AGITA KRAUKLE: Cilvēkiem jādod makšķeri, nevis zivi!

Agita ir jauna, smaidīga un apņēmīga. Iedvesmojoša meitene, kuru par piemēru varētu ņemt daudzi – ne tikai tāpēc, ka labdarība ir gan viņas darbs, gan hobijs, bet arī tāpēc, ka viņa ir drosmīga. Agita Kraukle ir labdarības projekta „Paēdušai Latvijai” vadītāja. Kā viņa līdz tam ir nonākusi, un kas viņu mudina strādāt darbu, kas nereti nav emocionāli viegls?
Ar Agitu tikāmies viņas darba vietā, biedrības „Latvijas Samariešu apvienība” telpās, dažas dienas pēc tam, kad vienā no lielveikaliem "Maxima" tika atklāta īpaša ziedojumu kaste, kas paredzēta Glābējpaku ziedošanai. Šogad aprit jau trešais gads kopš tika uzsākta Glābējpaku vākšanas akcija".

Kāpēc tu strādā labdarības projektā?
Tā vienkārši ir sanācis. Šeit es nonācu caur Ziedot.lv, kur es septiņus gadus strādāju kā brīvprātīgā un, kad man augstskolas trešajā kursā vajadzēja iziet praksi, es nolēmu uzņemties risku un pamēģināju uzrakstīt pieteikumu šim pašam Ziedot.lv un viņi man teica: „Jā, labi! Mēs tevi ņemam!”. Pagājušo gadu es jau nostrādāju Ziedot.lv par projekta „Skolas soma” vadītāju un tad gada beigās Rūta, Ziedot.lv vadītāja (Rūta Dimanta – aut. piez.) man piedāvāja kāpt pa karjeras kāpnēm un nākt pie Samariešiem (biedrība „Latvijas Samariešu apvienība” – aut. piez.) vadīt projektu „Paēdušai Latvijai”, kas bija nu jau lielāks un atbildīgāks solis. Tas bija izaicinājums, kuru pieņēmu!


 
Tad sanāk, ka izvēloties studiju virzienu, tev nebija plāns strādāt labdarībā? 
Nu, es nemācījos neko tādu, kas ir saistīts ar labdarību vai sociālo darbu, respektīvi, nē – man labdarība, precīzāk brīvprātīgais darbs, sākumā bija tikai brīvā laika pavadīšanas veids (Agita ir studējusi komunikāciju zinātni – aut. piez.). Laika gaitā es sapratu, ka man šī lieta patīk un padodas, un nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt to darīt jau nopietnākā līmenī.

Kāpēc tu darīji brīvprātīgo darbu un kā tu nonāci Ziedot.lv?
Kad mācījos 10. klasē, māsīca man piedāvāja būt par brīvprātīgo projektā "Eņģeļi pār Latviju". Man jau ilgu laiku bija vēlme izdarīt ko labu, bet, kā vairums cilvēku, nezināju, kur un ko tieši varu darīt kā brīvprātīgā. Mēs ar māsīcu trīs gadus bijām brīvprātīgās Ziedot.lv labdarības tirdziņos, "Labestības dienā" un "Eņģeļi pār Latviju". Vēlāk jau viena pati palīdzēju. Kas zina, ja māsīca nebūtu man piedāvājusi būt par brīvprātīgo – iespējams būtu pavisam citur? Kā saka, katram cilvēkam mūsu dzīvē ir nozīme un vērtība.

Kas tev sniedz vislielāko gandarījumu, strādājot „Paēdušai Latvijai”? 

Tā noteikti ir tā apziņa, ka esi kādam palīdzējis, ka kāda ģimene ir paēdusi un kādai ģimenei ir mazāk raižu. Tā labā sajūta, kas rodas, darot labu otram. To ir grūti pastāstīt, tas pašam ir jājūt!

Bet vai nesanāk tā, ka reizēm ir emocionāli grūti, tieši satiekot tos cilvēkus, kuriem vajadzīga palīdzība? 

Aci pret aci es šos cilvēkus praktiski nesatieku. Es viņus redzu vēstuļu formā, e-pastu sarakstēs, dzirdu pa telefonu, bet pats grūtākais ir tas brīdis, kad tu atver vēstuli vai saņem pieteikuma anketu, kurā cilvēks atklāj sevi, atver savu dvēseli, un viņam tas ir gandrīz vai pēdējais salmiņš. Tad ir ļoti skumji – stāsti ir tādi, ka jau lasot ir kamols kaklā. Tad kā jūtas tie, kas šo dzīvi dzīvo?
Tad otra lieta ir tā, ka naudas projektā ir tik, cik viņas ir, un es nespēju palīdzēt pilnīgi visiem. Līdz ar to man nākas kādai daļai atteikt. Un tas patiesībā ir visbriesmīgākais – kā tu vari izvēlēties, ko pabarot, un kuram neiedot? Kā var izvēlēties pabarot ģimeni ar sešiem bērniem vai ar pieciem? Es nespēju to izlemt…

Kā tu rīkojies šādās situācijās? 
Es cenšos pabarot visus. Kaut ko, kaut vai mazumiņu, bet iedot katram.

