Bērns tev MELO – kurš pie tā VAINĪGS?

Meli ir kā aizsargplāksne, kas norobežo  no nevēlamās realitātes. Un, lai gan parasti kā bērni, tā pieaugušie melo, lai sevi pasargātu, visbiežāk melošana nodara vienīgi ļaunumu, graujot attiecības, uzticēšanos un paša melotāja sirdsmieru. Tāpēc māci bērnu iztikt bez meliem.

Katrai cilvēka rīcībai ir kāds mērķis, un tāds ir arī meliem. Ja vēlies ģimenē no tiem izvairīties, vispirms jālūkojas pēc iemesliem, kāpēc bērns melo. Tikai novēršot cēloņus, vari būt droša, ka melošana kļūs aizvien retāka jūsu attiecībās. Tomēr tā nekur nepazudīs. Cilvēks, kurš vienmēr saka taisnību, nav reāls (vai ir sociāli nepieņemams). Sakot, ka nekad nemelo, tu melo pati sev.

MAZIE MEĻI
Bērns sāk melot, tiklīdz ir iemācījies runāt (daži psihologi gan apgalvo, ka melo pat zīdaiņi). Visbiežāk tas notiek aptuveni trīs ar pusi gadu vecumā. Vienā brīdī tavs mazais, acīs skatīdamies, sāk stāstīt nereālas lietas, bet uz jautājumu, kas apzīmēja sienu, smaidot atbild, ka tētis.

Vai tiešām bērns melo? Pirmsskolas vecumā bieži vien mazuļi vēl īsti nespēj atšķirt realitāti no fantāzijas, tāpēc, ja viņam ļoti gribas lidot ar kosmosa kuģi, viņš tik ilgi par to domā, kamēr pats notic, ka patiešām ir to darījis. Un tas nenozīmē, ka bērns melo, viņš fantazē. Šajā gadījumā tev nevajadzētu satraukties, bet gan pamazām jārunā ar bērnu, radinot viņu pie domas, ka dažas lietas notiek tikai sapnīšos un pa jokam, bet citas ir īstenībā.

Gadījumā ar sienas apzīmēšanu ir jārunā ar bērnu, kāpēc tā nav labi un ka tētis to noteikti nav darījis, jo zina, ka tā rīkoties nav pareizi. Diemžēl nereti vecāki uz šādu faktu (apgleznotām sienām) reaģē ar dusmām, tāpēc bērns mānoties vēlas sevi pasargāt – izbēgt no soda. Bet trīsgadnieks vai četrgadnieks neapzinās mānīšanās negatīvo pusi.

Ja mazulis sācis melot, tas nozīmē, ka viņš attīstībā izgājis jaunu etapu un spēj abstrahēties no realitātes. Viņam, lai kaut ko izzinātu, vairs nevajag visu aptaustīt, pagaršot vai izjust uz sava ādas, un tas ir labi. Vēl tikai jāiemācās ar savām jaunajām iemaņām rīkoties pareizi.

KĀ ATŠĶIRT FANTĀZIJAS NO MELIEM?
Vecāki bieži vien jauc divas pilnīgi dažādas lietas – kad bērns melo un kad fantazē. Maza meitene var vilkt pa māju saitīti un dusmīgi apsaukt apkārtējos, ka tie uzkāpuši viņas sunītim uz astes. Jāzina, ka šie nav meli, bet gan bērna fantāzija. Fantāzijas atšķirībā no meliem nav domātas, lai noslēptu kādu negatīvu rīcību un izvairītos no soda. Fantāzijas ir bērna iedomu pasaule, kas nevienam nenodara ļaunumu.

Tāpēc, ja mazais ik pa laikam pārceļas savā iedomu pasaulē, nevajadzētu viņam to liegt. Trīsgadniekam un četrgadniekam ir gluži normāli rotaļu dzīvnieciņi, kas runā, iedomu draugi vai fantāzija, ka pats pārvērties par suni, kaķi, princesi vai supervaroni. Patiesībā daļējā iedomu pasaulē dzīvo vairākums pirmsskolas bērnu. Un vēl pirmajās klasēs bērniem bieži vien patīk izpušķot patiesību, lai uz kopējā fona izceltos.

Lasi arī – Manam bērnam ir IEDOMU DRAUGS – kā uz to reaģēt?

IEMESLI, KĀDĒĻ BĒRNS MELO
Jāatceras, ka melošana bieži vien ir sauciens pēc palīdzības. Bērns var melot, lai sevi pasargātu vai pievērstu trūkstošo uzmanību (pat ja tā būs negatīva, kā, piemēram,  sods). Tāpēc, lai novērstu melošanu, tev nav jācīnās ar pašu faktu, bet gan iemesliem.

