Kāpēc mums ir JĀPIEDOD?

Tu esi viena no nedaudzajiem laimīgajiem pasaulē, ja vari apgalvot – nē, man neviens nekad nav nodarījis pāri, jo lielākā daļa no mums tomēr pazīst sajūtu, kad asaru vai dusmu kamols draud nosmacēt pavisam. Mirklī, kad kāds tevi ir līdz sirds dziļumiem aizvainojis, tu pie sevis zvēri, ka nekad vairs neļausi sevi tā piemuļķot, nekad vairs neļausi sev darīt pāri vai nekad vairs nerunāsi ar pāridarītāju. Ja vien šā apņemšanās atrisinātu visas nelaimes… Bieži vien gadiem ieilgušas dusmas spēj remdēt tikai piedošana. Bet kā to izdarīt?

Kā zināms, strīdi mēdz būt dažādi – mirkļa uzplūdā pateikta nejauša frāze tevi aizskārusi tik ļoti, ka nevēlies to laist gar ausīm un neņemt galvā. Tā vietā tu izlem ar "mutes palaidēju" vairs nekontaktēties vai arī esi kaujas gatavībā, lai nelietim atlīdzinātu. Tāpat ir situācijas, kas tevi nopietni aizvainojušas, un ar savu ģimenes locekli vai labu draugu nekontaktējies jau gadiem. Ir tikai viena nelaime – bēgot no pāridarītāja, tu tikai iluzori esi aizbēgusi arī no nepatīkamajām sajūtām, ko tevī izraisa domas par konfliktu un tā iznākumu.

Ir gadījumi, kad aizvainojuma dēļ nav iespējams pilnvērtīgi veidot attiecības ar apkārtējiem. Tu vienkārši baidies atkal uzticēties draugam, draudzenei vai baidies atkal iemīlēties.

Inese (32): Savā dzīvē sastapos ar klasisko gadījumu – draudzene "nocēla" man vīrieti. Pagājuši jau divi gadi, bet es vēl joprojām nespēju ar šo situāciju samierināties. Ikdienā abus šos cilvēkus nesatieku, bet tad uzzināju, ka tie abi gatavojas kāzām. Viss manā sagriezās kājām gaisā no jauna. Kaut gan ir pagājis zināms laiks, nespēju izveidot citas pilnvērtīgas attiecības, jo gluži vienkārši nevaru līdz galam nevienam uzticēties. Tas man pašai jau sāk traucēt. Tāpat mani traucē situācija, kad draugu klātbūtnē ik pa laikam mēdzu izmest indīgas piezīmes par bijušo draudzeni, kas ir mūsu kopīgā paziņa. Zinu, ka jau labu laiku izskatos pēc muļķes un paranoiķes, kamēr tie abi ir laimīgi, bet man tā šķiet drausmīga netaisnība. Nesaku, ka gribu atriebties, bet nenoliegšu, ka gribētu, lai kaut kas ne visai jauks notiktu viņu abu dzīvē, lai zina, kā tas ir, kad tev ir slikti. Pagaidām viss notiek tikai pretēji, jo es vairāk cepos, jo viss tiem abiem ir labāk. Man ieteica "piedot un palaist". Tikai kā? Viegli pateikt, grūti izdarīt. Man arī neviens piedošanu nav lūdzis.

Psihoterapeiti kā arī ezotērikas speciālisti patiešām iesaka piedot. Jā, arī tad, ja neviens piedošanu nav lūdzis, jo pilnīgi iespējams, ka taviem "ienaidniekiem" šā piedošana nemaz nav vajadzīga. Šī sajūta, ka esi piedevusi, nepieciešama tev pašai, jo patiesībā problēma jau ir tevī, tieši tu nespēj samierināties ar situāciju, nevis tavi pāridarītāji, tāpēc arī ar šo problēmu būs jātiek galā, strādājot ar sevi.

Vēl viena sliktā ziņa ir tā, ka ilgstoša aizvainojuma vai dusmu uzkrāšana sevī tiešā nozīmē ietekmē  veselību. Tas nebūt nav mīts. Pasaulē atrodami neskaitāmi pierādījumi, ka visas slimības rodas "galvā". Ir zināmi gadījumi, kad ar piedošanu sev un citiem tiek izārstēta pat tik nopietna slimība kā vēzis.

