KARĪNA SILIŅA – zinātniece ar mazo melno sargeņģeli

Gados jaunās zinātnieces – bioloģijas zinātņu doktores Karīnas Siliņas (31) no Biomedicīnas pētījumu un studiju centra profesionālo sasniegumu un darbošanās saraksts ir visai garš. Taču viens no nesenākajiem un lielākajiem sasniegumiem ir 2012. gadā kopā ar kolēģiem veiktais atklājums, kas ļaus diagnosticēt kuņga vēzi agrīnā stadijā un prognozēt šīs slimības gaitu. Aicinājām Karīnu uz sarunu, lai uzzinātu, kā jaunās un simpātiskās sievietes dzīves ceļš aizvedis viņu līdz nopietnajai zinātnei, un kā vispār ir būt sievietei zinātnē?

Pastāsti nedaudz par savu ģimeni – vai vēl kāds no tās ir saistīts ar zinātni? 
Mans tētis ir pabeidzis bioloģijas fakultāti un pēc profesijas ir vetārsts. Droši vien kaut kādā mērā tieši no viņa manī ir tā tieksme un virzība uz eksaktajām zinātnēm. Toties mana mamma dvēselē ir māksliniece.

Tātad jau skolas laikā izlēmi, ka būsi bioloģe?
Patiesībā vēl vidusskolā nevarēju īsti saprast, ko mācīšos tālāk, jo man patika un padevās daudzas lietas. Pašā sākumā vispār domāju, ka būšu dziedātāja, jo apmeklēju arī mūzikas skolu. Vidusskolā bioloģiju mācīja ļoti jauka, iedvesmojoša un iedrošinoša skolotāja, bet pabeigusi vidusskolu es tomēr vēl īsti nesapratu, ko gribu darīt tālāk, ko mācīties. Tādi priekšmeti kā vēsture, psiholoģija vai matemātika likās vienlīdz interesanti.
Beigās nonācu līdz divām izvēlēm – medicīna vai bioloģija. Nolēmu stāties uzreiz abās atbilstošās universitātēs un domāju – kurā augstskolā tikšu budžeta grupā, tajā arī palikšu. Problēma gan tāda, ka tiku abās. Līdz pat pēdējai dienai, kad bija jāpaziņo lēmums, kurā mācību iestādē paliks iesniegtie dokumenti, nevarēju saprast, ko īsti gribu un nebiju izvēlējusies. Atceros, tajā laikā vēl Rīgā bija telefona būdiņas, stāvēju tādā, zvanīju mammai un raudāju: „Ak, Dievs, mammu, ko lai es daru?
[BANNER]
Mamma bija zvanījusi uz abām universitātēm (Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Universitāti). Bioloģijas fakultātes toreizējais dekāns Indriķis Muižnieks personīgi pacēlis klausuli un sarunā teicis, ka Latvijas valstij ārkārtīgi nepieciešami zinātnieki – gudri, jauni cilvēki un lai meita noteikti nākot studēt. Tā nu es izvēlējos bioloģiju un nevienu mirkli to neesmu nožēlojusi. Gribu piebilst, ka Bioloģijas fakultātē attieksme pret studentiem bija tāda ļoti personiska un iedvesmojoša.

Bioloģija ietver sevī dažādas nozares. Kā mācību laikā notika specializēšanās kādā no tām?
Pirmajā kursā visi studenti apgūst vienu un to pašu mācību programmu. Otrajā kursā jāizvēlas, kurā no lielajām nozarēm specializēsies. Tās ir tā saucamā zaļā bioloģija, kas pēta ekosistēmas, sugas un organismus orgānu līmenī un baltā bioloģija, kas pēta molekulas un šūnas, tai skaitā meklējot slimību cēloņus. Parasti bioloģiju asociē tikai ar zaļo bioloģiju, tāpēc draugi brīnās, kā es varot nezināt, kas tā ir par puķi vai kas tas par putnu. Pastāstīt viņiem to, ko daru ikdienā baltajā bioloģijā, ir grūti, jo neviens nevar iztēloties, kas tur mazajā laboratorijas stobriņā notiek.

