Bērna atradināšanu no knupja var salīdzināt ar pieauguša cilvēka atradināšanos no jebkura sliktā ieraduma, piemēram, smēķēšanas. Šis process jāveic visai ģimenei kopā un stingri jāturas pie izvēlētās stratēģijas – lai mazais “atkarīgais” neapjūk un skaidri jūt robežas. Bet kad un kā labāk šo atmešanu realizēt, lai tā noritētu vieglāk?
Uzreiz vai pamazām? Vēro! Ja redzi, ka mazais bez knupja labi iztiek, nemēģini to atkal piedāvāt – varbūt, ka tavam bērnam tieši šis ir īstais brīdis, kad atmest! Ir bērni, kam pa dienu māneklis nebūs vajadzīgs, bet uz nakti gan. Citreiz procesu paātrina ārējie apstākļi, piemēram, bērns saaukstējies un aizlikta deguna dēļ ar knupi mutē nevar paelpot un to atmet kā nevajadzīgu.
DAŽI PAŅĒMIENI
Griežam. Šis derēs ģimenēs, kuras knupi vēlas atmest pamazām. Ar katru dienu griežot knupi īsāku, bērns pats vienā dienā mānekli vairs neņems, jo sapratīs, ka tas nesniedz kāroto, jo gluži vienkārši ir par mazu. Tiesa gan ir bērni, kuriem absolūti vienalga, cik liels un kādas formas ir zelējamais – ka tik ir. Tiem šis padoms nederēs.
Nav un viss. Šis der mammām ar dzelzs nervu sistēmu, jo visdrīzāk, ka bērns gan raudās, gan lūgsies, ja knupis viņam būs ļoti nepieciešams, bet ja esi nolēmusi šādi rīkoties, tev jāiztur līdz galam. Runā, ka lielākais trādirīdis esot pirmās trīs dienas. Ja esi uz to gatava, vari rīkoties pēc šī scenārija.
Pasaciņas. Ar drusku lielākiem bērniem daudz ko var sarunāt, piemēram, kopā izmest knupi atkritumos vai atdot kādai rotaļlietai un pēc tam katru reizi, kad knupis tiek prasīts vecākiem jāatgādina mazulim, ka tas taču tika atdots vai izmests un vairāk nav pieejams. Brīva vaļa radošumam – galvenais lai visi pieaugušie apgalvo vienu un to pašu, un savās darbībās paliek konsekventi.
Galvenais! Lielākā daļa šajā procesā ir atkarīga no vecāku uzņēmības, tomēr nevajag dikti satraukties. Galu galā uz skolu diez vai tavs mazulis ies ar knupi! Vēl der atcerēties, ka no īkšķa zīšanas atradināt ir daudz grūtāk, jo knupi vismaz var atņemt un viss, bet īkšķis būs blakus vienmēr.