Bez VIŅA nespēju DZĪVOT – vai tiešām esmu ATKARĪGA?

Attiecību atkarību raksturo nespēja dzīvot bez otra cilvēka. Cilvēks ir „sevi pazaudējis”, viņam nav savu interešu, hobiju, draugu un bez otra cilvēka blakus viņš (biežāk jau – viņa) jūtas nepilnvērtīgs, nespēj dzīvot. Sieviete pacieš visu, lai nezaudētu šo cilvēku, lai gan patiesībā ir vajadzīgs ne jau konkrētais vīrietis, bet attiecības vispār… 
Uz sarunu par to, kad mīlestība pārvēršanas par atkarību no attiecībām, aicinājām psihoterapeiti Dr. Maiju Ozoliņu Molokailimu. 

Kur tad ir tā robeža starp attiecībām un atkarību no attiecībām, visi jau savā ziņā esam atkarīgi viens no otra?
Lai stātos pilnvērtīgās attiecībās, ir svarīgi vairāki nosacījumi. Pirmkārt, patiesi pieņemt un mīlēt otru ar visiem tā "trūkumiem" un "nepilnībām". Šīs "nepilnības un trūkumi" visbiežāk ir tikai mūsu apziņas radīti, tā ir mūsu uztvere, kas saka, ka tam otram vajag dzīvot citādāk.
Otrkārt, attiecības zeļ, ja dodoties kopējā savienībā ar otru personu, katrs partneris saglabā savas individuālās, personīgās radošās izpausmes, tas ir – nezaudē sevi attiecībās.

Jo mazāk sagaidi no otra, jo laimīgāki esat attiecībās. Reti kad kāds dzīvē rīkosies tieši tā, kā ceri vai gaidi. Otra pienākums nav piepildīt tavas gaidas, vajadzības, tāpēc lielākās vilšanās dzīvē un attiecībās veidojas no cerību nepiepildījuma.


Kad var teikt, ka sākusies atkarība no attiecībām?
Atkarība attiecībās nozīmē, ka attiecības ir svarīgākas, nekā cilvēks pats sev. Man ir nācies strādāt ar klientiem, kuri ilgstoši neatstāj pat vardarbīgus partnerus pašcieņas trūkuma dēļ un aiz bailēm palikt vieniem, vientuļiem. 

Ja runā par attiecību, seksa vai mīlestības atkarību, tad jābūt ļoti piesardzīgiem ar jēdzienu izvēli. Nevajadzētu jaukt atkarību ar atkarīgu vai līdzatkarīgu uzvedību, vajadzību, nepieciešamību pēc attiecībām, apsēstību.
Par atkarību no attiecībām visbiežāk var runāt, ja cilvēkam ir zems pašvērtējums, viņš domā, ka būdams attiecībās gūs piepildījumu savai dzīvei, savai pašvērtībai, kaut vai izdabājot, pazemojoties un nereti cenšoties pielāgoties līdz pat pašdestrukcijai. 

Kamēr tu saki, ka dari to mīlot otru un tas netraucē dzīvot tev pilnvērtīgu dzīvi, neierobežojot vajadzības, tikmēr attiecības funkcionē, bet otrs sāk justies pārāk kontrolēts un tu esi emocionāli atkarīga, ja uzskati, ka tava drošība vai pašcieņa atkarīga no pastāvīgām rūpēm par otru personu.


Apsēstība pēc attiecībām ir līdzatkarības veids atkarībai no attiecībām Tā izpaužas kā iemīlēšanās, kad hormoni sit augstu vilni un šīs sajūtas mūs tik tiešām paceļ kā spārni lidojumam. Cilvēki mēģina šo sajūtu atkal restaurēt, biežāk vai retāk mainot "iemīlēšanās" partnerus, kaisle ir tā, ko gribas atkal un atkal piedzīvot un izjust, bet tā nav mīlestība. Citādi cilvēks nejūtas labi, jo jāpievērš uzmanība sev un savām sajūtām, problēmām, un to neapzināti pārvērš pārlieku uzmanībā un rūpēs par citiem.

Vai ir kādas kopīgas pazīmes cilvēkiem, kam tendence pievērsties tādai atkarībai? 
Ja attiecības ir balstītas uz nepiepildītām vajadzībām, tās var ātri pārvērsties par atkarību, nevis mīlestību. Šīs vajadzības visbiežāk balstītas uz attiecībām ar vienu no vecākiem savā izcelsmes ģimenē – un daži no šo attiecību aspekti varētu būt aizmirsti vai tiek noliegti. Tas nereti ir iemesls, kāpēc tik daudziem cilvēkiem ir problēmas saglabāt savu personīgo integritāti pāru attiecībās. Tāpat jo nenobriedušāka personība stājas pāru attiecībās, jo lielākas iespējas izveidot līdzatkarīgas attiecības.