Tātad tu izvēlējāties tā saucamo balto bioloģiju?

Jā, es izvēlējos balto bioloģiju, un tādā veidā arī nekur tālu no savas otras interesējošās nozares – medicīnas neesmu aizgājusi – pētu slimības to saknē. Bioloģijas zinātņu studijas ļoti cieši saistītas ar zinātnisko darbu un baltās bioloģijas studenti savus zinātniskos darbus izstrādā laboratorijās. Es jau uzreiz praksei izvēlējos Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, jo piesaistīja visplašākā tematisko nozaru dažādība, īpaši vēža izpēte. Tā ir arī mana pašreizējā darba vieta un man te patīk. Mūsu vadošā pētniece Aija Linē ir ļoti iedvesmojoša sieviete un visi kopā mēs bīdām zinātni uz priekšu aizraujošā tempā.

Kādas tavas attiecības ar zaļās bioloģijas ne tik jaukajiem pārstāvjiem, piemēram, kukaiņiem?
Tētis mācīja ķert kukaiņus un likt ētera burciņās. Tā kā mana profesijas izvēle jau droši vien bija noteikta toreiz, tikai es to vēl neapjautu. Tagad no zirnekļiem man nav bail, varu paņemt rokās, bet, piemēram, no maijvabolēm gan ārprātīgi bail. Arī lapsenes manī raisa paniku. 

Par darbu daudz nerunāsim, vienīgais pasaki, vai, tavuprāt, finansējums zinātnei ir pietiekams?
Par finansējumu nemitīgi jācīnās, jāraksta pieteikumi un jāpiesakās konkursos uz Eiropas Savienības finansētiem projektiem. Patiesībā nedomāju, ka valsts varētu ļoti daudz vairāk atļauties piešķirt zinātnes vajadzībām, varbūt vienīgi derētu nedaudz pamainīt prioritātes.
Gribu pieminēt vēl kādu problēmu – zinātnes žurnālistiku. Manuprāt, zinātnes komunikācija ir ļoti vājā līmenī, ne zinātnieki, ne žurnālisti neprot runāt par zinātni un to attēlot visiem saprotamā veidā, bez maldīgu stereotipu kultivēšanas.

Kā atpūties pēc darba dienas, kādi ir tavi hobiji?
Zinātniekiem tāpat kā māksliniekiem vajadzīga iedvesma, lai koncentrētos sarežģītā darba veikšanai. Parasti mana darba diena sākas ap pus vienpadsmitiem, bet beidzas ap septiņiem, astoņiem vakarā. Ceļš uz darbu vēl prasa pusstundu vienā virzienā, tāpēc bieži vien darba dienās nekādām hobiju aktivitātēm neatliek laika.
Reizēm apmeklēju Berga bazāra Birojnīcas (kafejnīca + birojs) organizētos lekciju kursus. Patīk šī vieta, kur iespējams darboties tiem, kam nav pašiem sava ofisa.
 
Bet tad, kad ir atvaļinājums vai mazāk saspringts darba režīms, kādām brīvā laika aktivitātēm pievērsies?
Esmu mācījusies Valmieras Jāzepa Vītola mūzikas skolā kora klasē un klavieres vēl tagad paspēlēju. Skatos filmas, lasu grāmatas, apmeklēju koncertus kopā ar draugiem. Patikušas filmas Waking life, Big fish, Seven pounds un ļoti patīk zinātniskās fantastikas tematikai veltītas filmas.

Vēl viens mans hobijs, ar kuru nodarbojos jau kādus divus gadus, ir dabīgās kosmētikas gatavošana mājas apstākļos! Tas mani aizrauj un interesē, lai gan patiesībā – arī ir saistīts ar bioloģiju!

Kā minimums divreiz gadā dodos darba braucienos uz ārvalstīm. Atpūtas braucieni gan nesanāk katru gadu, bet vispār man patīk ceļot. Parasti ceļoju kopā ar draugiem, jo tūrisma firmu ceļojumi ir gan labi noorganizēti, taču programma ir pārāk piesātināta. Es nevaru izturēt, ka tādā tempā vienkārši paskrien garām unikālām dabas vietām.

