Jūra kā savedēja

Kā dažreiz dzīvē mēdz gadīties, viss sākas no nejaušībām, no likteņa pieskārieniem. Arī Beāti un Aleksi skāra likteņa pieskāriens tieši vasaras pilnbriedā – zemeņu laikā.

           Beātei bija iegadījusies brīva diena pirms komandējuma uz ārzemēm, kur bija paredzēts pavadīt nepilnu nedēļu. Protams, kā lielākai daļai sieviešu, arī Beātei viena no vājībām bija staigāšana pa veikaliem, kuros vēl bija jāiegādājas daži nieki komandējumam. Beātes saasināta smaržu uztvere neļāva vienaldzīgi paiet garām zemeņu stendiem vietējā tirdziņā. Viņa pie sevis klusībā nodomāja, ka nevar taču aizbraukt uz ārzemēm vēl nenogaršojusi kārdinošās zemenes. No sākuma Beāte domāja, ka spēs zemenes noturēt maisiņā līdz pat pašai jūrai, kura no viņas mājām bija nieka desmit minūšu attālumā, taču kā vēlāk izrādījās, zemenes jau mājās tika notiesātas pilnībā, līdz jūrai tā arī netikušas. Bet varbūt tomēr vajadzēja pataupīt?

           Ieturējusi vēlas pusdienas, Beāte somiņā ielika mīlas romānu, kurš nesen tika iesākts lasīt, un devās lēnā solī uz jūras pusi. Viņa bija ģērbusies ugunīgi sārtā krekliņā ar dziļu dekoltē, kurš dažu brīdi nejaušam garāmgājējam lika atskatīties, un garos, vējā plandošos svārkos. Galvā klaiņoja domas par gaidāmo braucienu un to, kā klāsies valstī, kurā viņa pirmo reizi viesosies.

Pludmale jau bija klāt. Beāte novilka kurpes, paņēma tās rokā un devās sasveicināties ar jūru, pie reizes pārliecinoties, ka jūrā ūdens ir vasarai atbilstošs. Beātes pārliecinošo, mazliet izaicinošo gaitu iztraucēja uzruna krievu valodā, kas nepārprotami bija vērsta tieši uz viņu. Viens no bariņā esošajiem vīriešiem jautāja, vai gadījumā viņa neesot pazaudējusi saulesbrilles. Jā, patiesi, saulesbrilles šobrīd viņai nebija līdzi, bet arī pazaudējusi viņa tās nebija. Beāte nodomāja, ka pirmo reizi pludmalē šādā veidā tiek uzrunāta un vēl krievu valodā, kura nebija viņas stiprā puse, tādēļ, vīrietim atbildēja skaidrā latviešu valodā, ka īsti nav sapratusi, ko viņš vaicājis. Par lielu izbrīnu Beātei, jaunais vīrietis lauzītā latviešu valodā pajautāja to pašu jautājumu par saulesbrillēm. Beāte jutās pārsteigta, jo visiem taču sen zināms, ka pārsvarā Latvijā dzīvojošie krievu tautības cilvēki nelabprāt runā valsts valodā. Vīrietis, saprotot, ka tās nav Beātes brilles, viņai tās uzdāvināja. Lai gan satiktā vīrieša acu skatienā Beāte pamanīja ko saistošu, viņa turpināja iet līdz pašai jūrai, matos ieliekot dāvinātās saulesbrilles, un pa reizei atskatoties uz vīrieti, kurš turpināja pavadīt Beāti ar pētošu acu skatienu. Cik nu varēdama, Beāte paņēma rokās garo svārku malas, lai tās nesaslapinātos ar sāļo jūras ūdeni, un iebrida jūrā. Ūdens viņu pārsteidza, tas bija aukstāks nekā cerēts. Te piepeši viņa ieraudzīja sev blakus stāvam tikko satikto vīrieti. Tagad viņa pamanīja, ka bez mulsinošā acu skatiena, vīrietim ir arī muskuļots augums un stalta stāja. Beāte uz mirkli atļāvās pafantazēt, kā vīrieša muskuļotais ķermenis saskaras ar viņas tvirtajām krūtīm. Beāte atmodusies no pludmales fantāzijām, attapās, kad jau bija iepazinusies ar Aleksi un abi sēdēja pludmalē uz soliņa. Uz tā paša soliņa, kur viņa vēlējās lasīt līdzpaņemto mīlas romānu, taču tagad viņai romāns noritēja acu priekšā. Aleksis bija jūrnieks, kurš savos nepilnajos trīsdesmit gados bija apceļojis teju vai visu pasauli. Beāti priecēja tas, ka vīrietis centās runāt latviski, tas Beātes acīs tikai cēla vīrieša akcijas. Jā, pat mīlas lietās viņa nespēja iztikt bez ikdienas finansu terminiem. Lai gan līdz šim Beātei pret krievu tautības cilvēkiem bija zināmi aizspriedumi, līdz ar Alekša sastapšanu tie visi pagaisa. Brīdi parunājušies par dzīvi, Aleksis pamanīja tuvojamies savus draugus. Beātei negaidot, Aleksis sāka skūpstīt Beātes saulē sakarsušās lūpas. Alekša skūpsti bija kā veldze karstā dienā. Beātes aprēķinātājas prātā ieslēdzās domāšanas mašīna, kura Beātes sirdij ziņoja, ka vīrietis tikai izrādās saviem draugiem, nekas vairāk. Beātes sirds noraidīja informāciju. Viņa ļāvās veldzējošajiem skūpstiem un patīkamajiem glāstiem. Alekša draugi paziņoja, ka dodas prom no pludmales. Ne mirkli nedomādams, Aleksis aicināja Beāti pievienoties vakara pastaigai līdz pilsētas alus bāriem. Tā kā Beātei nebija nekas vakarā ieplānots, viņa ļāvās mirklim un devās līdzi Aleksim, pa ceļam vairāk kārt atrodot veldzi pie vīrieša lūpām.

