Mīļākie bez jūtām?

Pēc 18 gadiem vienā no interneta portāliem uzskrēju virsū savai vidusskolas mīlestībai. Man par pārsteigumu – vēl joprojām brīvs. Es pati precēta – 2 bērni. Ieraugot un sākot ar viņu saraksti mana sirds atkal izkāpa no rāmjiem. Nekad nebiju domājusi, ka vidusskolas mīlestība uz mani būs atstājusi tik lielu iespaidu.

Nekas jau tajā laikā mums nopietns nenotika, tikai pāris skūpsti un romantiskas naktis pie jūras, noraugoties mēnesī. Ko vēl vairāk 16 gadus vecai meitenei tajā laikā vajadzēja? Ar to pietika!!!! Bet šodien ar to nepietiek. Pagāja pāris nedēļas sarakstoties, līdz nolēmām viens otru ieraudzīt. Protams, emocijas abiem atkal uzvirmoja. Bija tāda sajūta, ka sācies rozā briļļu posms. Tikāmies vienu reizi nedēļā pie viņa dzīvoklī. Jauki sēdējām, dzērām kafiju, tērzējām.
Protams neizpalika arī gultas prieki.

Man par brīnumu, nevienu mazu brītiņu es to nenožēloju. Manā ikdienas rutīnā bija ienācis ASUMS. Pēc divu mēnešu sarakstes un tikšanās jutu, ka no viņa puses sāk nekas nenotikt, neatbild uz ziņām, paliek vienaldzīgs. Sajutos pamesta. Un tad es sapratu, ka atkal esmu sākusi iemīlēties… Man par nelaimi…Vai viņam? Vienā jaukā dienā es viņam pateicu, ka laikam šādi nevar turpināt, es sāku kaut ko just… Biju domājusi gūt kādu atbalstu, sarunas, vienalga KO! Bet es tā vietā saņēmu pagrieztu muguru un pilnīgu klusumu. Noraugoties kā viņš aiziet.

Biju šokēta! Vēlāk, kad viņam zvanīju, saņēmu atbildi, man šīs emocijas nav vajadzīgas, man tā pat ir labi! Nekad, man pat prātā neienāca ar viņu, kaut fantazēt par kopdzīvi, bet vai tad starp mīļākajiem nevar būt jūtu? Viņa prāt, tas viss ir lieks un nevajadzīgs, tikai liekas problēmas. Un es turpinu uzdot sev šo jautājumu: ” Vai starp mīļākajiem nevar pastāvēt jūtas?” Tad kāda jēga ieviest tādus…?

8 komentāri
  1. Mīļākos ievieš savas privātās dzīves pilnveidošanai, izskaistināšanai, ja tā var izteikties, bet nejau mīlestībai. Ja gribas Asumu, izvēlieties attiecīgus hobijus, lai gūtu adrenalīnu. Parasti jau mīļākajiem ir skaidri spēles noteikumi. Mums ir sekss un labi pavadīts laiks, ar to viss sākas un beidzas. Neviens ne uz ko necer un nepieprasa. Protams vienmēr ir izņēmumi!!!

  2. Galīgi garām autore domā. Tieši tā – kāpēc vīrietim vajag problēmas, tērēt savu enerģiju uz sievieti, kurai ir sava ģimene? Ja mīļākiem rodas jūtas, tad kādam tas sāpēs un viņš lieliski zin, ka sāpēs un zaudētājs būs viņš, jo tu vienā dienā izkārsi mēli un metīsies pie sava vīra un bērniem. Varbūt loģiski saprot, ja tas ievilksies uz pāris gadiem, tikmēr viņam nebūs vietas normālām attiecībās. Cita lieta, ja abiem ir ģimenes un gribas asumu.

  3. Varbūt nepateicu ko būtisku….. Vai tiešām sieviete ir pelnījusi ignorēšanu un textu “pashla na….”

  4. Es domāju, šādā situācijā bez jūtām ir pareizāk, jo mazāk jutu, jo labāk. Savādāk sāksi vēl netīšām domāt par mantiņu kravāšanu un pārvākšanos…

  5. Nu tad te pat nav par ko diskutēt!!! Protams, es nezinu, ko tu tādu īpašu izdarīji, ka viņam bija šāda reakcija, varbūt tiem piemīt īpaši izkopta spēja būt pārlieku uzstājīgai, uzbāzīgai, derdzīgai, bet katrā ziņā, no malas lūkojoties, šobrīd ir saprotams, kamdēļ šis vīrietis joprojām ir viens, kurš kaut ko tādu mūsdienās pacietīs! Nav jau vairs tie laiki, ka sievietes samierinājās un “nesa savu krustu”, tagad, paldies Dievam, mums drīkst būt PAŠAPZIŅA. Vārdsakot esi laimīga, ka tiki no viņa vaļā! Vienīgais, domājot, par tavu ģimenes dzīvi, izskatās, ka vajadzētu doties pie speciālista (sākumā tev vienai pašai), jo nav normāli, ka kāds no laulātajiem sāk “iet pa kreisi”, jūsu pāra attiecībās ir problēmas un tās mūsdienās ir iespējams risināt.

  6. Arī man ir bijis sānsolis… Man bija 25, viņam 30. Man ģimene, viņš brīvs.
    Sākums: sarakste draugos, pēc tam sms un tad tikšanās. Varējam visu nakti nosēdēt un vienkārši runāties.. Pat neskūpstījāmies. Bet es sāku viņu iekārot. Un viņš mani. Kad tikām līdz skūpstiem, iekarsām līdz neprātam. Tomēr aizelsusies, spēju pateikt STOP. Tas bija … es nevaru tās sajūtas ietērpt vārdos. Pārāk labi. Un tad nāca TĀ īpašā nakts, ka ļāvos.. Pēc tam man bira asaras. Kāpēc? Jo es sapratu, ka mēs vairs netiksimies. Jo bijām iemīlējušies. Es zināju, ka man jāatgriežas savā ģimenē.
    Un mēs nekad vairs netikāmies.
    Pirmo reizi pēc ilga laika es viņu satiku pavisam nejauši. Es gaidīju otru bērniņu. Un tomēr man sirds grasīās izlēkt pa muti. 🙂 Nu jau man ir 31. Esmu šķīrusies, tomēr man ir jaunas attiecības. Ar pavisam citu cilvēku.
    Tā morāle manuprāt tiešām ir tāda: JA tu iemīlies savā mīļākajā – ir jāpārtrauc šīs slepenās attiecības.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.