Egija (29): Savā dzīvē esmu piedzīvojusi nepatīkamu periodu, kad jutos nomākta un neapmierināta ar savu dzīvi. Pat nepamanīju, kurā brīdī tas sākās, bet apmēram trešajā kursā universitātē pārvērtos par kašķīgu raganu – tā vismaz tagad atzīstas mani draugi un kolēģi. Biju ļoti noraidoša pret vīriešiem kā tādiem, iepazīstoties es izturējos izsmējīgi, centos izskatīties un izklausīties gudrāka. Arī pret jaunām sejām savā paziņu lokā izturējos ļoti vērtējoši, skatījos no augšas, bet mājās bieži raudāju spilvenā bez iemesla. Visa mana varenība tad bija vājā. ļoti pieņēmos svarā, noskaidrojās, ka ir nopietnas problēmas ar vairogdziedzeri. Ilgi negribēju atzīt, ka man ir psiholoģiskas problēmas, bet tad, nevienam nesakot, sāku apmeklēt psihoterapeitu. Pamazām aizrakāmies līdz manai "vainai". Izrādās, biju nopietni aizvainota, mani kā sievieti bija atraidījis vīrietis, kurš man patika, tāpat jutos arī pazemota augstskolā, kur dažiem pasniedzējiem bija bijusi noniecinoša attieksme pret maniem darbiem. Aptuveni pēc gada es sāku atkopties. Izārstēju savu vairogdziedzeri, krietni nokritos svarā un arī satiku vīrieti ar kuru esmu kopā jau četrus gadus. Es piedevu visai pasaulei un jutos neaprakstāmi viegli. Tāpēc iesaku visiem – nekad neturēt naidu sevī un piedot jau tajā brīdī, kad kāds ir tevi aizvainojis, lai tas nekrājas.

Ir reizes, kad piedot kādam nozīmē pašam iet un lūgt izlīgumu. Ja cieša kontakta ar pāridarītāju nav, pietiks, ja nepatīkamās sajūtas atrisināsi, tiekot galā pati ar sevi, bet ja konflikts noticis starp tevi un kādu tev tuvu cilvēku, var gadīties, ka tev jāsper pirmais solis, lai arī tava piedošana varētu izskatīties kā atvainošanās. Un kas par to? Galvenais, ka būsi atrisinājusi nepatīkamo situāciju.

Māra (32): Sastrīdejos ar draudzeni. Strīds sākās muļķīgi, un, iedzerot arvien vairāk vīna, mūs kļuvām arvien atklātākas viena pret otru un vārds pa vārdam pateicām viena otrai dažādas nesmukas lietas. Mani nokaitināja viņas smieklīgā uzvedība citu vīriešu klātbūtnē, kad arī viņa mani gribēja uzvilkt dejot uz letes kādā klubā, kur bijām aizgājušas atpūsties. Es zinu, ka viņa vienmēr sirgusi ar uzmanības trūkumu, bet mani šāda izrādīšanās neinteresē. Tāpat man nepatika atklātas runas par to, kas man mugurā un kas viņai, un jautājumi turpat esošajiem vīriešiem – kā mūs izskatāmies, vai seksīgi? Galu galā par to visu sakasījāmies. Nerunājām divus mēnešus, kuru laikā ne pavisam nejutos labi, kaut gan uzskatīju, ka man ir taisnība. Viņa tomēr ir mana draudzene jau vairāk nekā 10 gadus, tāpēc izlēmu spert pirmo soli. Kopā aizgājām uz filmu, nepieminot ne atvainošanos, ne piedošanu. Sapratām, ka gribam atjaunot draudzību. Tagad es cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir, un nelaist sevī tik daudz negāciju. Piedošanu nelūdzu, bet atradu sevī spēku, lai visu izlīdzinātu.

Kā piedot (un vai piedot) saviem pāridarītājiem, tev jāizlemj pašai. Ir reizes, kad pietiek tikai ar uz lapiņas uzskribelētām dusmām un to sadedzināšanu ugunskurā, bet mēdz būt gadījumi, kad jāiegulda nopietnāks darbiņš, ielūkojoties dziļāk un atrodot spēku atrīvot sevi no gadiem krātā naida. Skaidrs ir tikai viens – negatīvas emocijas mūs nekad nav darījušas laimīgas, tāpēc neesi slinka un tiec no tām vaļā.

