INETA RADĒVIČA: jaunās dzīves sākumā

Titulētā Latvijas vieglatlēte INETA RADĒVIČA nesen paziņoja par savas sportistes karjeras beigšanu. Espati.lv satikās ar viņu, lai noskaidrotu, kā iesācies viņas jaunais, pavisam atšķirīgais dzīves ceļš, un uz kurieni tas ved!

Vai šobrīd neesi nogurusi no pastiprinātas uzmanības, kas vērsta tavā virzienā, pēc lēmuma beigt sportistes karjeru?
Nē! Es saņemu daudz jauku vēstuļu, un, manuprāt, intervija ir lielisks veids kā atbildēt uzreiz visiem, un atvainoties tiem, kuriem neesmu personīgi atbildējusi.

Vērojot tevi sacensībās un publiskajā telpā, šķieti ļoti jūtīga un pat trausla sieviete, atšķirīga no citām sportistēm… Kā savas karjeras laikā emocionāli izturēji lielā sporta smagumu uz saviem pleciem?
Tas nebija grūti, jo patiesībā ir cilvēki, kuri ikdienā strādā daudz smagākus darbus. Taču es jums piekritīšu, jo arī mans treneris Krievijā vairākkārt uzsvēris, ka man ir jāmaina sava attieksme, ka nevaru būt draudzīga un smaidīga, ka jāpieiet visam nopietni, lai svarīgākajos sporta brīžos prātā ir tieši tehniskais izpildījums, un tas, ka ir jācīnās. Viņš man norādīja, ka svaru zālē pie stangas, nevar rokas likt kā uz klavieru taustiņiem, jo treniņu telpā jau ir jāienāk ar noteiktu skatu un iepriekš radītu atmosfēru ap sevi. Tomēr, kā jau teicu savā atvadu runā,(„Latvijas gada balva sportā 2012” apbalvošanas ceremonijā: aut.piez.) gan zaudējot, gan uzvarot es centos saglabāt savu es, neko netēlot, un baudīt šo procesu, jo sacensības man vienmēr ir bijuši svētki!

 

Noteikti apzinies, ka taviem panākumiem sekoja ne tikai tāpēc, ka esi izcila sportiste, bet arī šarmanta sieviete. Kāda daiļā dzimuma pārstāve interneta komentārā veltījusi tev šādus vārdus: Jūs vienmēr bijāt, esat un būsiet mūsu drosmes, mērķtiecības un sievišķības etalons!”

Kad es lasu šādus komentārus, man vienmēr šķiet, ka esmu iegājusi kādas citas sievietes sociālā tīkla profilā, ka tas nav par mani. Nenoliegšu, ka šādi vārdi manī izraisa ļoti patīkamas emocijas, bet tā ir arī liela atbildība. Iespējams, ka šāds uzskats radies, jo uz kopējā manas karjeras fona, citas sievietes bija sportiskākas un niknākas par mani.

Lēmumu pielikt punktu sportistes karjerai pieņēmi lidojot no ASV uz Maskavu, uzsverot, ka svarīgākais tavā dzīvē ir ģimene – vīrs un dēls… 

Jā, taču jau gadu pirms Olimpiskajām spēlēm man bija šāda doma. Dēlam drīz būs četri gadi, kļūst emocionālāks un pieaugušāks, arvien vairāk vēlas, lai viņam kaut ko paskaidro, nevis tikai samīļo. Protams, ar vecmāmiņu viņam ir labi, bet mamma ir mamma un ar to viss ir pateikts! Lai gan ņēmu viņu līdzi uz visām treniņnometnēm, man bija būtiski, lai Marks apmeklē bērnudārzu un šādi socializējas. Mēģināju iztēloties, kā es to paveikšu, zinot cik no manis prasīs gatavošanās nākamajam Pasaules čempionātam vieglatlētikā (2013. gada 10.08–18.08, Maskavā: aut.piez.). Savā ziņā, es dzīvoju nedaudz tādā kā sapņu pasaulē, cerot, ka viss pats no sevis atrisināsies, tomēr arvien skaidrāk redzēju, ka nesanāks nosēdēt uz diviem krēsliem, man vienkārši bija jāizlemj!

