CEĻOJUMU romānu spožums un posts

Kūrorta romāns – tas izklausās gandrīz vai nepiedienīgi. Šim mazajam piedzīvojumam piemīt misticisma un aizliegtā augļa garša, jūras un smilšu smarža, kā arī pieneņpūkas gaisīgums. Tā ir maza fotogrāfija vai saņurcīta zīmīte atvilktnes tālākajā nostūrī, sakaltēts ziediņš un ielūzis strīpains kokteiļa lietussardziņš no pirmās tikšanās. Patīkamas, varbūt pat smeldzīgas atmiņas un tikai, jo arī no jūras smiltīm mājās pārnests olis zaudē savu spožumu, kad izrauts no savas ierastās vides.

Stāsts nebūs par krāpšanu vai slepenu mīlu, bet gan par sajūtām un piedzīvojumiem, kas likuši mūsu varonēm sajusties kā citā pasaulē un uz mirkli aizmirsties, kļūstot mazliet neprātīgām. Dažas no viņām apgalvo, ka šos romāniņus nav veselīgi turpināt, jo burvība slēpjas tieši apziņā, ka visu izdzīvo šeit un tagad. Bet kas zina…

Everitas stāsts. Esmu piedzīvojusi ko tādu, ko sauc par kūrorta romānu. Tas gan nebija kūrorts klasiskajā izpratnē, drīzāk tāda kā nometne, kursi – prāta un gara sanatorija sevis savākšanas un spēku atgūšanai. Darbā bija ļoti saspringts laiks un paņēmu atvaļinājumu, lai dotos ar pāris draudzenēm prom uz citu valsti, kur galu galā izveidojās internacionāla grupa ar dalībniekiem no dažādām bijušās Padomju savienības valstīm. Un tad grupas kopējā sapulcē es satiku viņu. Tumšs, spēcīgs ar lielu degunu un neticami vīrišķīgs. Sākumā dažādus praktiskos uzdevumus pildījām gandrīz nesarunājoties, kaut gan bijām vienā grupā, bet tad pamazām viņš sāka ar mums, meitenēm,  iesaistīties sarunās. Komunicējām krievu valodā. Man šķita, ka viņam simpatizē mana draudzene, bet ceturtās dienas vakarā izrādījās, ka viss ir citādi. Viena pati staigāju gar dīķi, kad vinš man pievienojās. To vakaru tā arī pavadījām kopā, sēžot un runājoties par dzīvi, par valstu atšķirībām. Nemanot jau ausa gaisma, kad tas notika. Viss likās gluži dabiski uz loģiski. Un tā katru vakaru. Mēs zinājām, ka tas ir tikai uz šo brīdi, zinājām, ka šķirsimies. Man no viņa nav nevienas piemiņas lietas, pat ne fotogrāfijas, nekā. Ir tikai bildes, ko viņš fotografējis ar manu fotoaparātu, bet tajās esmu tikai es pati. Pēdējā vakarā mēs abi pat klusu raudājām un visu nakti negulējām.  Neesmu viņu vairs redzējusi un ar adresēm un telefoniem neapmainījāmies. Tas palicis atmiņā kā mazliet skumjš, bet brīnišķīgs piedzīvojums. Es nemaz nezinu, vai gribētu to turpināt, jo nezinu, kādi mēs būtu pilsētā, citos apstākļos, kad apkārt nebūtu tas miers, mežs, pārgājieni, mūsu kopīgie uzdevumi. Tāpēc ir labi tāpat. Nenožēloju, ka ļāvos kam tādam, jo nevienam pāri nenodarīju – nu labi, vismaz sev ne. Es gan nezinu, vai viņš bija no attiecībām brīvs cilvēks, bet tā jau ir viņa atbildība. 