Lai kā mums negribētos atzīt, melošana ir psiholoģiska aizsardzība, bez kuras cilvēks nevar izdzīvot. Jo bērns mazāks, jo viņa meli vienkāršāki. Es to nedarīju, to izdarīja brālis, tante, kaķītis. Turklāt mazie meļi bieži vien paši saviem meliem notic. Sakot, ka sienu apzīmēja kaķis, viņš pats no sirds sāk ticēt, ka tā noticis. 

Meli parāda bērna vēlmi tikt mīlētam un pieņemtam. Un, lai tā būtu, viņš cenšas visiem spēkiem atbilst pareizajam tēlam, noliedzot savas kļūdas un negatīvas darbības.

Melošana ir arī audzināšanas sekas. Daudz biežāk un vairāk melos bērni, kuri tikuši ļoti lutināti. Bērns, kura prasības vienmēr, bez iebildumiem tiek izpildītas, zaudē iniciatīvu un vairs nespēj uzņemties atbildību. Tāpat bieži melo bērni despotiskās ģimenēs, kad bērnam trūkst drosmes atzīties savā nodarījumā.

Ja bērns ģimenē jūtas pieņemts un mīlēts tāds, kāds viņš ir, ar visiem trūkumiem,  zūd nepieciešamība melot. Dažkārt melošana ir lūgums pēc uzmanības. Tas raksturīgs bērniem, kuri sāk melot pēc tam, kad ģimenē nesen ienācis jaunāks bērniņš vai mamma, piemēram, atsākusi strādāt. Mamma un tētis visu laiku ucinās ap zīdainīti vai ir aizņemti darbā, un bērns meklē veidus, kā pievērst sev vairāk uzmanības.

Bet dažkārt bērni melo arī tāpēc, lai pasargātu jūs no nepatīkamas patiesības Piemēram, ja mamma bērnu nerāj, bet izrāda, ka ļoti pārdzīvo bērna sliktās atzīmes skolā, jaunietis var slēpt to, ka viņam skolā ir problēmas, vēloties mammu pasargāt no sliktām emocijām.

MELU NOVĒRŠANA
Par melošanu ir jāsaņem sods. Tomēr tam jābūt samērīgam un jāmudina bērnu izdarīt pareizos secinājumus. Ja melo skolas vecuma bērns, var uzskaitīt katru melošanas reizi. Un brīdī, kad bērns pavēstī par saviem plāniem, piemēram, doties ar klasi ekskursijā, piezvanīt skolotājai un pārbaudīt informāciju (bērnam dzirdot). Savs zvans jāizskaidro – tu man vairākkārt meloji, tāpēc es tev neuzticos un pārbaudu. Šāda rīcība bērnam būs ļoti nepatīkama un vērsīs uz pārdomām. Dari zināmu, ka uzticība atkal ir jānopelna. Tas liks sajust, cik nepatīkamas sekas var būt melošanai.

Bet viens no galvenajiem noteikumiem, lai melošana vispār nebūtu jāapspriež, ir jāmācās pieņemt savu bērnu bez nosacījumiem. Ja bērns jutīsies atzīts un novērtēts, viņš būs pietiekami pašapzinīgs, lai spētu uzņemties arī netīkamu atbildību.

Svarīga ir arī tava reakcija, kad pieķer bērnu melojot. Ja viņš zina, ka, uz jautājumu, vai viņš izdarījis blēņas, sniedzot apstiprinošu atbildi, sekos sods, viņš loģiski cenšas sevi pasargāt, noliedzot vainu. Bet, ja tavs rīcības scenārijs būs savādāks – uzslavēsi bērnu par to, ka viņš atzinies, un neuzliksi sodu, nākamreiz bērns neizjutīs nepieciešamību melot. Nevēlamā rīcība nav jāignorē, tu vari paskaidrot, kāpēc viņa rīcība nebija pareiza, un kopā domāt, kā to izlabot. Bērns daudz labāk atceras, ka uz sienām zīmēt nedrīkst, ja kaut vienreiz pats ir mēģinājis savu mākslu no tām notērēt. Un neizmirsti uzslavēt, kad bērns rīkojas pareizi.

Vēl ļoti svarīgs nemelošanas nosacījums, ir pašu vecāku godīgums. Cik gan bieži, lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, mēdzam drusku samelot. Un melojam arī savu bērnu vietā, dienā, kad ļaujam viņam paslinkot, uzrakstot zīmi skolotājai, ka atvase saslimusi. Bet tā, melojot bērna dēļ, tu māci, ka daži meli ir attaisnojami. Tomēr tā nav – meli vienmēr ir meli, lai kāds būtu to mērķis. Ja nevēlies teikt patieso iemeslu, uzraksti zīmē – ģimenes apstākļu dēļ. Bet nerādi, ka dažkārt melot drīkst. Ja tomēr bērns pieķer tevi šai grēkā, paskaidro, ka kļūdījies, un atvainojies.