Biežākie iemesli, kas noved pie uzmācīgas vajadzības pēc attiecībām, ir nepietiekama uzmanība, emocionālā tuvība un mīlestība bērnībā no viena vai abiem vecākiem. Bērns jūtas nedrošs, trauksmains, izolēts, nesaprasts. Tas neizveido pozitīvu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli, pārdzīvo savas sāpes iekšēji, viņu māc dusmas par nepietiekamo aprūpi vai agrīno pamešanu, bet ar vecākiem nevar dalīties savos pārdzīvojumos, jo tiem neuzticas, visbiežāk arī tādēļ nemāk veidot veselīgas attiecības kā pieaugušais. 

Cilvēkam zemapziņā veidojas bailes no uzticēšanās, tuvības un intimitātes attiecībās. Bailes būt atstumtam, pamestam. Tā rezultātā vēlāk pieķeršanās seksa objektam līdzīgi kā ūdens un ēdamais pārtop par pamatvajadzību dzīvē.
Ārējā izskatās, ka viss kārtībā, iekšēji cilvēks jūtas nevērtīgs, ja nav attiecībās, jo izveidojusies zemā pašvērtība ir atkarīga no otra cilvēka. Tāds cilvēks manipulatīvi kontrolē citus un izmanto intensīvu pieķeršanos, seksu, lai "dziedētu" savas traumas, paceltu noskaņojumu un/vai mazinātu emocionālās sāpes.

Cilvēks gaida, ka partneris atrisinās visa viņa problēmas un nodrošinās labklājību, nemitīgi rūpējoties par viņu, bet, ja tas nenotiek, var radīt konfliktsituācijas, būt dusmīgs un atriebīgs. Viņam ir tendence mainīt partnerus, tiklīdz vienas attiecības beidzas, nekavējoties uzsāk jaunas, jo nespēj būt bez attiecībām, tomēr noliedz saskatīt problēmu sevī, tikai kritizē un nosoda citus par šo situāciju.

Ko darīt, kā tikt vaļā no tādas atkarības? Varbūt ne vienmēr to vajag, jo kas tad tur būtībā slikts – mīlēt? 
Uzmācīgas domas vai uzvedība, kad cilvēks nespēj neko citu vairs domāt kā tikai par attiecībām, seksu, traucē ikdienā, darbā, bet pēc tam nereti pārvēršas greizsirdībā, vajāšanā, vardarbībā. Jāatšķir, cik lielā mērā cilvēka uzvedība traucē ikdienas dzīvē gan pašam, gan partnerim. 

Ja cilvēks apzinās, ka nevēlas vairs tā dzīvot, tad jāsāk iekšējais pašizziņas ceļš, nereti jāmeklē profesionāļu, t.sk., psihoterapeitu palīdzība, lai mainītu uztveri par sevi un pasauli, un mācītos veidot veselīgu priekšstatu par sevi, pasauli un attiecībām.

Tas būs individuāli garāks vai īsāks darbs, kura laikā jāiziet daudziem procesiem: t.sk., sērām par nesaņemto mīlestību bērnībā, sāpēm, pārdzīvojumiem, ar kuriem bija jātiek galā vienam, piedošanu u.c. Process prasa pagātnē piedzīvoto sāpju, pāri nodarījumu dziedināšanu un tad jaunu uzvedību, prasmju veidošanu, savu patieso emociju un jūtu atpazīšana, pieņemšana, nevis noliegšana. Vispirms sevis iepazīšana, pieņemšana un iemīlēšana, sava potenciāla realizācija, un tikai tad iespējams mācīties veidot jaunas, veselīgas attiecības ar otru!

Vēl vēlos pieminēt, cik svarīga ir komunikācija – pamats jebkurās attiecībās. Ja ir radies piemēram, aizvainojums, par to jāuzdrošinās runāt, nevis ļaut aizvainojumam augt. Ja jūti greizsirdību, tev ir atklāti un godīgi jārunā, lai risinātu savu nedrošību. Runājiet par visām jūtām un emocijām, gan prieku, gan dusmām, bailēm! 

Klausoties jācenšas patiesi uzklausīt un sadzirdēt, nemēģināt meklēt risinājumu vai padomu, ja otrs to neprasa. Attiecībās jāizskauž otra kritizēšana, vainošana un noslēpumi.

Informācijas apmaiņa ir kā benzīns mašīnas motoram, kas uztur dzinēja sakaru vadīšanu. Ja vēlies būt saprasts un saprast otru, centies dalīties savās domās, vajadzībās, vēlmēs, sapņos un mērķos. Padalies ar to, kas tev patīk draugā vai mīļākā. Sarunā esi godīga, atklāta un klātesoša – šeit un tagad, un dod savu pilnu uzmanību. Ļauj viņam sajusties saredzētam un sadzirdētam!

Saistītie raksti

7 komentāri

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.