Saistītie raksti

29 komentāri
  1. Man skiet, ka Marai vienkarsi driz vairs nebus ko runat ar to 10 gadus zinamo draudzeni, vina to ir paraugusi. “Padraudzesies” vel nedaudz un peksni izradisies ka nebus vinai zvanijusi jau 2 nedelas, tad 2 menesus, tad pusotru gadu. Ari tas ir japienem, no cilvekiem dazkart ir jaskiras. Piedod un iet katrs uz savu pusi.

  2. Uzrakstīta jau balta patiesība, bet.. Lūdzu, vai nākamais raksts tad attiecīgi nevarētu būt par to – KĀ piedot? Es ar to cīnos, bet bez rezultātiem.. Es gluži vienkārši nevaru, neprotu piedot..

  3. Manuprāt te jau šur tur ir pateikts, kā piedot – uzrakstīt uz lpiņas un sadedzināt 🙂 Bet ja nopietni, tad tiešām tādos smagākos gadījumos palīdzēs psihoterapeits, kā arī var palasīt ezotērisko literatūru, bet bez skepses. Pati esmu lasījusi Vilmu Lulli, bija dzīvē tāds periods. Piedevu pirmām kārtam sev, ka esmu sevī tik daudz slikta ielaidusi un mocījusi sevi, tad visiem pārējiem. Un tas darbojas, tikai nav vienā dienā izdarāms.

  4. Arī man ir tikusi “klasiskā” mācība par puisi un draudzeni.. Ilgu laiku nekontaktējos ne ar vienu no viņiem.. Lai cik tas nebūu dīvaini – man bija vieglāk piedot puisim un tagad ar viņu esam tuvi draugi.. Draudzenes nodevību nespēju piedot, un ar viņu tiekos pēc iespējas reti.. Psihoterapija palīdz, bet tas nozīmē arī milzīgu darbu ar sevi un savām emocijām..
    Lai mums visām izdodas!

  5. Lielakais “maita” klasiskaja pasakuma – draudzene nocela puisi, tomer IR vitietis, ne tik daudz draudzene. Vecim sada situacija butu jabut “godigam” un bridi, kad sajut, ka tulinj bus sudi, iet pie si briza gultas biedrenes un teikt – es tevi vairs nemilu, izskirties un tad bidit attiecibas ar vinas draudzeni, bet nu taks neviens nespej but tik godigs un sanemties. Protams, ja ir situacija, ka tava draudzene ir ta, kas pavedina, tad protams “galvu vinai nost”.

  6. es arī nevaru piedot draudzenei.. kautgan kādreiz spēru pirmo soli.. bet nekas lādzīgs nesanāca.. un nevajag arī.. jo kam vajag tādu nodevēju.. ja vienreiz nodeva.. nodos arī otru reizi.. pagāja jau laikam 6 gadi kopš nerunājam
    žēl tikai ka tagad ir grūti citiem uzticēties.. tapēc arī nav vairs tādas tuvas draudzenes.. :/ citi teiks jā bet tev ir vīrs u.t.t. bet vīrs tomēr nav tas ar kuru ies pa veikaliem.. un runās par tēmām.. kuras tam neinteresē .. tomēr vīriešiem ar draugiem nav tādas problēmas.. labu draudzeni atrast ir ļoti grūti.. ja kādam tāda ir.. tad ir ļoti paveicies 🙂

  7. Uzsaukums jau ļoti labs, tikai tas noteikti nav slinkuma dēļ, kāpēc ir ļoti grūti piedot. Tas prasa laiku, izpratni par notikušo, pāridarītāja saprašanu un viņa rīcības pieņemšanu. Protams, atkarībā no nodarītā smaguma pakāpes, bet piedot noteikti nav kā divus pirkstus apčurāt.

  8. Es tikai zinu, ka ir baigi smagi dzīvot ar nepiedošanas vecumiņiem sevī. Tam cilvēkam, iespējams pie vienas vietas, ka nēsājies ar savām dusmām un aizvainojumu, bet tevī pašā tas aug kā arvien lielāks un lielāks kamols. Un beigās tas izpaužas visā tavā būtībā un apgrūtina citas attiecības. Bet pa īstam piedot un piedot kaut ko ļoti nopietnu – ir baigi grūti.

