Lai arī daudziem no mums varētu likties, ka Latvijā ir pieejams visai niecīgs zivju un to izstrādājumu sortiments, tomēr pateicoties mūsu valsts ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, kas sevī iekļauj 498 km jūras piekrastes, daudz visdažādāko iekšzemes ūdeņu – ezeru, lielāku un mazāku upju, kā arī senas zvejniecības un zivju pārstrādes tradīcijas, mēs varam lepoties ar to, ka izsenis esam pazīstami kā zivju produktu ražotājvalsts.
Zivīs ir daudz pilnvērtīgu olbaltumvielu un maz tauku, līdz ar to tās iekļaujamas veselīgas ēdienkartes pamatā. Zivis satur Omega-3 taukskābes, mērenajai klimata joslai tik svarīgo D vitamīnu un jodu, tāpat arī selēnu, kalciju un citus organismam nepieciešamus minerālus. Zivīs ir arī cinks, kas nepieciešams veselas imūnsistēmas uzturēšanai, kā arī vitamīni A un B12. Ar A un D vitamīnu visbagātākās zivis ir lasis, sardīnes un zobenzivis.
Cilvēki, kuri uzturā patērē zivis, krietni retāk slimo ar nopietnām sirds slimībām. Zivju eļļā ir daudz omega-3 taukskābju, kas novērš trombocītu salipšanu, palīdzot izvairīties no trombu radītajām problēmām. Šīs taukskābes paaugstina arī sarkano asins ķermenīšu spēju vieglāk pārvietoties pa mazajiem asinsvadiem, tāpat novērš artēriju sieniņu iekaisumu un pazemina triglicerīdu līmeni asinīs.
Svaigas zivis
Svaigas zivis mēs varam iegādāties gandrīz ikvienā lielajā pārtikas preču veikalā, tirgū vai pa tieši no zivju audzētāja. Lai zivis būtu droši lietot uzturā, nepieciešams ievērot drošību un higiēnu, tās sagatavojot. Uzturā noteikti nedrīkst lietot bojātas zivis, turklāt pirms gatavošanas tās nedrīkst ilgi turēt siltumā. Svaigas zivis mēs varam pagatavot visdažādākajos veidos – cept, grilēt, sautēt, vārīt vai mājās apstākļos žāvēt un kūpināt, tomēr, lai saglabātu visas zivī esošās uzturvielas un garšu, vislabāk tās ir gatavot folijā uz grila vai multi katlā uz tvaicēšanas režīmu. Īpaši gardas šādā veidā pagatavotas zivis būs lasis un lielās, baltās filejas zivis, piemēram, zandarts, līdaka vai vimba.
Saldētas zivis
Zivju saldēšana ļauj zvejas sezonā sagatavot plašu klāstu dažādu zivju, lai mēs tā varētu baudīt visu cauru gadu, jo kvalitatīvas izejvielas nozvejai ir izteikti sezonāls raksturs. Saldētas zivis var iegādāties mazumtirdzniecības vietās un tirgū. Saldētas zivis visbiežāk ir pieejamas ar ledus glazūru, tāpēc jārēķina, ka tīrsvars zivij būs mazāks, līdz ar to, pirms maltītes pagatavošanas der parēķināt, cik daudz šī produkta ir nepieciešams. Bieži vien saldēto zivju klāstā ir tādas zivis, kuras mūsu valstī svaigā veidā nemaz nav nopērkamas, līdz ar to varam dažkārt sevi palutināt ar ko pavisam eksotisku. Vislabāk izvēlēties tādas saldētās zivis, uz kuru iepakojuma redzama norāde, ka zivis ir sasaldētas tikai vienreiz. Ja šādas norādes nav, visticamāk, produkts ir sasaldēts un atlaidināts vairākkārt – tādējādi būs cietusi gan garša, gan uzturvērtība. Cepot šādu zivi, tā būs sausāka, bezgaršīgāka, masa neturēsies tik labi kopā un atlaidinot radīsies arī daudz liekā ūdens.
Sālītas zivis
Sālīšana ir senākais no zivju konservēšanas paņēmieniem. Sāls ietekmē zivs audos samazinās mitruma daudzums, kā rezultātā tie kļūst blīvāki. Pēc šādas apstrādes zivis iegūst patīkamu garšu, smaržu un maigu konsistenci, turklāt zivī iekļuvušais sāls rada nelabvēlīgu vidi baktēriju attīstībai, tāpēc sālīto produkciju var ilgstoši uzglabāt. Jo augstāka ir sāls koncentrācija, jo zivis ilgāk varēs uzglabāt, bet diemžēl samazināsies to uzturvērtība, jo sālījums kaitē zivī esošajām olbaltumvielām, taukiem un minerālvielām. Atkarībā no sāls satura zivis iedala mazsālītās (sāls daudzums 6-10% (lasis, skumbrija, forele, siļķe), vidēji sālītās (sāls daudzums 10-14%) un stipri sālītās zivis (sāls daudzums virs 14% (liesās zivis).
Kūpinātas zivis
Kūpināšana ir tradicionāls pārtikas produktu apstrādes veids gan tā glabāšanas termiņa pagarināšanai, gan arī produkta garšas īpašību uzlabošanai. Pastāv divi kūpināšanas veidi – aukstā kūpināšana vai karstā kūpināšana.
Aukstajā kūpināšanā zivs tiek kūpinātas temperatūrā, kas nepārsniedz 30°C. Augstais sāls daudzums un samazinātais ūdens daudzums garantē, ka kūpinājumam būs garāks termiņš. Auksto kūpināšanu parasti izmanto, lai apstrādātu lašus, jūras foreles, varavīksnes foreles, butes, makreles un siļķes. Ja zivis aukstajā kūpināšanā ir pagatavotas pareizi, tās var uzglabāt ledusskapī pat vairākus mēnešus.
Savukārt karstajā kūpināšanas metodē zivis tiek apdūmotas un to gaļas temperatūra sasniedz 60°C. Karstajā kūpināšanā pēc zivs apžūšanas ir nepieciešama augsta temperatūra, lai zivs tiktu izsutināta un iznīcinātas iespējamās baktērijas. Pēc tam notiek bagātīga zivju apdūmošana, lai tās iegūtu zeltainu krāsojumu, dūmu aromātu un izteiktu kūpinājuma garšu.
Zivju konservi
Zivu konservi ir lielisks veids kā ātri, ērti un salīdzinoši lēti nobaudīt kāroto zivi, tomēr ar zivju konserviem aizrauties nevajadzētu, jo lielākajā daļā zivju konservu pamatā ir eļļa, kura ne vienmēr ir labas kvalitātes, līdz ar to, jaizvēlamies konservētas zivis, tad tās, kuras ir savā sulā nevis eļļā. Piemēram, konservētā tuncī ir maz omega-3 taukskābju. Tunča konservus vislabāk izmantot salātos, papildinot tos ar dārzeņiem. Konservēts lasis un sardīnes, kopā ar kauliem, satur daudz kalcija, tāpēc sīkās asaciņas būtu vēlams atstāt, kārtīgi sakožļājot. Anšovu konservos un sardīnēs ir daudz nātrija un purīnu, tomēr tos nevajadzētu lietot cilvēkiem, kuri sirgst ar podagru vai paaugstinātu asinsspiedienu.