Lasīju tavā Twitter profilā, ka ceļojumā secināji – Rīgas sabiedriskā transporta publika ir foršāka nekā Londonas. Kāpēc tā? 
Atceros, ka tā rakstīju, bet kāpēc, vairs nē. Iespējams, ka Londonā vēlā vakarā braucu sabiedriskajā transportā un publika bija ne tā labākā.

 

Tavs darbs saistīts ar vielu svēršanu un mērīšanu. Vai arī veikalā pievērs uzmanību iegādājamās pārtikas sastāvdaļām, lai tās būtu veselīgas? 

Kad ir enerģija un tam laiks, tad jā. Parasti izvairos no konservētās pārtikas un ēšanai sagatavotās (tādas, kas tikai jāuzsilda) pārtikas lietošanas. Nesenajā zirga gaļas skandālā gan neesmu iedziļinājusies, patiesībā visai maz patērēju sociālos medijus. Mans iecienītākais ziņu avots ir Twitteris un facebook, un arī Ir.lv.

Vai darbā sanāk kārtīgi papusdienot?
Darba dienās nevaru kalpot par labu paraugu pareizam ēšanas režīmam. Brokastis – labākajā gadījumā Latte kafija, pusdienās – varbūt kāds jogurts, varbūt nē un tad kārtīgas vakariņas. Esmu suši „narkomāne”. Vienu vai divas reizes mēnesī man pilnīgi noteikti vajag to nobaudīt – ar lasi, avokado, krabju nūjiņām vai tunci. Gatavoju pati vai apmeklēju iecienītāko restorānu „Kabuki”. 

Cik būtiskas tev ir sievišķīgās lietas – kosmētika, smaržas, apģērbs?

Pavadot darbā pat divpadsmit stundas, nav viegli pucēties, bet personīgi es nejūtos labi, ja pati sev nepatīku, jo nebūtu sanācis laiks uzposties uz darbu.

Kā ar solāriju?
Nekādā gadījumā. Uzskatu, ka tas ir ļoti kaitīgi, jo provocē vēža risku. Ne katram tas tā izpaudīsies, bet kādēļ gan riskēt?

Kā tas vispār ir – būt jaunai un smukai sievietei zinātnē? Vai kolēģi tevi uztver nopietni?
Gadās, ka cilvēki ne no manas vides saka – negaidīju, ka tiekoties ar zinātnieci pretī būs tāda jauna sieviete. Vēl jau darbojas tas stereotips – zinātnieks ir izspūris vīriņš ar brillēm, savas laboratorijas haosā. Patīkami, ka ar dažādām stipendijām un atbalsta programmām sabiedrībai tiek parādītas jaunās un veiksmīgās sievietes, kas darbojas dažādās zinātnes nozarēs. Patiesībā zinātnē vismaz 50% ir sievietes un it nemaz nav diskriminētas. Mūsu, zinātnieku vidē tāds jautājums pat nepaceļas, jūs jau redzat, ka te, institūtā ir daudz jaunu cilvēku.
Tiesa, Nobela prēmijas saņēmēju vidū gan dominē vīrieši, jo tas varētu būt taisnība, ka sievietei grūti apvienot spīdošu karjeru zinātnē ar veiksmīgu ģimenes dzīvi, bez apkārtējo atbalsta to droši vien nevar paveikt.

Tavs moto ir Nila Bora teiciens: „Liela patiesība ir tāda patiesība, kuras pretmets arī ir liela patiesība”. Vari paskaidrot sīkāk, kā tas saprotams?
Vai ziniet Edgara Imanta Siliņa grāmatu „Lielo patiesību meklējumi”? Iesaku izlasīt, tur var rast skaidrojumu. Īsi sakot, pretējas patiesības nevis noliedz viena otru, bet gan savstarpēji papildinās. Piemēram, kvantu fizika un vispārīgās relativitātes teorija ir patiesas katra savā mērogā. Vai arī tas, ka saule griežas ap zemi, ir patiesība no mūsu perspektīvas, bet skatoties no kosmosa skatu punktu, ir otrādi. Un abas šīs patiesības ir ietvertas vienā, lielākā patiesībā.

