INETA RADĒVIČA: jaunās dzīves sākumā

Nē! Es saņemu daudz jauku vēstuļu, un, manuprāt, intervija ir lielisks veids kā atbildēt uzreiz visiem, un atvainoties tiem, kuriem neesmu personīgi atbildējusi.

Tas nebija grūti, jo patiesībā ir cilvēki, kuri ikdienā strādā daudz smagākus darbus. Taču es jums piekritīšu, jo arī mans treneris Krievijā vairākkārt uzsvēris, ka man ir jāmaina sava attieksme, ka nevaru būt draudzīga un smaidīga, ka jāpieiet visam nopietni, lai svarīgākajos sporta brīžos prātā ir tieši tehniskais izpildījums, un tas, ka ir jācīnās. Viņš man norādīja, ka svaru zālē pie stangas, nevar rokas likt kā uz klavieru taustiņiem, jo treniņu telpā jau ir jāienāk ar noteiktu skatu un iepriekš radītu atmosfēru ap sevi. Tomēr, kā jau teicu savā atvadu runā,(„Latvijas gada balva sportā 2012” apbalvošanas ceremonijā: aut.piez.) gan zaudējot, gan uzvarot es centos saglabāt savu es, neko netēlot, un baudīt šo procesu, jo sacensības man vienmēr ir bijuši svētki!

Jā, taču jau gadu pirms Olimpiskajām spēlēm man bija šāda doma. Dēlam drīz būs četri gadi, kļūst emocionālāks un pieaugušāks, arvien vairāk vēlas, lai viņam kaut ko paskaidro, nevis tikai samīļo. Protams, ar vecmāmiņu viņam ir labi, bet mamma ir mamma un ar to viss ir pateikts! Lai gan ņēmu viņu līdzi uz visām treniņnometnēm, man bija būtiski, lai Marks apmeklē bērnudārzu un šādi socializējas. Mēģināju iztēloties, kā es to paveikšu, zinot cik no manis prasīs gatavošanās nākamajam Pasaules čempionātam vieglatlētikā (2013. gada 10.08–18.08, Maskavā: aut.piez.). Savā ziņā, es dzīvoju nedaudz tādā kā sapņu pasaulē, cerot, ka viss pats no sevis atrisināsies, tomēr arvien skaidrāk redzēju, ka nesanāks nosēdēt uz diviem krēsliem, man vienkārši bija jāizlemj!

Jā, man ir neizsakāms prieks un uzskatu, ka tā bija vislielākā veiksme, ka viņš tajā brīdī bija tur. Man tiešām neko nevajadzēja viņam teikt, jo viņš pats ir sportists, bez tam cilvēks, kas bijis klāt un iedvesmojis mani ceļā uz šīm sacensībām.

Pastāstīšu jums kādu piemēru, kas ilustrē šo domu. Uz Olimpiskajām spēlēm bija atbraucis arī mans fiziskās sagatavotības treneris no ASV. Un, kad mani pēc lēcieniem aizveda uz visām pēc sacensību procedūrām, Pjotrs bija kopā ar viņu. Vēlāk, kad atbraucu uz treniņnometni ASV, viņš man atklāja, ka toreiz, ejot ar manu vīru, neraugoties uz savu pamatīgo dzīves un profesionālo pieredzi, viņam nebija ko teikt, nevarēja atrast pareizos vārdus,  neraugoties uz to, ka amerikāņiem vienmēr ir ko teikt. Pjotrs esot uzlicis roku viņam uz pleca un vienkārši teicis: „Oh what’s up men, it’ s just a sport! It’s o.k.!”* Mans treneris atzina, ka šajā brīdī viņam esot kā akmens no sirds novēlies, sapratis, ka tā nebūs traģēdija. Pjotrs ir sportists un tāpēc ne tikai sacensību laikā viņam ir bijis mani vieglāk atbalstīt, jo emocijas tad tāpat jau kāpj pāri malām, neatkarīgi no profesijas, jo esi līdzās mīļotajam cilvēkam, kas cīnās par savu sapni. Tieši ikdienā viņam ir bijis vieglāk atteikties, piemēram, no siltām vakariņām, piedot man, un mierīgāk uztvert manu prombūtni, jo viņš zina, ko es tur daru.