Lielākais līdzcilvēku atbalsts šajā projektā ir „Glābējpaku” piepildīšana un ziedošana. Bet kā vēl cilvēks parastais var piedalīties?

Protams, var ziedot naudu – Ziedot.lv mājas lapā vai zvanot uz labdarības tālruni. Vēl ir iespēja dalīties ar zināšanām, līdzīgi kā nesen „Swedbank” dalījās ar savām zināšanām komunikācijā (nesen tika rīkots seminārs nevalstisko organizāciju pārstāvjiem). Respektīvi, tas var būt gan darbs, gan mantiskā ziedošana (nauda, mantas, pārtikas produkti), gan arī zināšanas, ko dodam citiem.



Ko saka tava ģimene un draugi par šo darbu?
Visi mani radi, draugi – visa lielā ģimene – uzskata, ka tas, ko es daru, ir ļoti labs un vajadzīgs darbs, viņi atbalsta mani. Taču tajā pat laikā paši neko tādu nedarītu, jo tas ir smags, emocionāli grūts darbs, kas ne visiem ir pa spēkam. Patiesībā labdarībai ir jābūt aicinājumam, lai varētu darīt to, kas ir mana ikdiena.

Droši vien viņiem lielā mērā ir taisnība. Tad, kas ir tās jūtas, kas tev liek turpināt to darīt, par spīti grūtībām? Tas ir žēlums, vēlme asociēt sevi ar kādu pozitīvu kustību, redzējums, kā vērst visu par labu?

Žēlums tas noteikti nav! Tā drīzāk ir vēlme kaut mazliet padarīt pasauli labāku. Labi, varbūt pasauli – tas ir par skaļu teikts, bet vismaz Latviju par labāku, patīkamāku vietu, kur dzīvot. Ar savu darbu es cenšos dot cerību, ka, piemēram, ģimenei nevajag izbraukt no valsts uz to pašu izslavēto Īriju, ka tur diez vai būs labāk. Tie ir mani centieni citu ikdienu padarīt gaišāku.

Kā tu domā, lūgums pēc palīdzības un ziedojuma pieņemšana ir uzdrīkstēšanās vai kapitulācija, tāda kā roku nolaišana? 
Nē, tā noteikti nav kapitulācija. Pirmkārt, tāpēc, ka mēs primāri palīdzam ģimenēm, kas nav hroniskie lūdzēji. Tās ir ģimenes, kad pašas cenšas iet un darīt, nevis tikai prasa no citiem. Es uzskatu, ka lūgt ir ļoti grūti, kāds ir arī mūsu šī gada sauklis „Lūgt ir grūti. Palīdzēt ir viegli.”, tāpēc tā nav roku nolaišana, bet ļoti liela saņemšanās no šī cilvēka puses, apzināšanās, ka viņš pats vairs netiek ar savu situāciju galā, tomēr nepadodas, un cenšas ko darīt. Kaut vai palūgt pārtikas paku. Es to sauktu par otro iespēju.

Bet kā tev liekas, kāda ir izeja no šī apburtā loka? Kas ir vajadzīgs vēl šiem cilvēkiem bez konkrētā pārtikas ziedojuma, lai viņi varētu nostāties uz kājām? Kas ir tas pamats, kas jāiedod cilvēkam, lai nebūtu jālūdz vēlreiz?
Tai noteikti ir jābūt pozitīvai attieksmei. Tu nevari vieglprātīgi un virspusēji atbildēt uz jautājumiem, tev ir jādod ļoti plaša, detalizēta informācija, jo ļoti daudzi cilvēki nemaz nezina, kādu palīdzību viņi var saņemt. Viņi vienkārši ir nonākuši krīzes situācijā un viss. Viņi ļoti bieži nezina, kur doties, bet pie mums nonāk, jo „Paēdušai Latvijai” ir viens no skaļākajiem, redzamākajiem projektiem, līdz ar to viņi vēršas pie mums, bet nezina, ka pastāv daudz plašākas iespējas, piemēram, tās, ko piedāvā Nodarbinātības Valsts aģentūra.

Kad tev piedāvāja vadīt šo projektu, tu nenobijies tieši no tā, ka projekts ir tik zināms? Tā taču ir papildus atbildība!
Nu… man laikam piemīt jauniešiem raksturīgs entuziasms, varbūt pat ambīcijas! Protams, tā ir atbildība, bet es arī esmu tāda, es nevaru izdarīt neko tā pa roku galam, vieglprātīgi. Es toreiz domāju: „Nu kāpēc gan nē?!”. Ja jau man piedāvāja un uzticējās, tad sapratu, ka mani jau vērtē augstāk par vienkārši studentu, manī redz potenciālu. Un man jau nebija, ko zaudēt, es biju tikai pašā ceļa sākumā. Es varēju tikai iegūt – pieredzi, kontaktus, draugus. Man ir idejas, vēlme strādāt. Jauniem cilvēkiem vispār galvenais ir darīt! Gados vecāks cilvēks gan noteikti simts reizes pārbaudītu, pirms sāktu, bet līdz ar to arī daudz zaudētu, neiegūtu. Vajag riskēt!