Noras stāsts. Toreiz ar draugiem devāmies uz Spāniju. Biju iekrājusi naudiņu, darbā sanāca laba haltūriņa, tāpēc varējām visu izbaudīt uz visiem simts – laba viesnīca, izklaides, klejošana pa naksnīgajām ielām. Es vīrieti izklaidēm nemaz nemeklēju. Dzīvē nebija tas labākais periods un mana pašapziņa iepriekšējās attiecībās bija diezgan iedragāta. Iespējams, ka apziņa – esmu citā zemē un man vienalga, ko par mani domā, arī savā ziņā spēlēja savu lomu. Es burtiski staroju, kompleksi bija atstāti mājās. Tā kādu vakaru ālējāmies klubā un sadejojos ar kādu simpātisku puisi. Viņš, izrādās, bija ukrainis nevis spānis. Eh, nekādas eksotikas, vēl nodomāju, bet redzēju, ka viņš nav nekāds plukata. Šajā ziņā nekļūdījos. Tajā vakarā izvizināja ar auto, kuram bija šoferis, ālējāmies pa pilsētu visu nakti, dzērām šampanieti saullēktā, daudz runājāmies. Bet nākamajā rītā man bija sajūta, ka tomēr to vairs negribēšu atkārtot. To vienu dienu bija jauki, jautri, mežonīgi, un tam tā bija japaliek. Bet! Mans ceļojums nebija beidzies. Nākamajā vakarā es tomēr iepazinos ar spāņu vīrieti. Viņš itin nemaz nebija no glītākajiem – maza auguma, palīks deguntelis, mazliet atkāpušies mati, bet cik šarmants un kaislīgs! Atlikušās dienas pavadīju kopā ar spāni, kurš mani veda vakariņās, izrādīja pilsētu, mums bija fantastisks sekss utt. Es nebiju iemīlējusies, bet jutos kā karaliene. Man par lielu pārsteigumu viņš izteica vēlēšanos mani satikt arī turpmāk. Cita valsts nebija šķērslis. Pirmo reizi gan aizbraucu apciemot viņu, jo gribējās vēlreiz pabūt Spānijā. Vēlāk viņš atbrauca pie manis. Jāatzīst, jutu, ka kaut kas galīgi nav kārtībā tieši no manas puses. Man viņš vairs nepatika, es viņu vairs tā neiekāroju, šeit nebija to silto nakšu un rītu pie jūras. Man nepatika domāt par mūsu kopīgo nākotni, bet viņam gan. Kad uzzināju, ka viņš mani grasās bildināt, attiecības pārtraucu. Es jau no sākta gala nebiju gribējusi šīs dēkas turpinājumu. Bet no mūsu attiecību skaistā laika man palikusi mūsu kopējā Spānijas dziesma, kuru klausoties es atceros tikai satriecošos, siltos vakarus. 