Kādā sociālajā portālā, kur var ierakstīt ieteikumus pārējiem, tu raksti: iesaku iemīlēties. Kā pašai ar to? 
Ļoti labi. Esmu laimīgās attiecībās.

Vai draugs arī ir zinātnieks?
Nē, mans draugs ir mūziķis. Man attiecības nozīmē ļoti daudz, jo dod enerģiju gan dzīvei, gan tādam nopietnam darbam, tāpēc arī tāds ieteikums pārējiem. 

 

Vai kāds zaļās bioloģijas pārstāvis mitinās jūsu mājās?

Mums ir ļoti mīļš kaķis vārdā Gigers. Kādā augusta vakarā ar draugu pusdivos naktī nācām no koncerta un maziņš kaķēniņš mūs izvēlējās – iznāca no krūmiem un sekoja. Man pašai ir alerģija no kaķiem, bet viņš bija tik neatlaidīgs, ka nolēmām – labi, būsi mūsu kaķis, ja nu galīgi nevarēšu izturēt un šķaudīšu, aizvedīšu uz laukiem.
Gigers bija ļoti saprātīgi noskatījis vietu, kur mūs satikt – pie diennakts veterinārās klīnikas. Tā nu uzreiz ienesām viņu pārbaudīt un izrādījās, ka viņš ir pavisam vesels. Viņš ir vismīļākais kaķis, kādu esmu redzējusi. Pirms tam man labāk patika suņi, to personība, sirsnība un mīlestība pret cilvēkiem, kaķu neatkarīgums man ne visai, taču šis kaķis apvieno suņa un kaķa rakstura īpašības. Jā, tik mīļš kā suns un smieklīgs kā kaķis.

Lasīju, ka ja kaķis tā „izvēlas” cilvēkus, tad tas ir mums sūtīts sargeņģelis
Jā, mums ir pavisam melns sargeņģelis ar trīs baltām spalviņām!

Saistītie raksti

13 komentāri
  1. Ieliku Siliņa grāmatu „Lielo patiesību meklējumi” savā izlasāmās literatūras sarakstā ;)!

  2. Brīnišķīgi, ka Latvijā ir šādas simpātiskas un gudras zinātnieces. Ir ar ko lepoties!

  3. Tik jauniņa izskatās un tik daudz jau paveikusi – cepuri nost šādiem jauniem cilvēkiem 😉

  4. Viņa nav tā, kuras komanda tikko atklāja kaut ko jaunu vēža jomā? Ja nemaldos, kunģa vēža! Malači!

  5. Mēs varam lepoties gan ar pašu Karīnu, gan ar to veikumu, ko viņa kopā ar kolēģiem ir jau izdarījusi. Prieks un lepnums par šadiem cilvēkiem!

  6. Personīgi Karīnu nepazīstu, taču tas, kas par viņu ir dzirdēts un šur tur arī lasīts, liek domāt, ka tieši viņas radošums, kas likts kopā ar eksaktajām lietām, iespējams ir ļāvis nonākt pie šādiem sasniegumiem. Zinātnei ir nepieciešami radoši speciālisti, piem. muzikāli biologi utml.

  7. Tikai par to valsts atbalstu zinātnei gan Karīnai nav taisnība. Pašlaik šis atbalsts attiecībā pret kopproduktu ir smagi tuvu nullei. 3/4 zinātnieku no šī gada ir bez finansējuma, LZP jauno iniciatīvu dēļ. Sēžot BMC liela zinātniskā kolektīva vidū ir piedodami tā kļūdīties.

  8. ļoti interesanti, paldies par šo interviju 🙂 Lai viss izdodas – gan izveidot laimīgu ģimeni, gan sasniegt augstas virsotnes zinātnē:)

  9. Esmu lietojusi dažus viņas produktus. Nu, meitene, šajā jomā gan tu neesi profesionāle… Gan sastāva, gan lietošanas ērtības ziņā augt vēl un augt…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.