  9. Maniprāt, ir arī nepiedodamas lietas. Tu vari formāli piedot, bet nekad tas cilvēks vairs tev nebūs ne tuvs, ne mīļš, ne uzticības vērts.

  10. Ko nozīmē – nepiedodamas lietas? To jau tu pati izlem, ka kaut ko nepiedosi. Lai nu kas, kas, bet par vienu gan tajā rakstā taisnība – vērts visiem spēkiem pacensties piedot. Jo nepiedošana nevienam, izņemot tevi pašu, skādi nenodara. Toties tev pašai tas ir baigais smagums, ko nest. Nav jau jāsmaida tam nodevējam, maitam sejā, bet ir kaut kā jācenša atbrīvoties no visām tām grauzošajām sajūtām, kas ir, kad padoma par to cilvēu. Tad, kad sajūtas ir neitrālas un lai kā tu pārdomātu notikušo, tas vairs tevī neizauc nekādas emocijas, var uzskatīt, ka esi piedevusi.

  11. Es, piemēram, jau pus gadu esmu sastrīdējusies ar māsu. Viņa pirms tam ilgu laiku izturējās tā, itkā viņai es būtu kaut kāds pofigains garāmgājējs. Viņa man nezvanīja un nemeklēja tiksānās. Es visu laiku kā losīte uzturēju attiecības līdz mirklim, kad man bija līdz brošai un es pateicu, ka man ir sajūta, ka man vienai vajag šitās māsu atiecības. Un tā laikam ir, jo māsa itin jauki iztiek bez saziņas ar mani. Es pat īsti nesaprotu, kam te ko piedot, jo man viņas peitrūkst, bet ir taču apsurdi uzturēt vienpusējas attiecības ar cilvēku, kurma pofig. Lūk šitāds stāsts.

  12. Laikam vispār tā īsti nesaprotu, ko nozīmē, piedot. Tev šķiet, ka esi visu sagremojusi, sapratusi un piedevusi un pat normāli runājies ar to, kuram esi tip piedevusi. Un tad aut kas notiek, kaut kādi apstākļi sagriežas, kā tai beibītei te stāstā, ka viņa uzzina, ka bijušais r draudzeni nozīmējuši kāzu datumu, un visa “piedošana” ir sunim zem astes. Sajūtas visas ir atpakaļ.

  13. Piedot tiešām ir grūti, taču ne neiespējami (: Piekrītu izteiktajai domai, ka reizēm tā piedošana sanāķ tāda nepilnīga, un laiku pa laikam nākas vēlreiz saprast un atgādināt sev, ka esmu izvēlējusies piedot. Man tā ir ar tēvu, kurš pameta ģimeni un nekad tā arī nav izrādījis interesi par mani. Ikreiz, kad sastopu laimīgu ģimeni vai redzu, kā tēvi rūpējas par saviem bērniem, šīs jūtas sāpīgi uzbango. Bet tas, kas man palīdz saņemties un piedot ir apziņa, ka arī man ir piedots. Domājot par to atvieglojuma sajūtu, kad kāds ir piedevis un “atlaidis visus manus grēkus”… ak tu mūžs, tad arī man gribas just to brīvību, ko izjūt tikai tas, kurš spēj uz ļaunumu atbildēt ar labu. Un nav pat nozīmes, vai tas “vainīgais” meklē piedošanu, vai ne.
    Lai veicas 🙂

  14. Man savukārt ir tā, ka tēvs nositās autoavārijā pirms sešiem gadiem un trakākais, ko esmu atskārtusi -, es uz viņu par to ļoti dusmojos. Es viņam nevaru piedot, ka viņš mūs ar māsu un mammu šādi “pameta”, lai gan saprotu, ka nāvi mēs neizvēlamies – viņa izvēlas mūs. Es apzinos, ka izklausās druksu nenormāli, bet es pat nezinu, kā tikt galā ar tādu sajūtu.

  15. nepatika raksts. ļoti pavišs un virspusējs par ļoti nopietnu tēmu. man pat radās iespaids, ka komenti ir dziļāki par pašu rakstu.

