Redaktores blogs. Par restartu un mazajām lietiņām

Ilgi nevarēju izdomāt, ko interesantu tev lai pastāsta. Apkārtesošie stāstiņi par dižķibeli jau derdzas kā rūgta nāve, un pilnīgi noteikti šo rūgtumu negribu ielaist šeit, mūsu – tavā un manā – ikdienas draugā espati.lv. Tāpēc nolēmu pastāstīt, lūk, ko…

Sapratu, ka neskatoties ne uz ko, vislabākā lieta, kas pašlaik ir iespējama, ir RESTARTS. Līdzīgi, kā dators, kad tam ir pārāk daudz uzdevumu, atvērtu programmu un nākas cīnīties ar milzīgu informācijas apjomu, no kura lielākā daļa ir bezvērtīga, sāk uzkārties, arī cilvēkam sāk braukt jumts un pietrūkst skābekļa jaunas un saturīgas informācijas uztverei, kur nu vēl pietiekami labi spēt paveikt iecerēto… Iespēju ir tik daudz – sākot ar meditatīvu atpūtu absolūtā vienatnē un bez komunikācijas līdzekļiem, beidzot ar ceļojumu, izvējojot visas rūpes kādā pludmalē vai trakā pārgājienā.

Nākamnedēļ portālā varēsi lasīt interviju ar kādu brīnišķīgu frizieri, kurš bezbailīgi nesen vēris vaļā savu frizētavu – bibliotēku. Izrādās, viņš savas idejas realizācijas gaitā nav pievērsis uzmanību un nav bijis informēts par masu medijos esošo. Tikai pēc frizētavas atklāšanas izdzirdējis briesmīgās ziņas pa radio un nopriecājies, ka šo ārprātu nav dzirdējis pirms tam, jo tad diez vai viņa frizētava – bibliotēka būtu ieraudzījusi dienasgaismu. Šī intervija mani ļoti iedvesmoja, jo Vlads – tā sauc frizieri – tik sirsnīgi un priecīgi stāstīja par savu ideju, darbu un piepildījumu, kādu viņš gūst, radot cilvēkiem prieku!

Aizdomājos – kāpēc tik daudziem ir grūti prieku ieraudzīt? Un man ir jautājums – cik bieži, kad vispār pēdējo reizi ikkatrs no jums priecājās par tādām šķietami mazām lietām, piemēram, par to, ka pilsētā pilnā sparā zied un reibinoši smaržo jasmīni. Pasmaidīja kaut vai par to, cik mīlīgi saulītē sagūlušies pagalma kaķi, kuri viens otru mazgā, vai cik amizantu tērpu kādi vecāki uzstīvējuši savam pusotrgadīgajam ķiparam. Vai cik ļoti var iepriecināt viena vienīga īsziņa sen neredzētam draugam. Jo cik bieži mēs piedzīvojam šādas mazās lietas un cik salīdzinoši reti – tās lielās, kad šķiet, dvēsele pārplīsīs no laimes, veiksmes, mīlestības…

Uztaisi restartu – kaut vai uz divām dienām izslēdz mobilo, datoru, televizoru un radio, pamēģini izturēt bez skropstu tušas, šļakstošas lattes kartona krūzītē, push-up krūštura un citiem urbānās pasaules labumiem. Meties palīgā lauku radiem darbos – ravēt tīrumu, doties siena talkā un izlikt sevi visu tā, ka vakarā knapi tiec līdz gultai un vari ļauties miegam. Dodies dabā, kur tu varēsi pabūt viena, tikai ar sevi, bez pienākumu, masku un lietu gūzmas. Neuztraukties par tā saucamajām lielajām lietām, nolikt malā savu svarīgumu. Jo ir taču tik daudz skaisto, foršo un iedvesmojošo – to mazo lietu…

Savu stāstāmo nobeigšu ar vecā labā Kurta Vonnegūta (lai Jums vieglas smiltis, cienītais!) citātu:
Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra!