Evita Vilde – māksliniece sirdī

Ekonomiskā krūze daudziem liek domāt un darboties jaunos virzienos, un tas ir viens no šo grūto laiku galvenajiem devumiem. espati.lv devās ciemos pie kādas ļoti kolor?tas jaunas dāmas, Evitas Vildes, kura aizraujas ar brīnumjauku auduma leļļu, rokasspr?džu un žabo darināšanu. Tiesa, šie hobiji aizsākās jau pirms diž?ibeles, bet ir noderīgi un ienes?gi arī šajos laikos.

Evita mani sagaida ar platu smaidu uz lūpām, ar viņu kopā ir mazā meitiņa Pjēra un melns kaķis. Uzreiz ir skaidrs, ka runa būs par viņas darbiem un aizraušanos, nevis to, cik ļoti pāri nodarījuši ekonomiskie apstākļi.

Kā aizsākās Tavi rokdarbi?
Es sāku ar lellītēm un turpināju ar visām pārējām lietām, jo idejas pašas atnāk. Lellītes man sākās pašā, pašā bērnībā, jo omīte strādāja ad?tav? un veda mājās visādas lupatiņas. Man šķiet, es jau no četru gadu vecuma sāku kaut ko meistarot. Omīte skatījās, ka tam bērnam kaut kas sanāk, tāpēc pam?c?ja kaut ko vairāk. Bija tāds veikals Paija. Tur tajos laikos lellītes bija ļoti, ļoti dārgas un mammīte man nevarēja tās nopirkt, tādēļ tas man bija tāds kā sapņu veikals, bet lellītes nācās gatavot pašai.

Tā nu man tās lelles palika atmiņā, un tālāk viss attīstījās likumsakarīgi. Draugiem bija jubilejas, gribējās uzdāvināt ko īpašu, bet naudas īpaši daudz nebija. Tādēļ dažiem uzš?din?ju lellītes un sapratu, ka man jau atkal sanāk… Laikam jau par manu pievēršanos lellēm jāsaka paldies manai meitiņai Pj?rai, jo, kad biju stāvoklī,  ar šīm lietām sāku nodarboties vairāk. Ar laiku aizdomājos, ka lelles var būt ne tikai hobijs, bet ar to var arī nopelnīt – tas var būt sava veida bizness. Iesākumā pārdevu savas lellītes tirdziņos un novēroju, ka cilvēkiem patīk, jo manas lellītes bija kaut kas citādāks, nepierasts, varēja redzēt un sajust, ka katrā ielikta dvēselīte, jo katrai lell?tei pieeju ļoti personiski.

Kā nok?uvi līdz žabo, jo tā jau vairāk tāda stila lieta salīdzinājumā ar lell?t?m?
Žabo vairāk nāk no manas māsas puses (māsas Sindijas Vildes – red.piez.). Ik pa laikam bija piedāvājumi šo to palīdzēt viņas aģentūrā – sašūt, pielabot un tamlīdzīgi. Viņa un viņas kolēģe ir diezgan lielas modes dāmas, tāpēc māsai ienāca prātā, ka es varētu uzmeistarot žabo. Tobrīd viņai tieši tāds bija nepieciešams vai arī kāds bija pasūtījis.  Nodomāju, ka šuvēja jau neesmu, bet varu pamēģināt. Tā es uztaisīju žabo un sapratu, ka jau atkal sanāk un ka tā ir tāda laba štelle. Ieliku draugos fotogrāfijas, lai būtu šajā hom? tāda kā pirmā, kas šīs lietas taisa. Protams, drīz vien parādījās vēl citas tais?t?jas, bet Latvijā tā parasti notiek.

Kā Tu gūsti iedvesmu saviem darbiem? Ne žabo, ne lellītes nav mehānisks darbs – vajadzīga mūza.
Ar to iedvesmu ir kā ir, nevar tā – es šodien pies?d?šos un visu izdarīšu. Ja iedvesmas nav, tad labāk neko nedarīt, jo arī darbiņi būs tādi – nekādi. Bet, kad ir iedvesma, padaru lielu daudzumu darba – uztaisu preci gandrīz trīs mēnešiem. Protams, vēl mēdzu strādāt pēc pasūtījumiem, kad vienojos ar cilvēkiem, ko viņi vēlēsies. Tas gan notiek operat?v?k.

Cik sen jau taisi žabo?
Žabo – nu jau divarpus gadus.