  16. Loti sen lasiju laikraksta Diena rakstu (tacu drosi vien, ja parok var atrast kaut ko ari google utml.), ka pec tuva cilveka naves, mes visi izejam cauri vairakiem psihologiskiem posmiem (ja nemaldis 5-7), no kuriem ka otrais bija – dusmas, dusmas par to, ka cilveks ir aizgajis, pametis utml. Izklausas, ka tu esi iestregusi saja stadija un netiec pari. Palidzet varetu vai nu psihoterapija, vai ka piem. man – biblioterapija, respektivi mekleju visada veida lasamu informaciju par manu “sapigo” problemu un roku tik ilgi, kamer sajutu to, ka saprotu kapec ar mani notiek tas kas notiek vai kapec es jutos ta, ka jutos un tad pec kada laika atskarstu (menesis lidz gads), ka ta vairs nav mana problema, tas vairs mani netrauce-neskar.

  17. Jāa, bet nu ir arī tādi gadījumi, kad tu pasaulē saviem pārdiarītājiem piedot un uz brīdi jūties brīvs, bet brīdī kad satiec kādu no viņiem saprti, ka viņi (pāri darītāji) to gan nav palaiduši vaļā un izjūt/izrāda tās savas emocijas! Un tev gribot negribot, jāatgriežas sākuma pozīcijā, kad tevi tas iekšēji grauž.

  18. komentari tiesham dzilaki par rakstu.. tada sajuta palika, ka kads pateica, vo par šito tēmu vajag rakstu un vienalga kas tur iekšā.. vilšanās..

  19. piedot var bet aizmirst nevar.. notrullināc teiciens.bet saku kā ir, viegli paliek tad un neparko nav jāiedziļinās, kad satiec cilvēku ar kuru pirms kāda laika vispār vārdu nav gribējies pārmīt-mīlestība, strīdi, naids…un kur nu vēl satikt, bet tagad kad laiks ir krietni pagājis un nejauši satikts un kad viens otram veiksmi, laimi vēl, un izrunājas kā klājas…ziniet viegi paliek!!!mēs taču kļūstam peiaugušāki..un nekas jau taču nestāv uz vietas.kāda jēga turēt naidu , aizvainojumu…bet atvainoties ir jāprot..tas ir fakts!

  20. Man ir atkal tāda situācija,kas izklausisies absurda!!! Bet tā, pati nezinot kadēļ, jūtos. Nevaru piedot sev par to ka piedevu kādam citam.Situācija tāda-bija attiecibas ar lielo mīlestību un kad jau attiecības palika sliktākas, tad brīnos kādēļ uzreiz nepametu to cilvēku,viņš sāka slikti izturēties,daudzas riebigas lietas sarunāja,bet es vēljoprojam uzdodu sev jautājumu:”kā es pēc ta visa varēju but ar viņu kopā?un kadēļ nepametu viņu uzreiz?” tagad attiecības ir beigušās pēc manas iniciatīvas,bet rūgtums vēl palicis. Un visgrutāk ir piedot sev. Izklausās stulbi,bet nez kadēļ tā jūtos:(

  21. Laid vaļā to… iespējams, tam bija kāds iemesls kāpēc nepameti uzreiz, iespējams tev kaut kas jāmācas no šīs situācijas. Aizbrauc uz jūru, izvēdini galvu, saliec domas pa plauktiņiem un laidi to čali un tās attiecības vaļā, lai ar vēju lido prom.. nu var būt pārāk dzejnieciski, bet pamēģini 🙂 nemoki sevi

  22. mana taktika piedošanā: cenšos saprast, ka uz pasaules dažādi cilvēki, katram ir savs uzdevums. tie, kuri ienāk mūsu dzīvēs, ir mums kā skolotāji, mēs taču daudz ko iemācāmies no saskarsmes ar citiem. arī sāpīgā pieredze mūs bagātina. atnāca, aizgāja – es paliku gudrāka.
    gribu likt jums “aiz auss” arī – attiecībās neatdodiet sevi visu. saudzējiet un domājiet par sevi! vēl jo vairāk tad, ja liekas, otrs nenāk pretī.
    jā, literatūra arī palīdz daudz ko izprast.