Gundegas stāsts. Tas bija jau ļoti sen, man bija knapi deviņpadsmit gadu. Toreiz ar kori devāmies uz kādu dienvidu zemi piedalīties konkursā. Konkurss bija starptautisks, bet norisinājās mazā pilsētiņā. Tā kā bijām iebraucēji, mūs apsargāja gan konkursa teritorijā, gan ārpus tās. Viņš bija mūsu apsargs tieši manā vecumā. Angļu valoda mums abiem bija slikta, bet kaut kā sapratāmies. Godīgi sakot, man uzmanību pievērsa arī citi puiši –  apsargātāji, bet es izvēlējos sev vistīkamāko. Nesapratu, kur gan tas suns aprakts, jo arī vietējās meitenes bija ļoti glītas, bet viņi bija kā traki pēc Latvijas gaišmatēm.  Mēs viens otra apskāvienos nemetāmies uzreiz, tuvošanās notika pamazām. Sabijām tur divas nedēļas. Pirmajā nedēļā notika tuvošanās, bet otrajā jau droši pastaigājāmies rokās sadevušies. Lavījos ārā no viesnīcas, lai pa nakti baudītu sava jaunā brīvdienu draudziņa skūpstus. Sekss gan izpalika un nebija jau īsti, kur. Laikam vēl nebiju tik pieaugusi, lai mestos tuvākajā krūmā. Patiesībā domāju, ka šis skaisti romantiskais stāsts tā arī beigsies. Protams, man bija palikusi tāda kā nepabeigtības garša, šķita – varbūt šis tomēr ir mans īstais un vienīgais pasaku princis! Izrādījās, arī viņš nebija gatavs mest plinti krūmos. Sekoja vēstules (jā, rakstītas ar roku), telefona zvani. Uzzināju, ka viņam arī esot kāda reta slimība un nav ieteicams uztraukties. Visu laiku mēģināju būt jauka, runāt un rakstīt mīļus vārdus, jo tas viņa veselībai it kā nāca par labu. Tad mēs sākām arī braukāt viens pie otra ciemos. Lielākā barjera bija valoda, tāpēc lielāko daļu no viņa draugu teiktā vai ģimenes locekļu sacītā es nesapratu. Nevarēju pajautāt arī neko par dīvaino slimību. Beigu beigās viņš no romantiska aplidotāja pārvērtās slimīgā šantažētājā. Dusmojās, ka no savas valsts nespēj mani šeit kontrolēt, ārdījās, ja zināja – man šovakar paredzēts kāds pasākums, momentā viņam pasliktinājās veselība, viņš rīkoja greizsirdības scēnas pa telefonu. Reiz pat it kā manis dēļ nokļuva slimnīcā, jo bija uzdevuši nervi. Es pārdzīvoju, jo tomēr biju iemīlējusies. Tā kā katru dienu nevarējām satikties, biju savu princi glorificējusi. Un tad kādu reizi, kad biju devusies ciemos, iepazinos ar viņa brālēnu, ar kuru kā par brīnumu varējām atrast kopīgu valodu. Tas, ko es uzzināju, mani pilnībā šokēja. Mans mīļotais nebija slims, bet tikai izlikās! Es viņam biju kā liela citiem nesasniedzama svešzemju trofeja (un blonda!), ar ko varēja lielīties. Neko neteikdama un turēdama noslēpumā uzzināto, es aizbraucu, nomainīju tālruņa numuru, pārtraucu kontaktēties. Mans secinājums – neko nenožēloju no romantiskā iepazīšanās laika, bet tas arī bija tas labākais. Kā saka – pasakas pie pasakām, bet reālā dzīve tomēr ir citādāka. Jā, un kopš tās reizes kūrorta/dienesta/gadījuma spontānajos romānos neielaižos, jo laikam neesmu tas cilvēks, kas prot atslēgties uz noteiktu laika periodu. 

Ilonas stāsts. Teikšu atklāti, man patīk kūrorta romāni un patīk izdzīvot šīs sajūtas atkal un atkal. Jā, ir konkrētas zemes, uz kurām es esmu braukusi atpūsties vairākkārt tieši šī iemesla vadīta. Es zinu, ka fantastiski pavadīšu laiku un patiešām kvalitatīvi izklaidēšos, bet tas arī viss. Man nav pastāvīgu attiecību, tāpēc es no vīriešu uzmanības nebēgu. Droši vien prioritātes mainīsies, ja uzradīsies cilvēks, ar kuru man būs kas nopietnāks. Citām meitenēm varu pateikt, ka to visu nevajag ņemt sevišķi nopietni, nomierinieties un baudiet! Pēc manas pieredzes turku vīrieši šādam nolūkam ir viskaislīgakie. Jā, arī itāļi. Spāņi nav tik glīti, bet arī var iepazīties ar jaukiem puišiem. Tikai nepārprotiet, nav tā, ka dzīvojos tikai pa svešu vīriešu gultām, šo to zinu arī no draudzeņu stāstiem. Katrā ziņā es atbalstu šādas mazās kaislīgās brīvdienas, jo galu galā man nevienam nav jāatskaitās un tur mani neviens nenosodīs, redzot tumsnēja vīrieša sabiedrībā. Veidot attiecības ar viņiem man nenāk ne prāta, jo kā ģimenes galvas viņi principā nemaz nav derīgi. Tie kārtīgie tādā veidā  neiepazīstas. Ar nolūku nekādas lietiņas un mantiņas neglabāju, bet ir pāris smaržu pudelīšu un arī kāda rotaslieta, kas man dāvināta kā simpātiju apliecinājums.    

Saistītie raksti

6 komentāri
  1. Ilona a ko tu braukā drā..ties ar tiem turkiem – tak aizej tepat pie rumbulas, un + vēl varēsi nopelnīt. :)))

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.