Daudziem atmiņā palicis skats, kā jūs, pēc pēdējā lēciena Olimpiskajās spēlēs, ar vīru (hokejistu Pjotru Sčastļiviju: aut.piez.) stāvējāt apkampušies un vienkārši klusējāt, bet ar to bija pateikts viss…
Jā, man ir neizsakāms prieks un uzskatu, ka tā bija vislielākā veiksme, ka viņš tajā brīdī bija tur. Man tiešām neko nevajadzēja viņam teikt, jo viņš pats ir sportists, bez tam cilvēks, kas bijis klāt un iedvesmojis mani ceļā uz šīm sacensībām.

Vai divu profesionālu sportistu savienībā ir lielāka savstarpējā izpratne?
Pastāstīšu jums kādu piemēru, kas ilustrē šo domu. Uz Olimpiskajām spēlēm bija atbraucis arī mans fiziskās sagatavotības treneris no ASV. Un, kad mani pēc lēcieniem aizveda uz visām pēc sacensību procedūrām, Pjotrs bija kopā ar viņu. Vēlāk, kad atbraucu uz treniņnometni ASV, viņš man atklāja, ka toreiz, ejot ar manu vīru, neraugoties uz savu pamatīgo dzīves un profesionālo pieredzi, viņam nebija ko teikt, nevarēja atrast pareizos vārdus,  neraugoties uz to, ka amerikāņiem vienmēr ir ko teikt. Pjotrs esot uzlicis roku viņam uz pleca un vienkārši teicis: „Oh what’s up men, it’ s just a sport! It’s o.k.!”* Mans treneris atzina, ka šajā brīdī viņam esot kā akmens no sirds novēlies, sapratis, ka tā nebūs traģēdija. Pjotrs ir sportists un tāpēc ne tikai sacensību laikā viņam ir bijis mani vieglāk atbalstīt, jo emocijas tad tāpat jau kāpj pāri malām, neatkarīgi no profesijas, jo esi līdzās mīļotajam cilvēkam, kas cīnās par savu sapni. Tieši ikdienā viņam ir bijis vieglāk atteikties, piemēram, no siltām vakariņām, piedot man, un mierīgāk uztvert manu prombūtni, jo viņš zina, ko es tur daru.

Vai  abi pieļaujat iespēju, ka Marks ies vecāku pēdās un būs sportists?
Jā, noteikti! Taču es nekādā veidā nestimulēšu to ar varu. Es pat nezinu vai tas ir labi, ka viņš pašlaik visur grib būt pirmais, citkārt man tas šķiet egoistiski, jo cenšos viņu audzināt kā sabiedrības daļu, nevis – ir tikai viņš un apkārt nekā cita! Taču, nenoliedzami, tā ir laba īpašība sportistam. Neesmu pārliecināta, vai viņš atcerēsies manas sportistes gaitas, taču noteikti ģimenes pasākumos viņam par to pastāstīsim.

Vai tev ir kāda vīzija, ko viņš varētu izvēlēties?
Šobrīd viņu interesē hokejs. Pēc bērnudārza dodamies vingrot un tad, vakarpusē, pirms vannošanās un gulētiešanas dēlam ir hokeja pauze (smejas). Viņš ir fiziski ļoti aktīvs, tāpēc labprāt spēlē arī futbolu un darbojas vieglatlētikas manēžā.

 

Noteikti esi sev pārmetusi, ka karjeras dēļ ģimenei tevis ir pietrūcis, jo 100% sportistei, visticamāk, ir ļoti grūti būt 100% sievai un mātei?

Esmu domājusi par to. Reiz piedalījos Latvijas Radio raidījumā, kurā ar psiholoģi analizējām šo jautājumu, un viņa izteica tādu domu, ka nedrīkst likt savas gaidas pārāk augstu, jo mēs nevaram būt perfektas. Patiesībā arī sportā, lai gan vienmēr gribēju paveikt savu darbu par visiem 100%, nekad necerēju, ka viss būs ideāli, jo var būt traumas un citas problēmas. Līdzīgi ir arī mātes lomā, ja, piemēram, bērns saslimst, vai par to nosodi sevi, vai apzinies, ka tas ir vienkārši vīruss? Kopīgi pavadītajā laikā nozīme ir kvalitātei, tāpēc uzskatu, ka ir pavisam normāli, ja atstāju viņu pie vecmāmiņas vai, ka dēls ir bērnudārzā, un es šajā laikā pašrealizējos, un tad, mīlestība pilna, atkal nododos viņam.    

Vai esi domājusi, ka Olimpisko spēļu – nosauksim to par neveiksmi – bija signāls, ka pienācis laiks kardināli mainīt savu dzīvi?

