Bērns ļoti NEGRIB iet uz bērnudārzu – ko iesākt?

Bērnudārza apmeklējums spēj izraisīt visplašāko emociju gammu – gan prieku, gan skumjas un pat histēriju. Pirms veikt pārsteidzīgus spriedumus, vecākiem ieteicams apsēsties, dziļi ieelpot, izelpot – un mēģināt kopīgiem spēkiem saprast – kāpēc bērns reaģē tieši tā, kā reaģē?

Vecākiem būtu jāmēģina atcerēties pašiem sava bērnudārza pieredze, jo neapzināti šīs emocijas var tikt pārnestas arī uz mazo cilvēku.

VIDES IETEKME
Ja bērns kategoriski atsakās doties uz bērnudārzu, iespējamos iemeslus varam iedalīt divās grupās, stāsta psiholoģe Inese Taube.

Iemesli, kas saistīti ar ģimeni. Nereti, kad ģimenē piedzimst vēl viens bērniņš, lielākais var atteikties doties uz dārziņu, jo jūtas vientuļš – mamma ir mājās ar brālīti vai māsiņu, bet viņam jādodas prom. Vēl kāds būtisks iemesls – vecāku strīdi – bērnam ir bail atstāt mammu un tēti divatā, viņš vēlētos samierināt vecākus un uzņemties par viņiem atbildību. Bērns atsakās doties uz bērnudārzu arī tad, kad ir grūti atdalīties no mammas – viņš bez mammas jūtas pazudis un niecīgs. Protams, par iemeslu mēdz būt arī traumatiskas baiļu pieredzes, piemēram, kad bērns piedzīvojis situāciju, kad grupiņā palicis pēdējais, jo mamma kavējas – rezultātā bērnu pārņem spēcīga baiļu un pamestības sajūta, kuru pastiprina audzinātājas vēlme ātrāk doties mājās. Šādos gadījumos ieteicams konsultēties ar speciālistu, jo ne vienmēr vecāki spēj pamanīt resursus – ar kuru palīdzību ģimenē iespējams ko mainīt un uzlabot.

Iemesli, kas saistīti ar bērnudārza vidi. Visai biežs novērojums ir dusmīga audzinātāja ar neapmierinātu sejas izteiksmi. Tāpat nereti audzinātājām ir grūtības veidot produktīvu komunikāciju ar bērniem. Ja audzinātāja vai auklīte lielākoties runā skaļā, monotonā balsī, pat vecākiem ir grūti tajā noklausīties, kur nu vēl bērniem. Kā arī skumji, ka situācijā, kad bērns ir sakreņķējies, audzinātājas bieži neprot sniegt bērnam atbalstu – tādējādi viņš šo informāciju nolasa kā “ar mani kaut kas nav kārtībā”. Protams, ja audzinātāja vai auklīte ir emocionāli vai fiziski vardarbīga, par to noteikti vajag informēt atbildīgo personu – bērnudārza vadītāju. Nereti vēlams apsvērt arī domu par dārziņa maiņu.

KĀ SNIEGT ATBALSTU SAVAM BĒRNAM?
Jūtu atklāšana. Vecāki var sniegt atbalstu bērnam caur viņa jūtu “nosaukšanu” – “jā, tu esi satraucies”, “tu esi bēdīgs”, “tev gribas raudāt”, “tu drīksti paraudāt” utt., galvenais – nenoliegt jūtas un runāt par tām.

Mājas kā miera osta. Ja dārziņā bijusi grūta diena, tad vakars mājās jāorganizē mierīgs (bez liekām aktivitātēm un balss pacelšanas). Vēlams, ka vecāki ar bērnu pavada visu vakaru kopā – bez televizora un datora. Jāpaņem bērns azotē, jāpamasē muguriņa, jāpadzer tēja vai kakao un jāaprunājas. Būtiski – nevajadzētu teikt “nesatraucies, citiem ir vēl trakāk”, jo tas bērnam liek justies vainīgam. Vecākiem jābūt īpaši pacietīgiem.

Sarunas ar atbildīgajiem. Pieaugušajiem būtu jārunā ar audzinātājām par sava bērna ikdienas gaitām dārziņā – iztaujājot sīki un smalki arī par viņa psihoemocionālo stāvokli un attīstību. No šīm sarunām var iegūt būtisku informāciju, kas var noderēt bērna izprašanas procesā.

Stabilitāte kā balsts. Vecākiem jābūt mierīgiem – neskatoties uz to, ka bērns ir satraukts, kreņķīgs un niķīgs. Bērns tādā veidā pārdzīvo, un pārdzīvojumi norūda (protams, normas robežās).

Laiks pārmaiņām! Ja bērns dārziņā pārsvarā jūtas slikti, tad ieteicams meklēt alternatīvas metodes. Vecākiem nevajadzētu baidīties komunicēt gan ar bērnudārza vadību, gan mainīt grupiņu vai pat pašu dārziņu.

2 komentāri
  1. Manas mājas atrodas netālu no dārziņa, šajās dienās dzirdamas diez gan daudz skaļas raudas no tās puses. Nekas, pēc divām nedēļām noteikti kļūs klusāk 😉

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.