Jā, noteikti! Taču es nekādā veidā nestimulēšu to ar varu. Es pat nezinu vai tas ir labi, ka viņš pašlaik visur grib būt pirmais, citkārt man tas šķiet egoistiski, jo cenšos viņu audzināt kā sabiedrības daļu, nevis – ir tikai viņš un apkārt nekā cita! Taču, nenoliedzami, tā ir laba īpašība sportistam. Neesmu pārliecināta, vai viņš atcerēsies manas sportistes gaitas, taču noteikti ģimenes pasākumos viņam par to pastāstīsim.

Šobrīd viņu interesē hokejs. Pēc bērnudārza dodamies vingrot un tad, vakarpusē, pirms vannošanās un gulētiešanas dēlam ir hokeja pauze (smejas). Viņš ir fiziski ļoti aktīvs, tāpēc labprāt spēlē arī futbolu un darbojas vieglatlētikas manēžā.

Esmu domājusi par to. Reiz piedalījos Latvijas Radio raidījumā, kurā ar psiholoģi analizējām šo jautājumu, un viņa izteica tādu domu, ka nedrīkst likt savas gaidas pārāk augstu, jo mēs nevaram būt perfektas. Patiesībā arī sportā, lai gan vienmēr gribēju paveikt savu darbu par visiem 100%, nekad necerēju, ka viss būs ideāli, jo var būt traumas un citas problēmas. Līdzīgi ir arī mātes lomā, ja, piemēram, bērns saslimst, vai par to nosodi sevi, vai apzinies, ka tas ir vienkārši vīruss? Kopīgi pavadītajā laikā nozīme ir kvalitātei, tāpēc uzskatu, ka ir pavisam normāli, ja atstāju viņu pie vecmāmiņas vai, ka dēls ir bērnudārzā, un es šajā laikā pašrealizējos, un tad, mīlestība pilna, atkal nododos viņam.    

Vai esi domājusi, ka Olimpisko spēļu – nosauksim to par neveiksmi – bija signāls, ka pienācis laiks kardināli mainīt savu dzīvi?

Jau pirms olimpiādes teicu, ka vienalga, kas notiks, nopietni apsvēršu sportistes karjeras pārtraukšanu, taču jums ir taisnība, es to uztveru kā signālu, bet ne, lai  beigtu sportot. Uzskatu, ka tā bija zīme, lai analizētu savu dzīvi pēdējā gada laikā, un nonāktu pie secinājuma, ka esmu pārāk daudz laika un spēju veltījusi tikai vienai lietai. Lai būtu līdzsvars, jāattīsta sevi dažādās sfērās!

Ziniet, nē, tieši otrādi, man vienmēr ir veicies. Šis bija pirmais signāls, tāpēc vairākas naktis pēc kārtas esmu cēlusies augšā un pārdomājusi, ko lai no tā izsecinu. Iespējams, ka tieši šis bija tas laiks, kad esmu gatava to apjaust. Agrāk nodomātu, ka man vienkārši nepaveicās un viss. Es uzskatu, ka dzīvē viss notiek tad, kad tam ir jānotiek, jo visam ir savs laiks!

Nezinu ko teikšu pēc pāris mēnešiem, bet šobrīd tā nejūtos. Cītīgi eju uz lekcijām, iepazīstu jaunus cilvēkus un varu vieglāk ceļot. Baudu dzīvi un jūtos ļoti labi!

Iepriekšējā gada laikā, no rīta atverot acis, pirmais, ko domāju – kura ķermeņa daļa šoreiz nesāpēs. Pašlaik man šādu problēmu nav. Pamostoties prātoju, kad modīsies Marks un sāksies mūsu diena. Tas ir skaisti! Nedomāju gan, ka šāds dzīves ritms turpināsies ilgu laiku, jo mēs ar vīru ļoti gribam vēl bērnus, tāpēc uzskatu, ka it īpaši tagad man ir jāvelta laiks dēlam.  

Man gan pagaidām vēl nav bijis pietiekami daudz laika, bet esmu jau vismaz internetā ieskatījusies tuvāko koncertu, teātra un baleta uzvedumos, kurus labprāt apmeklētu. Vislabprātāk to darītu kopā ar vīru, taču šobrīd viņš diemžēl nav brīvs. Jā, un šogad, atzīmējot Jauno gadu, varēju iedzert šampanieti!

Es to tiešām ļoti gribētu! Vēlos, lai Marks uzaugtu Latvijā, tāpat, kad mums atkal būs ģimenes pieaugums, lai mazulis jau no agras bērnības justos šeit kā mājās. Taču viss ir atkarīgs no darba iespējām, un to rādīs dzīve. Šo vasaru ar ģimeni noteikti pavadīsim Rīgā, un pēc tam jau redzēsim, ko plānosim tālāk!