Jau pirms olimpiādes teicu, ka vienalga, kas notiks, nopietni apsvēršu sportistes karjeras pārtraukšanu, taču jums ir taisnība, es to uztveru kā signālu, bet ne, lai  beigtu sportot. Uzskatu, ka tā bija zīme, lai analizētu savu dzīvi pēdējā gada laikā, un nonāktu pie secinājuma, ka esmu pārāk daudz laika un spēju veltījusi tikai vienai lietai. Lai būtu līdzsvars, jāattīsta sevi dažādās sfērās!

Vai dzīvēsimboliski – tev bieži ir bijusi sajūta, ka pietrūkst centimetrs?
Ziniet, nē, tieši otrādi, man vienmēr ir veicies. Šis bija pirmais signāls, tāpēc vairākas naktis pēc kārtas esmu cēlusies augšā un pārdomājusi, ko lai no tā izsecinu. Iespējams, ka tieši šis bija tas laiks, kad esmu gatava to apjaust. Agrāk nodomātu, ka man vienkārši nepaveicās un viss. Es uzskatu, ka dzīvē viss notiek tad, kad tam ir jānotiek, jo visam ir savs laiks!

 

Šobrīd esi spērusi pirmos soļus savā jaunajā dzīvē, vai nejūties apjukusi?

Nezinu ko teikšu pēc pāris mēnešiem, bet šobrīd tā nejūtos. Cītīgi eju uz lekcijām, iepazīstu jaunus cilvēkus un varu vieglāk ceļot. Baudu dzīvi un jūtos ļoti labi!

Kāda bija sajūta – no rīta piecelties un būt brīvai no treniņu grafikiem un gadiem izveidotās rutīnas?
Iepriekšējā gada laikā, no rīta atverot acis, pirmais, ko domāju – kura ķermeņa daļa šoreiz nesāpēs. Pašlaik man šādu problēmu nav. Pamostoties prātoju, kad modīsies Marks un sāksies mūsu diena. Tas ir skaisti! Nedomāju gan, ka šāds dzīves ritms turpināsies ilgu laiku, jo mēs ar vīru ļoti gribam vēl bērnus, tāpēc uzskatu, ka it īpaši tagad man ir jāvelta laiks dēlam.  

Tu tagad vari izbaudīt visu, kas līdz šim bija liegts un ierobežots. Tajā skaitā svētkus.
Man gan pagaidām vēl nav bijis pietiekami daudz laika, bet esmu jau vismaz internetā ieskatījusies tuvāko koncertu, teātra un baleta uzvedumos, kurus labprāt apmeklētu. Vislabprātāk to darītu kopā ar vīru, taču šobrīd viņš diemžēl nav brīvs. Jā, un šogad, atzīmējot Jauno gadu, varēju iedzert šampanieti!

Esi studējusi un dzīvojusi ASV, šobrīd tava mājvieta ir Maskavā, bet vai pieļaujat iespēju, ka reiz pārcelsieties uz Latviju?
Es to tiešām ļoti gribētu! Vēlos, lai Marks uzaugtu Latvijā, tāpat, kad mums atkal būs ģimenes pieaugums, lai mazulis jau no agras bērnības justos šeit kā mājās. Taču viss ir atkarīgs no darba iespējām, un to rādīs dzīve. Šo vasaru ar ģimeni noteikti pavadīsim Rīgā, un pēc tam jau redzēsim, ko plānosim tālāk!

Tavs vīrs labprāt dzīvotu šeit?
Jā, viņam ļoti patīk Latvija. Man pat šķiet, ka viņš vairāk nekā es vēlas šeit dzīvot. Es, protams, arī to ļoti gribu, bet man ir skaidrāka izpratne par darba iespējām, ka situācija šajā jomā nav tik vienkārša.

 

Šobrīd Maskavā studē Diplomātijas akadēmijā, kā nonāci līdz šādai izvēlei?

Viss sākās ar to, ka šīs studijas pabeidza Tatjana Ļebedeva (Krievijas vieglatlēte – tāllēkšanas un trīssoļlēkšanas disciplīnā, Olimpiskā čempione: aut.piez.) un cilvēks, kuru es saucu par garīgo tēvu, reiz gribēja viņai izpalīdzēt. Viņš teica, ka naudu iedot ir labi, taču to nopelnīt var sportiste pati, tāpēc meklēja risinājumu, kā var palīdzēt viņai kā personībai, visbeidzot izdomāja – iedvesmot mācīties un iestāties šajā akadēmijā. Tā kā es kontaktējos ar abiem, saņēmu tādu pašu ieteikumu. Tas bija 2011. gada Pasaules čempionāta laiks, kad paralēli treniņiem kārtoju iestājeksāmenus. Tā bija karsta vasara, bet es neko nenožēloju.