Ko tu teiktu tiem, kas saka, ka gribētu palīdzēt, bet tad nav laika, tad nav līdzekļu, respektīvi, tiem, kas izvēlas neredzēt un neko nezināt par problēmu? 
Bet tā jau ir tipiska atbilde! Ziedošana nāk tajā brīdī, kad tu pats vēlies to darīt, to nevar un nav jēgas uzspiest. Tas ir ļoti emocionāls brīdis, kad cilvēks saprot: „O ,es to gribu!”. Viens grib ziedot kaķiem, viens bērniem, viens pārtikas iegādei… Bet galvenais ir nepalikt vienaldzīgiem, jo, lai cik skarbi tas neizklausītos, jebkurš no mums var nonākt tādā situācijā. To lieliski parādīja treknie gadi un to paiešana. Tie, kas strādāja labi atalgotu darbu, to pēkšņi zaudēja, un reizēm pat nonāca zemākā punktā nekā tie, kas visu laiku bija vairāk vai mazāk knapinājušies. Tā kā šī problēma neattiecas tikai uz tiem, kam ir grūti šobrīd! Tā attiecas uz sabiedrību kopumā.

 
Pastāsti kādu stāstu, kas tevi pašu visvairāk ir aizkustinājis!
Man spilgti atmiņā palikusi kāda ģimene, kurā vecmāmiņa viena pati audzināja piecus mazbērnus. Viņi pat nebija lūguši mūsu palīdzību, bet mēs zinājām, ka tā ir nepieciešama un ieradāmies ciemos. Ja jūs zinātu, kāds bija bērnu prieks par makaroniem! Vienkārši makaroniem, kas šiem bērniem likās, kā īpašs gardums. Par mandarīniem un šokolādi nemaz nerunājot! Man pašai gan likās, ka viņu sirsnība, siltums tovakar ir daudz vairāk vērts par manis atnestajiem makaroniem – varu teikt, ka šīs emocijas ir vērtīgākas par jebko citu!
Tas ir labs kontrasts salīdzinot ar tiem, kas zvana un pieprasa, nevis lūdz, pajautā, bet kareivīgi paziņo, ka pienākas. Tas izklausīsies skarbi, bet šādās reizēs man gribas teikt, ka pienākas katram tikai piedzimt un nomirt. Lai gan sākumā droši vien šāda pieeja strādā, un tad šie cilvēki ir pārsteigti, kad pēkšņi kāds paprasa, ko tu pats esi darījis lietas labā, vai piedāvā iedot, tā teikt, makšķeri, nevis zivi. Esmu kļuvusi arī par šādu slikto, kas sniedz iespēju, nevis dod gatavu risinājumu. Bet ne jau tādu cilvēku dēļ es strādāju, kā teicu – hroniskie lūdzēji nav mūsu mērķauditorija, nevar iet pa dzīvi ar saukli „Dodiet, jo man pienākas!” Tā uz priekšu nevar tikt.

Kādi ir tevis pašas nākotnes plāni? Kā tu sevi redzi pēc, piemēram, 30 gadiem? 
Bērnībā bija daudz vieglāk atbildēt uz šo jautājumu! Piemēram, es būšu balerīna vai arī, kad izaugšu, būšu liela! Bet, ja nopietni, tad es ceru, ka joprojām darīšu to, kas man patīk un no rīta uz darbu iešu ar prieku. Lai būtu prieks un entuziasms! Un, protams, ģimeni!

 

Ja jāizvēlas – ģimene vai darbs? 

Noteikti ģimene. Piemēram, starp darba tikšanos un Omes apciemojumu es vienmēr izvēlētos otro. Darbs – tas ir forši, bet līdz zināmam brīdim. Es noteikti esmu vairāk ģimenes cilvēks.

Kā tu svini Ziemassvētkus?
Arī ar ģimeni! Es pat Jauno gadu svinu ar ģimeni! Noteikti jābūt eglītei, piparkūku smaržai, karstvīnam, mandarīniem, dāvaniņām. Tik tradicionāli kā ar cūkas šņukuru un pelēkiem zirņiem – nē, bet samērā klasiski. Dzejoļus gan skaita tikai Omīte – viņa var noskaitīt par visiem!
 P. S. Vichy bija prieks pasniegt Agitai dāvanu – skaistumkopšanas  produktus no Vichy ESSENTIELLES līnijas.

Pateicamies Vichy par sadarbību!

6 komentāri
  1. Drosmīga dāma. Ir labi, ja patīk tas ko dara, jo šis darbs noteikti nav viegls. Lai izdodas!

  2. Es laikam tā nevarētu, katru dienu skatīt to dzīves smago pusi, grūti, bet kamēr jauna tikmēr lai dara.

  3. No vienas puses žēl, ka par šādām lietām runā tikai ap Ziemassvētkiem, bet no otras puses – šis laikam ir brīdis, kad cilvēki ir gatavi kaut ko tādu dzirdēt un ieklausīties. Vēlu veiksmes!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.