           Alus bārā Alekša draugi pārsvarā runāja krieviski, kas Beātei liedza līdz galam visu teikto saprast, taču tas nebija tik nozīmīgi, jo viņai blakus atradās burvīgs vīrietis, kas atsvēra visu nesaprasto. Beāte bija jau paspējusi pastāstīt Aleksim par rītdienas komandējumu, kuram vēl bija nepieciešams sakārtot somu. Aleksis bija pretimnākošs un saprata Beātes vēlmi agrāk pamest Alekša draugus, taču ne pašu Aleksi. Aleksis bārā bija mazliet iereibis, un centās uzzināt Beātes vecumu. To uzzinājis, viņš diezgan pārliecinoši pateica, ka tad jau Beāte būs viņa sieva, jo gadu starpība bija pieņemama. Beātē tas izraisīja divējādas sajūtas. Pirmā, protams, ka tās jau ir tikai reibuma stāvoklī sarunātas muļķības. Otrā sajūta, ka, iespējams, šie vārdi var izrādīties arī liktenīgi, par ko Beātei būtu patiess prieks, jo pludmalē sastaptais vīrietis bija tuvu viņas ideālam.

           Beāte klusi iečukstēja Aleksim ausī, ka vēlas doties mājās. Sekoja džentlmenisks jautājums, vai Beāti drīkst pavadīt līdz mājām, uz kuru, protams, Aleksis sagaidīja apstiprinošu atbildi. Atvadījušies no Alekša draugiem, viņi lēnā solī devās uz Beātes māju pusi.

           Beāte no sapņainās realitātes pamodās jau kaila Alekša stiprajās rokās, kuras glāstīja viņas ķermeni. Un drīz vien jau abu ķermeņi savienojās kopīgā, aizraujošā baudā. Ap pusnakti Beāte attapās, ka somas tā arī vēl nav sakārtotas. Ar saldu miega skūpstu viņa aizmidzināja Aleksi un pati tikmēr sakārtoja komandējumam nepieciešamās lietas vienkopus. Pēc kāda laiciņa Beāte nometa savu halātiņu un kā kaķene pieglaudās Alekša ķermenim. Pludmalē izsapņotais sapnis nu bija piepildījies. Viņa nakti pavadīja jūrnieka skavās. No rīta, saules staru apspīdēti, abi pamodās ar apmierinātām sejas izteiksmēm. Tas, kas bija noticis naktī, viņus vienoja. Bet cik ilgi? Tas nodarbināja Beātes prātu. Ar savām izstrādātajām plānošanas metodēm mīlas lietās, jau pāris reizes viņa bija izgāzusies, jo sadomātais uz priekšu nebija īstenojies dzīvē. Kā būs šoreiz?