Lellītes var uzskatīt par tavu m?ža darbu?
Jā, laikam jau var gan. Un, gadiem ejot, tās ir attīstījušās. Man vienmēr ir bijusi tendence lellēm šūt garas, tievas kājas. Kad biju maza, vēl nemācēju tās glīti uzšūt, tādēļ lūdzu, lai tētis man palīdz. Kā viņš mocījās, kā šuva,  bet beigu beigās man lelli uzšuva. Patiesībā man ir bijušas ļoti daudz pašas š?tu leļļu. Mana mīļākā lelle bija lillē Zan?te, kas drausmīgi nepatika mammas māsai. Viņa vienmēr centās to izmest ārā, bet man vienmēr paveicās to atrast. Reiz viņa to bija pat nolikta pie krāsns uz kurināšanu, bet arī toreiz viņu izgl?bu un nesapratu – nu kā tā var! Tagad saprotu – tā lelle bija tiešām briesmīga, pat nesaprotu, ko viņā saskatīju.

Kāda ir sajūta, kad atkal radies kas jauns?
Protams, ka pārņem prieks un vēl lielāks prieks ir tad, kd cilvēkiem, kam kaut ko taisu, ir prieks.  Pie manis pat nāk ar konfekšu kārbām kā pateic?b?m, tāpēc man ir liels gandarījums pašai par sevi, ka veidot savus darbus esmu iemācījusies pati, nekur nem?coties, tas manā ir jau iekšā.

Ko tev pašai vislabāk patīk meistarot?
Man vislabāk patīk gatavot rokas sprādzes. Žabo ir žabo, bet rokas sprādzes es varu taisīt ļoti daž?das – klasiskas, mākslinieciskas, kādas vien ienāk prātā.

Kā tu popularizē savus darbus?
Varētu teikt, ka cilvēki paši mani atrod, kaut vai draugos. Viss sākās ar tirdziņiem un pēc tam viss aizgāja pats no sevis. Latvija ir maza, un, ja piedāvā kaut ko jaunu un nebijušu, tas paliek atmiņā.

Kāds ir pieprasījums pēc taviem darbiem?
Agrāk pieprasījums nebija nekāds, jo, piemēram, žabo ir diezgan liela pašizmaksa un arī cena attiecīgi nav zema, cilvēki paskatījās un teica, ka tad jau labāk paši tais?šot. Sākumā gribēju veidot savus žabo košus – vienam lillē, vienam sarkanu, bet tas īsti nestrādāja, jo latvieši ir tendēti uz to pel?cismu. Domāju, ka tādēļ jau arī pati Latvija reizēm rādās tādās pelēkās krāsās. Tagad gan darbi kļuvuši ļoti pieprasīti.

Kur var iegādāties tavus darbus?
Tagad mani darbiņi nopērkami pēc pasūtījumiem un veikalos, uz tirdziņiem vairs neeju, lai nezūd produktu ekskluzivit?te. Ja prece ir veikalā, tad cilvēki saprot, kas tas ir elegants darbs, saprot tā izmaksas.
Šobr?d mani darbi nopērkami t/c Olimpia 2. stāva veikaliņā, kas mūsu pašu spēkiem izveidots, Tējas rozā, drīz būs pieejami arī Dominē. Vēl darbi būs pieejami Jūrmalā, Jomas ielā, bet tur darbi būs dārgāki, jo visas izmaksas, lai mani darbi tur būtu, ir daudz augstākas.

Vai neesi domājusi par savu veikali?u?
Esmu domājusi, bet tās cenas… Protams, tas ir tāds kā sapnis, gribējās savas lellītes, tā teikt, parādīt, bet, no otras puses, tagad tie mākslinieku veikali ir saradušies tik daudz, ka atkal jau liksies kaut kur nošpikots.

Pati savus darbus n?s??
Nē, lai cik dīvaini būtu, man pašai nav ne rokas spr?džu, ne žabo, pat Pj?rai lellītes nav. Māsa un viņas kolēģe ir apd?vin?ta ar žabo, bet pašai nekā. Es pat nezinu kādēļ, pašai patīk tas, ko taisu, bet kaut kā tomēr nen?s?jas.

Šie rokdarbi ir tava pamatnodarbošanās vai hobijs?
Es teiktu – hobijs, ar ko nopelnīt. Protams, miljonāre nebūšu, bet nopelnīt var. Ja, piemēram, Maskavā es kaut ko tādu būtu pasākusi, cenas būtu pavisam citādākas. Es arī domāju par ārzemēm, jo latvieši roku darbus vairs nenovērtē, bet citur tie ir augstā vērtē, vienīgi man vēl nav tā vārda, nav idejas, kā nosaukt manus darbus, jo svarīgi, lai vārds izteiktu manis veidoto aksesuāru būtību.

Tu pati domā par dzīvošanu ārzemēs vai tikai savus darbus turp gribi vest?
īstenībā jau pati tomēr nē. Man Latvijā patīk, bet darbus gan domāju vest arī uz citām valstīm.