  23. Piedošana ir izvēle! Es izdarīju izvēli piedot un aizmirst. Izvēlējos neskatīties atpakaļ un nedomāt kā bija, un kā jūtos tagad.
    Dusmas, sliktās domas – es atteicos tās vienkārši domāt. Kad pieķēru sevi, ka galvā atkal domas maisās par cilvēku, kas izdarījis man pāri- izlēmu tās apzināti nedomāt.
    Pievērsu vairāk uzmanības sev, sāku sportot, skriet krosu, peldēt.
    Fiziskās aktivitātes palīdzēja novērst domas no sevis žēlošanas, man slikti, bet viņiem ir labi…

  24. Esmu arī pārdzīvojusi ko smagu un pēc visa tā varu pateikt, ka piedot vajag, ja nesanāk uzreiz, nekas, man piedošana prasīja kādus 2 gadus. Bet pats, pats galvenais kā mēs sev nodaram ļoti daudz slikta ir tas, ka skatamies atpakaļ – nedariet tā, neskatieties pagātnē, jūs dzīvojat šodien un tagad un tāpēc mīliet tos, kas jums ir apkārt šobrīd. P.S. šis raksts jau ir gandrīz mēnesi vecs.. prasās pēc jaunumiem beidzot 🙂

  25. Mani kaitināja ieteikumi vērsties pie ezotēriķiem un psihoterapeitiem, kā tad agrāk ar to tika galā, kad nebija psihoterapeitu? Un ja vietējā ragana “ezotēriķis” bija prātu izkūkojusi večiņa kas redzēja velnus un pesteļus? Var būt, ka vienkārši pārāk iedziļināmies tajā, kas mūs sāpinājis, tā teikt pašas sevi ievelkam zampā, no kuras bez palīdzības izkļūt nevaram? Un kādēļ? Tādēļ, ka agrāk cilvēku prātus nodarbināja mazliet primitīvākas lietas, piemēram, ka jāmaļ milti, jāgana govis utt. Respektīvi izdzīvošana. Es neaicinu visus pārvākties uz mežu un dzīvot pārtiekot no kaltētām sēnēm, vienkārši, mēs domājam par daudz un ne par to, par ko vajadzētu.

  26. Es visu mūžu esmu pieturējusies pie tā, ka jāpiedod, nav jāatriebjas, nav jātur ļauns prāts. Ne vienmēr tas ir pareizi, jo ir cilvēki, kas to sāk uztvert par normu, izejot no principa – ja jau piedeva vienreiz, tad piedos vēl un vēl…. Šobrīd esmu saņēmusi milzīgu pāri darījumu no kādas sievietes, kura atļāvās mani nepamatoti pazemot. Zinu vienu – nepiedošu. Un pienāks laiks, kad atspēlēšos. ES VAIRS NEBŪŠU UPURIS. NEKAD!

  27. Njā, katram savi piedošanas vai nepiedošanas stāsti… Izlasot virsrakstu rodas pārdomas ~ cik ļoti es vēlējos piedot sev par situācijām ,kuras radās dzīvē. Kādēļ nonākam vardarbīgās situācijās ? Vai tās mums māca piedot sev vai citiem? Varbūt tās māca ieklausīties sevī,iemīlēt sevi ?! Kam vispār ir jānotiek,lai būtu grūti kautko piedot? Attiecību spēles ar drudzenēm vai draugiem.Tas ,protams, ir interesanti ,bet vienmēr atrisināmi. Ja cilvēki ir pieauguši,viņi spēj izrunāt pārpratumus un izvērtēt ,cik tas ir nopietni vai tomēr ~ pārejoši… Manuprāt “smagāk ” ir tikt galā ar situāciju ,kad ir jāpiedod vardarbība ~ jebkura ~ fiziska,pret bērnu,ģimenē ,darbā,jebkura…
    ..un tomēr,TĀ IR JĀPIEDOD.

  28. ko darit ja mani apsauka klase es esmu ka atstumtais un es nevaru viniem piedot jo tas nau iespejams to ko vini ir izdarijusi manai sirdij tas aizvainojums jau sez no 1.klases paslaik eju 5.klase 5 gadus tas aizvainojums mana sirdi vins nau izdzesams

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.