           Pie rīta tējas, Aleksis pajautāja Beātes tālruņa numuru, lai uzturētu kontaktus arī turpmāk. Tuvojās laiks, kad abiem bija jāatvadās, jo Beātes komandējumu nebija iespējams atcelt. Ar kaislīgiem apskāvieniem un veldzējošiem skūpstiem, viņi atvadījās viens no otra uz nepilnu nedēļu. Jaunie mīlnieki norunāja satikties, kad Beāte būs atgriezusies no sava komandējuma.

           Komandējums noritēja veiksmīgi. Iepriekšējā vēlme iepazīt ārvalstu vīriešus bija apsīkusi. Viņa vēl aizvien kavējās atmiņās pie sava jūrnieka, kurš viņai bija pamatīgi sagrozījis galvu. Nepilnā nedēļa paskrēja nemanot. Iebraucot Latvijā, viņa deva ziņu Aleksim, kurš apsveica Beāti ar atgriešanos.

           Viņi norunāja satikties vakarā. Beāte bija tirdziņā nopirkusi zemenes. Šoreiz viņa spēja apvaldīt vēlmi tās notiesāt uzreiz, jo doma par to, ka zemenes varētu notiesāt kopīgi ar Aleksi, likās vilinošāka. Aleksis ieradās laikā, ar ziediem un šokolādi rokās. Galanti pavaicāja, vai drīkst ienākt, uz ko Beāte atbildēja ar kaislīgu skūpstu uz viņa lūpām. Vakars iesākās ar kopīgu zemeņu ēšanu un sarunu, kurā atklājās, ka Aleksim tuvojas kārtējais brauciens plašajā jūrā uz pusgadu. Beāte saskuma. Taču tikai uz īsu brīdi, jo Aleksis prata Beāti iekvēlināt un likt viņai aizmirsties.

           Aleksis ar Beāti norunāja satikties atkal tikai pēc nedēļas, jo abi bija aizņemti ikdienas steigā. Beātei laiks steidzās uz priekšu nemanot. Ik pa laikam gan piefiksējot, ka darba laikā tiek sapņots ar vaļējām acīm. Vakaros pirms aizmigšanas iezagās nemiera velniņš, kas atgādināja par Alekša došanos jūrā.

           Viņi satikās tajā pašā pludmalē, kur iepazinās. Beāte manīja, ka Aleksis steidzas. Aleksi gaidīja draugs, kuram viņš bija piekritis kāzās būt par vedējtēvu. Tobrīd Alekša prātu nodarbināja jautājumi, kas bija saistīti ar kāzām, kurās līgavainis arī bija jūrnieks, kurš nedēļu pēc savām kāzām dodas jūrā. Beātei pārskrēja skudriņas pār ķermeni, iedomājoties sevi jaunās līgavas vietā. Aleksis iznācis no īsās peldes jūrā, vēlējās atvadīties no Beātes, taču viņa ieteicās Aleksi pavadīt līdz mašīnai. Sadevušies rokās viņi devās pāri kāpām uz stāvlaukuma pusi. Beāte kaut ko nojauta, taču neļāvās nepatīkamajai sajūtai. Kāpās Aleksis apstājās un ar nopietnu acu skatienu paskatījās Beātē. Beāte sastinga. Aleksis viņai paziņoja, ka pavisam tuvu ir arī viņa brauciens jūrā. Beāte smagi nopūtās un cieši apskāva Aleksi. Beāte nevēlējās Aleksi laist vaļā. Ne tik ātri. Vēl gribējās baudīt. Vēl gribējās mīlēt. Aleksis lika Beātei apsolīt, ka viņa dzīvos tālāk tāpat, kā līdz šim, respektīvi, tiksies ar citiem vīriešiem. To Beāte nevarēja apsolīt, jo Aleksis jau bija paspējis iekarot viņas sirdi. Beāte Aleksim teica – varbūt. Varbūt viņa spēs tikties ar citiem vīriešiem, tomēr Aleksim viņas sirdī būs vietiņa vienmēr. Aleksis vēl apjautājās, vai tuvākā pusgada laikā viņa būs sastopama tajā pašā mājoklī, kur abi tikušies. Beātē pavīdēja mazītiņš saules stariņš. Tātad pastāv iespējamība, ka Aleksis pēc pusgada apciemos Beāti.

           Beāte ar Aleksi iepazinās un arī atvadījās pludmalē. Vienīgā lieciniece, šai divu cilvēku kaislīgajai savienībai, bija jūra. Jūra reizē vienoja un reizē arī šķīra abus mīlniekus, kuru stāsts varbūt turpināsies..

Saistītie raksti

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.