Vai vēlies ar šo sfēru saistīt savu nākotni?
Man ir grūti par to šobrīd spriest. Es vēlētos turpmāk darīt to, kur man ir talants, jo līdz šim esmu pieradusi būt vairāk vai mazāk veiksmīga savā darbā. Tāpat man negribas aizņemt kāda cilvēka vietu, kas būtu labāks par mani šajā amatā. Pašlaik vēl nezinu kādas ir manas konkurētspējas un jūtos vēl diezgan bezspēcīga, kā jau teicu iepriekš, viss prasa laiku. Tas man šobrīd ir un esmu gatava mācīties, pacietīgi gaidot savu īsto iespēju. Patiesībā ir jāsper pirmie soļi, jo šobrīd vēl skaidri neredzu gala bildi, taču, lai kaut ko mainītu, vispirms ir jāiziet no savas komforta zonas.

Teici, ka negribi aizņemt kāda vietu – tu ļoti domā par citiem. Vai neesi prātojusi, ka ar šādu dzīves pārliecību nodari pāri sev, jo citi par tevi var nedomāt?
Ziniet, tas varbūt skan tā пафoсна*, taču es nonācu pie šādas atziņas, un cenšos dzīvot pēc šīs morāles, neļaujoties notiekošajam, bet domājot visam līdzi. Teikšu godīgi, es neesmu tāds cilvēks, kas nemāk pastāvēt par sevi, varu būt pat cietsirdīga, ja kāds sāpina mani vai manus tuvākos. Tomēr ir bijušas tādas situācijas, kad man vajadzēja reaģēt, bet es noklusēju un pārliecinājos, ka pēc tam man tas atnācis atpakaļ labā veidā. Man no šādas rīcības bijis labāk, liekot domāt, ka šāda pārliecība ir pareiza.

Vai neesi domājusi par treneres karjeru?
Pāris gadus atpakaļ man bija ļoti nopietni plāni šajā jomā. Es gribēju strādāt ASV universitātē, jo man ļoti patīk viņu labi izveidotā sistēma. Man simpatizē, ka viņiem ir izteikts komandas gars, tāpat, ja esi labs sportists, tev ir pilna stipendija, līdz ar to ir ambīcijas un motivācija cīnīties par savu vietu sastāvā. Domāju, ka es varētu būt laba trenere, jo zinu kā vajag, jo esmu pati tam gājusi cauri kā sportiste. Esmu iemācījusies, ka nevajag jaukt to – kāda esi stadionā un to, kāda – dzīvē, taču jāsaglabā savs es. Ja kādreiz būšu trenere, nebūšu vienmēr tikai labiņa, jo, manuprāt, būt labam cilvēkam, nenozīmē tikai glaudīt pa spalvai, jo sportā būtisks ir rezultāts. Esmu pat iesniegusi dokumentus, lai iegūtu Amerikas nodarbinātības vīzu un saņēmusi pozitīvu atbildi, taču neko vairāk neesmu turpinājusi.

Kādi ir tavi tuvākie un tālākie plāni un mērķi?
Vispirms tās noteikti ir domas par ģimenes papildinājumu. Tāpat vēlamies jau kaut kur pamatīgāk apmesties, jo, lai gan mums ir dzīvoklis Maskavā, Latvijā esam iegādājušies zemi Ķesterciemā, un varbūt būvēsim tur māju. Turpināšu mācīties un būšu gatava iespējai, lai noķertu to, kad tā parādīsies manā ceļā!
*No angļu valodas: Ei, vecīt, kas noticis, tas ir tikai sports! Viss ir kārtībā!
*No krievu valodas: patētiski – emocionāli saviļņoti un kaismīgi, ar kvēlu sajūsmu un aizrautību.

Saistītie raksti

7 komentāri
  1. Gribētos tomēr, lai Ineta dzīvo savā zemē – Latvijā! Gaidām Tevi mājās ar visu ģimeni!!!

  2. Brīnišķīgi, ka cilvēks spēj laikā pieņemt pareizus un atbildīgus lēmumus. Apbrīnojama sportiste un SIEVIETE!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.