Izplatīta vecāku kļūda ir jautājumu uzdošanas veids. Ja bērns ir izdarījis pārkāpumu, neuzdod viņam jautājumu, uz kuru atbildot vajadzēs melot. Ja redzi, ka viņš izdarījis blēņas, neprasi, kurš to izdarījis, bet gan uzreiz pārej pie daļas, ka tā rīkoties ir nepareizi.

Dažreiz melošanas problēmu risināt palīdz nedaudz laika, ko veltīsi bērnam. Dodieties kopā apēst saldējumu un izrunājaties, nevis rīko scēnas ar vārdiem, kā tu to varēji man nodarīt. Bērnam jāzina, ka teikt taisnību dažreiz ir ļoti grūti, bet tas noteikti atmaksājas. Ka tad nekad nebūs jāsapiņķerējas paša izdomājumos, nokļūstot neērtā situācijā. Jo meli vienmēr – agrāk vai vēlāk – atklājas. Pastāsti, ka dažreiz teikt taisnību ir ļoti grūti.

Vēl viens svarīgs aspekts ir neapšaubīt sava bērna teikto vienaudžu vai citu cilvēku klātbūtnē. Ja jūti, ka bērns, esot kopā ar draugiem, melo, neaizrādi viņam. Par melošanu varēsi parunāt pēc tam, esot divatā. Citādi tu riskē pazemināt sava bērna pašnovērtējumu, tādējādi piespiežot nākamreiz vienaudžu vidū vēl vairāk melot.

Un vienmēr atceries, ka, ja bērns pastāsta tev kādu nepatīkamu patiesību, nesteidzies nosodīt, bet gan paslavē par to, ka viņš uzdrošinājies darīt tev to zināmu. Dažkārt tas var būt neaprakstāmi grūti, bet katra šāda reize pietuvinās tam, ka nākamreiz jūsu attiecības būs godīgākas. Labāk zināt nepatīkamu patiesību, nekā dzīvot maldīgā pārliecībā, ka viss ir kārtībā.

20 komentāri
  1. Paldies par šo rakstu! Dikti prasījās kas psiholoģisks iz bērnu – vecāku attiecību arsenāla!

  2. Es pat nezinu, vai melošanas slikto pusi viens bērns vispār var saprast. Pat, ja vecāki viņu visādi mudina un stimulē censties teikt patiesību, vidē, kādā dzīvojam vismaz bērnam ir bieži vien izdevīgāk melot. Un viņi melo, protams. Es sāku saprast, kāpēc melot nav vērts un ka tā nodaru sev vairāk slikta, nekā laba tikai īsi pirms 30. Tad ko var prasīt no bērna?:))))

  3. lasiju un atcerejos ka mani beriba lamaja un bljava virsu par visu ko neizdariiitu vai izdariitu nepareizi. es ljoti veikli iemacijos melot, lai sevi pasargaatu. man shkiet, ka berna atklaatiba ljoti saistiita ar vecaku speju ljaut beernam kljudities, nenosodit, nepazemot. kadi vecaki – tadi beerni, manuprat.

  4. mana 5gadīgā meita man šķiet ir kaut kāda pataloģiska mele. es viņu nekad tā briesmīgi neesmu sodījusi vai pērusi par melošanu – gan vīrs, gan es – esam centušies izrunāties ar viņu, bet tas neko nav devis. man šķiet viņa vispār nejūt to robežu, kad sākas meli un kad ir patiesība. rakstā ir minēts, ka tā var būt, bet cik es zinu citu vecāku bērnu – tā nav. man jau ir zināma apsēstība, ka neticu nekam, ko meita saka un visu pārbaudu.

  5. Klau, a tu nebaidies to savu bērnu pavisam sačakarēt sviestā? Varbūt jums derētu pie kāda ģimenes konsultanta vai psihoterapeita aiziet? Varbūt ne bērnā tā lielā vaina? Ikzlausās, ka te būtu svarīgi saprast, kāpēc tas bērns ir tik apsēsts ar melošanu.

  6. Atcerējos vienu gadijumu no savas bērnības (es biju diezgan liela mānekle), kad manu vecvecāku mājās pazuda rotaslietas un viņi bija nosprieduši, ka esmu viņas aiznesusi uz skolu un kādam atdevusi. Trakākais, ka toreiz nesapratu, kas noteik – mani bargi pratināja un apvainoja un gan pa labam, gan nikni teica, lai izstāstot, kur esmu likusi to, ko aiznesu no mājām. ĻOti pārdzīvoju un baidījos toreiz, jo, pirmkārt, nesapratu, par ko ir runa, bet, otrkārt, biju stipri satraukta ka man netic un pret mani tā izturās. Vēlāk rotas lietas atradās, bet tikai pēc daudziem gadiem man izstāstīja visu šo stāstu kopumā. Te kā ta’jā vecajā ebreju anekdotē, ka karotītes ta atradās, bet rūgtums sirdī ta plaika. Nu un man tāpat. Tādēļ pret savu bērnu pasaku stāstiem un meiliem izturos ar’zināmu iecietību un toleranci. Viņi gan reti melo, bet vienalga – es negribu, lai viņi piedzīvo tās sajūtas, kādas bija man, kad tiku apvainota nopietnā lietā, kurā nebiju vainīga.

  7. mans puika katru dienu nākot no dārziņa uz jautūmu, ko tu ēdi, atbild – kartupeļus. Es skaidri zinu, ka viņš dārziņā neko nav ēdis, jo viņš dārziņā neēd. bet viņa vecvecāki un aukle ir šausmās par šādu varbūtību un mca bērnu Ēst! Tad nu viņš nāk mājās un stāsta, ka IR ēdis. Es šo jautājumu sen jau puikam vairs neuzdodu. Saprotu, ka viņš grib iepriecināt pieaugušos. Saku viņam, ka mani nevajag iepriecināt ar ēsanu un stāstiem, ka viņš ēdis kartupeļus – man svarīgāk, ka viņš pasaka kā ir. Un viņš man arī saka – kā ir.

  8. es, piemēram, skolā ejot ātri apguvu tehniku vecākiem teikt, ka nekas nav uzdots, citādi tā tirānija pābaudot mājas darbus bija traģiska. mācījos mūzikas skolā un tur savukārt “noklusēt” nebija iespējams, jo abi vecāki ir mūziķi. nu tad vismaz ar skolas mācībā no viņu puses “proņeslo”:)

  9. nezinu par bērniem, viņiem laikam savi iemesli, bet – man besī pieauguši cilvēki, kas melo. par sevi varu teikt, ka es meloju ļoti ļoti reti un labāk izvēlos noklusēt, nekā pateikt nepatiesību. bet nu tie pieaugušie katastrofālie meļi – fui. Nu ko tad mksā pateikt nepatīkamu, bet taisnību, nekā melot acīs skatoties?!

  10. Nu bet pavisam nemelot jau arī nevar… Mēs tācu būtu nepanesami, ja vienmēr teiktu TIKAI taisnību.

  11. man jau patīk tie pašataisnie cilvēki, kas apglvo, ka nekad nemelo. Raksts jau vispār vairāk bija vecākiem ar bērniem domāts, nevis dāmītēm – taisnības cīnītājām.

  12. Paldies! Mums arī ģimenē šī problēma ir aktuāla – gan ar pusaudžiem – dēlu un meitu, gan mazo brālu, kuram tikai 4 gadi, bet, kurš nes no dārziņa mantas un saka, ka viņam Toms uzdāvinājis.

  13. Tā tiešām ir svarīga lieta – radīt astāķļus, lai bērns uzticās. Tas pat ne tādā – labi – slikti nozīmē, bet tā, ka viņam saglabājas sajūta, ka lai kas notiktu, ir cilvēks (mamma, vai tētis), kuram var uzticēties. Nedomāju, ka bērns to izmantos ļaunprātīgi. Tieši otrādi, es domāju, ka viņš to ijutīs kā lielu vertību. Bet tā ir vecāka atbildība, iespēja – dabūt šo uzticēšanos.

  14. mums arī ir līdzīgi ar mantām, kas tiek nestas no dārza un teikts, ka draudzene ideva paspēlēties. un tad, kad noskaidroju, ka tās nav dotas, bet gan pa kluso paņemtas, tad pāris reizes mantas ir nestas atpakaļ atdot. man laikam pašai šajā ziņā ir psiholoģiskas probēmas, bet man ir tāds kauns stāvēt savam bērnam blakus, kad viņa atvainojas tam otram bērnam, ka paņēmusi viņa mantu. bet, kad prasu, vai meitai nav kauns, viņa saka, ka ne. kad ieraugu mājās svešu mantu un izdzirdu melus, ka kāds iedevis, man bez maz vai sākas stress.

  15. Manuprāt tas, vai bērni melo lielā mērā saistīts arī ar to, kā vecāki runā ar bērnu – vai daudz ko noklusē, jeb skaidro un stāsta arī par ne īpaši “bērnu”lietām. Jo atklātāki ir vecāki, jo vairāk viņi runājas, jo mazāk arī bērnam ir vajadzība melot, jo viņš apgūst runāšanas un izrunāšanas praksi.

  16. manuprāt melošana varētu izpausties, ka viņš sāk raudāt, kaut gan viss ir kārtībā, lai pievērstu sev lielāku uzmanību 🙂

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.