Meliem īsas kājas! Bet varbūt tomēr ne?

Meliem īsas kājas. Meli agrāk vai vēlāk nāks gaismā. Ja atklās, ka meloji, tev nekad vairs neticēs… Vecāki mums bērnībā māca, ka melot ir slikti. Stāsta, ko ar meliem mēs nodarām citiem.
Tas ir ārkārtīgi sarežģīts process un nebūt ne tik viennozīmīgs, tāpēc to visu nemaz nevar tā vienkārši ietilpināt jēdzienā meli.
Piemēram, ko darīt situācijā, kad jāatklāj jautājumi, kuri radītu lieku satraukumu? Turklāt tāpat neko mainīt nav iespējams vai vienkārši būtu viedokļa nesakritība. Mīļā miera labad varbūt vienkārši nestāstīt?
Pārlieku liela atklātība var radīt problēmas. Piemēram, Ieva (27) uzskata: „Mazos melus no lielajiem var atšķir ar to, ka mazi meli ir tie, kurus klausītājs pats labprāt gribētu dzirdēt un arī zina, ka tā varētu nebūt patiesība. Dažreiz pilnīga atklātība un kaila patiesība nevajadzīgi sarežģī attiecības ar jebkuru cilvēku. Bieži vien dzīvot vieglāk, šo to nezinot.”
Savukārt Elīna (25) stāsta par savu attieksmi: „Es māku paklusēt, taču ar melošanu ir grūtāk. Kādreiz tā nebija. Man reiz pārmeta, ka nebiju līdz galam atklāta. Es samulsu un kopš tā brīža cenšos laboties. Mans secinājums – cilvēki melo, jo baidās no otra cilvēka reakcijas. Bet kāpēc?
Varbūt tiešām, ja otrs cilvēks nespēj uzklausīt taisnību, tā ir viņa, nevis tava problēma? Un, iespējams, vienkārši nevajag rīkoties tā, lai būtu kaut kas jāslēpj? Bet vai tas maz ir iespējams? Jo šajā dinamiskajā pasaulē notikumus neveidojam mēs vieni paši! To dara visi cilvēki, kas mums ikdienas ir apkārt.
Seksologs Arturs Šulcs atzīst, ka melot vai nemelot – tā ir katra paša izvēle, taču galvenais ir saprast, ka patiesība ir tā, kas ļauj nevis kaut kādā veidā ietekmēt otru cilvēku, bet gan palīdzēt pašam sev: „Noslēpumi nospiež tevi pašu, tie grauj tevi no iekšpuses. Taču atklātība ir tā, kas atbrīvo. Galvenais jautājums – vai esi uzticīgs sev?”
Būt vai nebūt atklātam ir katra paša ziņā, pieņemot lēmumu par to, ko ar meliem vai atklātību varam nodarīt vai palīdzēt kādam citam. Lai kādus lēmumus mēs arī pieņemtu, secinājums varētu būt viens – mēs neizdarām izvēli par to, ko teikt un ko neteikt. Mēs izdarām izvēli – sāpēs (man vai viņam) vai nesāpēs.

5 komentāri
  1. Uhhh, baigi grūti vispār no tiem meliem atturēties, pie tam es tos sikos saucu par mānīšanos, jo tie nevienam nedara sliktu, tikai uzlabo atmosfēru. Nu vai es varu teikt darbā, ka nokavēju tāpēc, ka aizgulējos vai pilnīgā pofigā dzēru rīta kafiju, kaut zinaju, ka jau kavēju 20 minūtes? Kuram bšu labāk? Izdomāju mazo drāmu jau laicīgi, ar ko aizbāzt priekšniekam muti. Un tad? Vēl neesmu sirdsapziņas pārmetumos mocījusies.

  2. Meli, lieli vai mazi, vinji nekur labu nenoved…man bija pusis, kurs pat par siikumiem, uzzinaja un pec tam man pieseja bumbas vnk nepar ko, un ta stapec, ka nemaku stastiit pastiesiibu….beigas, jau aizgaja taaa, ka izskiiramies,bet par lietam, kuram stastju patiesiibu, vinjs neticeja un domaja ka meloju, ta ka…variants viens, melot ta, ka to nepamana (es vnk nemaceju melot), vai arii nemelot….man patiik otrs variants….

  3. Bet zin, kā, citreiz vienkārši labāk samelot par kaut kādām lietām, ja zini, ka tā 100% būs labāk, ne jau par krāpšanām vai tādām lietām, bet nu gadās.

  4. Ja mīļotā apgalvo, ka nepatīk meli. Tad noteikti viņa tev samelos divtik.
    Dažu gadu laikā tas ir pierādījies ar uzviju. Tāds nieks, kā smaids caur saulesbrillēm… No sevis jau neaizbēgsi.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.