Jā, viņam ļoti patīk Latvija. Man pat šķiet, ka viņš vairāk nekā es vēlas šeit dzīvot. Es, protams, arī to ļoti gribu, bet man ir skaidrāka izpratne par darba iespējām, ka situācija šajā jomā nav tik vienkārša.

Viss sākās ar to, ka šīs studijas pabeidza Tatjana Ļebedeva (Krievijas vieglatlēte – tāllēkšanas un trīssoļlēkšanas disciplīnā, Olimpiskā čempione: aut.piez.) un cilvēks, kuru es saucu par garīgo tēvu, reiz gribēja viņai izpalīdzēt. Viņš teica, ka naudu iedot ir labi, taču to nopelnīt var sportiste pati, tāpēc meklēja risinājumu, kā var palīdzēt viņai kā personībai, visbeidzot izdomāja – iedvesmot mācīties un iestāties šajā akadēmijā. Tā kā es kontaktējos ar abiem, saņēmu tādu pašu ieteikumu. Tas bija 2011. gada Pasaules čempionāta laiks, kad paralēli treniņiem kārtoju iestājeksāmenus. Tā bija karsta vasara, bet es neko nenožēloju.

Man ir grūti par to šobrīd spriest. Es vēlētos turpmāk darīt to, kur man ir talants, jo līdz šim esmu pieradusi būt vairāk vai mazāk veiksmīga savā darbā. Tāpat man negribas aizņemt kāda cilvēka vietu, kas būtu labāks par mani šajā amatā. Pašlaik vēl nezinu kādas ir manas konkurētspējas un jūtos vēl diezgan bezspēcīga, kā jau teicu iepriekš, viss prasa laiku. Tas man šobrīd ir un esmu gatava mācīties, pacietīgi gaidot savu īsto iespēju. Patiesībā ir jāsper pirmie soļi, jo šobrīd vēl skaidri neredzu gala bildi, taču, lai kaut ko mainītu, vispirms ir jāiziet no savas komforta zonas.

Ziniet, tas varbūt skan tā пафoсна*, taču es nonācu pie šādas atziņas, un cenšos dzīvot pēc šīs morāles, neļaujoties notiekošajam, bet domājot visam līdzi. Teikšu godīgi, es neesmu tāds cilvēks, kas nemāk pastāvēt par sevi, varu būt pat cietsirdīga, ja kāds sāpina mani vai manus tuvākos. Tomēr ir bijušas tādas situācijas, kad man vajadzēja reaģēt, bet es noklusēju un pārliecinājos, ka pēc tam man tas atnācis atpakaļ labā veidā. Man no šādas rīcības bijis labāk, liekot domāt, ka šāda pārliecība ir pareiza.

Pāris gadus atpakaļ man bija ļoti nopietni plāni šajā jomā. Es gribēju strādāt ASV universitātē, jo man ļoti patīk viņu labi izveidotā sistēma. Man simpatizē, ka viņiem ir izteikts komandas gars, tāpat, ja esi labs sportists, tev ir pilna stipendija, līdz ar to ir ambīcijas un motivācija cīnīties par savu vietu sastāvā. Domāju, ka es varētu būt laba trenere, jo zinu kā vajag, jo esmu pati tam gājusi cauri kā sportiste. Esmu iemācījusies, ka nevajag jaukt to – kāda esi stadionā un to, kāda – dzīvē, taču jāsaglabā savs es. Ja kādreiz būšu trenere, nebūšu vienmēr tikai labiņa, jo, manuprāt, būt labam cilvēkam, nenozīmē tikai glaudīt pa spalvai, jo sportā būtisks ir rezultāts. Esmu pat iesniegusi dokumentus, lai iegūtu Amerikas nodarbinātības vīzu un saņēmusi pozitīvu atbildi, taču neko vairāk neesmu turpinājusi.

Vispirms tās noteikti ir domas par ģimenes papildinājumu. Tāpat vēlamies jau kaut kur pamatīgāk apmesties, jo, lai gan mums ir dzīvoklis Maskavā, Latvijā esam iegādājušies zemi Ķesterciemā, un varbūt būvēsim tur māju. Turpināšu mācīties un būšu gatava iespējai, lai noķertu to, kad tā parādīsies manā ceļā!

*No angļu valodas: Ei, vecīt, kas noticis, tas ir tikai sports! Viss ir kārtībā!

*No krievu valodas: patētiski – emocionāli saviļņoti un kaismīgi, ar kvēlu sajūsmu un aizrautību.