Kādas ir tevis veidoto lell?šu cenas?
Cenas ir daž?das, sākot no 5 līdz 15 latiem, pasūtījumi – aptuveni 20 lati, jo tā mēdz būt lielāka ņemšanās. Patiesību sakot, ar cenām ir daž?di, man kaut kā ž?l to naudu prasīt. Es sevi par to dažreiz ienīstu, bet es dodu arī atlaides. Tādēļ labāk nepiedalīties tirdziņos, jo automātiski nolaižu cenu. Man pašai ir tik liels prieks par manām lellītēm, ka bez maz vai šķiet – kādēļ par to kādam būtu j?maks??

Un  žabo?
Principā, man žabo ir trīs cenas – 20 lati, 25 lati un 30 lati, tas atkarīgs no izmantotajām mež??n?m, no tā, vai ir izmantoti swarovski krist?li?i un cik daudz ir šo krist?li?u.
Savos žabo lieku tikai d?rgakme?us, sākumā gan liku plastmasas spīdumus, bet sapratu, ka tas ir tik lēti, ka žabo daudz labāk un elegantāk izskatās ar swarovski kristāliem. Jo nodomāju, ja ir, lai ir gaumīgi. Esmu žagata – man patīk, ka mirdz, ka ir koši.

Kāda ir sajūta, kad redzi – cilvēki nēsā tavus darbus?
Ir jau tas prieks, forši, bet es laikam neesmu no tiem cilvēkiem, kas uzreiz saj?smin?s– o, redz kur mani darbi. Man šķiet, ka māsa daudz vairāk lepojas ja redz – kāda nēsā manis veidotos darbus. 

Uzskati sevi par m?kslinieci?
Es pat nezinu. Varētu teikt, ka esmu mākslinieka tips, ir manā pārliecība par saviem darbiem, domāju, ka mākslinieka dotumi nāk no ģimenes, jo visi man tādi. Varētu teikt, ka sirdī esmu māksliniece, sevi rāmjos vienīgi traucē likt tas moments, ka nekur neesmu mācījusies savus darbus veidot, lai gan laikam jau var iemācīties tikai standartus. Ja tevī nav tās dzirksts, tad šā vai tā nekas īsti nesanāks.

19 komentāri
  1. Ui, cik interesants atradums! Man šīs mākslinieces darbi ir jaunums! Turklāt oriģināls un intereses vērs! Paldies par rakstu un informāciju, ko tas dod!

  2. Tiešām jauki un interesanti! Visa intervija gan tikai par un ap darbu, bet informācija vērtiga un noderēs.

  3. shis piemeers ir taads ljoti labi uzksataams kriizes veertiigas puses apliecinaajums. Ja visiem ietu pa taadu sviestu un kreejumu, kaa bija pirs gadiem trim, tad diez vai kaut kas taads paraadiitos. kriize paliidz paraadiities, izpausties un tapt noveerteetam neparastumam un radoshumam.

  4. Rokassprādze un žabo tik oriģināli un rosinoši!!! paldies, ka publicējāt vietas, kur šie darbiņi nopērkami un arī par cenām – paldies!

  5. Pirms sāku lasīt biju sajaukusi šo mākslineici ar viņas māsu un domāju – nu gan dīvaini, ka Sindija pievērsusies rokdarbniecībai:) Evita ir riktīgi talantīga jauna sieviete!!!!

  6. lasīju un novērtēju, ka intervija ir ar cilvēku, kurš, nevis ir tipisks krīzes bēdu brālis, bet meitene, kura parāda, ka ir dažādi veidi, kā var izpausties, padarīt savu dzīvi jēgpilnu un atrast savu risinājumu, kā nopelnīt. varbūt pateicoties tieši šādiem cilvēkiem, kuru, man šķiet, pamazām kļūst arvien vairāk, arī sāksies pakāpeniska atveseļošānās mūsu valststī?

  7. Man prasijas viena bildite ar meitu Pjeru un melno kaki – ja reiz vinji raksta sakumaa bija piemineeti. Citaadi te viss taa baigi po delovomu.

  8. :)))) man kaut kā liekas, ka pēc šitā raksta Mākslieniecei būs jāatklā ražotne un jāpieņem darbā cilvēki, jo pasūtījumu apjoms strauji pieaugs! Mums taču visām gribās izksatīties neparastām un smukām:)

  9. Un tagad varētu otru interviju par Evitu kā cilvēku un personību! Tā, lūduz, nevar? Ieintriģējāt tača! tagad gribas zināt, kas tam lācītim vēderā!

  10. loti skaisti darbiņi!tika žēl par tiem pakaļdarīnātājiem ari aprocītes nu jau taisa visi kam nav slinkums!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.