Redaktores blogs. Par restartu un mazajām lietiņām

Ilgi nevarēju izdomāt, ko interesantu tev lai pastāsta. Apkārtesošie stāstiņi par dižķibeli jau derdzas kā rūgta nāve, un pilnīgi noteikti šo rūgtumu negribu ielaist šeit, mūsu – tavā un manā – ikdienas draugā espati.lv. Tāpēc nolēmu pastāstīt, lūk, ko…

Sapratu, ka neskatoties ne uz ko, vislabākā lieta, kas pašlaik ir iespējama, ir RESTARTS. Līdzīgi, kā dators, kad tam ir pārāk daudz uzdevumu, atvērtu programmu un nākas cīnīties ar milzīgu informācijas apjomu, no kura lielākā daļa ir bezvērtīga, sāk uzkārties, arī cilvēkam sāk braukt jumts un pietrūkst skābekļa jaunas un saturīgas informācijas uztverei, kur nu vēl pietiekami labi spēt paveikt iecerēto… Iespēju ir tik daudz – sākot ar meditatīvu atpūtu absolūtā vienatnē un bez komunikācijas līdzekļiem, beidzot ar ceļojumu, izvējojot visas rūpes kādā pludmalē vai trakā pārgājienā.

Nākamnedēļ portālā varēsi lasīt interviju ar kādu brīnišķīgu frizieri, kurš bezbailīgi nesen vēris vaļā savu frizētavu – bibliotēku. Izrādās, viņš savas idejas realizācijas gaitā nav pievērsis uzmanību un nav bijis informēts par masu medijos esošo. Tikai pēc frizētavas atklāšanas izdzirdējis briesmīgās ziņas pa radio un nopriecājies, ka šo ārprātu nav dzirdējis pirms tam, jo tad diez vai viņa frizētava – bibliotēka būtu ieraudzījusi dienasgaismu. Šī intervija mani ļoti iedvesmoja, jo Vlads – tā sauc frizieri – tik sirsnīgi un priecīgi stāstīja par savu ideju, darbu un piepildījumu, kādu viņš gūst, radot cilvēkiem prieku!

Aizdomājos – kāpēc tik daudziem ir grūti prieku ieraudzīt? Un man ir jautājums – cik bieži, kad vispār pēdējo reizi ikkatrs no jums priecājās par tādām šķietami mazām lietām, piemēram, par to, ka pilsētā pilnā sparā zied un reibinoši smaržo jasmīni. Pasmaidīja kaut vai par to, cik mīlīgi saulītē sagūlušies pagalma kaķi, kuri viens otru mazgā, vai cik amizantu tērpu kādi vecāki uzstīvējuši savam pusotrgadīgajam ķiparam. Vai cik ļoti var iepriecināt viena vienīga īsziņa sen neredzētam draugam. Jo cik bieži mēs piedzīvojam šādas mazās lietas un cik salīdzinoši reti – tās lielās, kad šķiet, dvēsele pārplīsīs no laimes, veiksmes, mīlestības…

Uztaisi restartu – kaut vai uz divām dienām izslēdz mobilo, datoru, televizoru un radio, pamēģini izturēt bez skropstu tušas, šļakstošas lattes kartona krūzītē, push-up krūštura un citiem urbānās pasaules labumiem. Meties palīgā lauku radiem darbos – ravēt tīrumu, doties siena talkā un izlikt sevi visu tā, ka vakarā knapi tiec līdz gultai un vari ļauties miegam. Dodies dabā, kur tu varēsi pabūt viena, tikai ar sevi, bez pienākumu, masku un lietu gūzmas. Neuztraukties par tā saucamajām lielajām lietām, nolikt malā savu svarīgumu. Jo ir taču tik daudz skaisto, foršo un iedvesmojošo – to mazo lietu…

Savu stāstāmo nobeigšu ar vecā labā Kurta Vonnegūta (lai Jums vieglas smiltis, cienītais!) citātu:
Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra!

9 komentāri
  1. Bezgaligi milji, lasiju un turpat vai apraudajos. Tiesam gribetos restartu, bet blj… nav iespejams!!!

  2. Tieši tā 🙂 kā mazie bērni spēj priecāties par jebkuru “sīkumu”, tā arī mums vajadzētu beidzot sākt novērtēt arī mazās lietas. Jāpriecājas par to, kas mums ir, nevis tikai jāsūdzās par to, kā nav 🙂
    Nedaudz vairāk pozitīvisma nevienam par ļaunu nenāks, jo pasmaidot taču nav ko zaudēt un tas nesāp 🙂

  3. Nevajag lasīt TVNET, es sevi jau vairākas reizes esmu restartējusi, jūtos pasakaini.
    Tieši šobrīd, redzot aiz loga lietus gāzes, tā vien gribās iekāpt gultā, paņemt grāmatu un aizmirst par to, kas NEMAZ neattiecas uz mani.

  4. īpaši nekomentēšu, bet nosūtīšu Tev, Žanete, un jums, šī portāla grupai, daļu sava “restarta” un vasarīgās pļavas un jūras smaržu…….. .:)

  5. Ir jau ir taisnība, gluži jau nevar kā strauss galvu smiltīs iebāzt, jo, kad aizdomājas, kas bus rīt, oi, oi , oi, bet nedomāt nedrīkst. Es katrā ziņā atslēdzos uz trijām dienām pie draugiem uz laukiem aizbraucot. Fantastiska atmosfēra, daba…varēju staigāt izpūrusi un apsmulētās biksiņās basām kājām, nevienam nerūpēja, kā es izskatos. Toties – kāda izskatījās daba! žanetes magoū lauks ir tikai kādi 50% no tā, kas tur bija! Magones nomainīja rudzu puķes un tike biezā slānī! Pēc tam vēl citas! Debesis fantastiskas, pļavas un mežs….norāva jumtu. Neatceros, kad pēdējo reizi biju par to isu priecājusies. Agrāk interesēja, kā sakrāt naudu pizonīgām tupelītēm un jaunām smaržām…

  6. labs raksts, liek aizdomaties par to ka mes tik atri pierodam pie visa kas mums ir, un to pat vairs nespejam novertet. Kad vienmer gaidam kaut ko lielu, varenu, kaut gan sis mazas lietinas veido laimes sajutu.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.