BAILES no DZEMDĪBĀM – kā tās pārvarēt?

Tas ir noticis – tu gaidi bērniņu. Jā, tas ir skaists un neparasts laiks ikvienas sievietes mūžā. Un deviņi mēneši šķiet tik daudz, tu baudi un priecājies. Tomēr laiks skrien ļoti ātri, un ar katru dienu, kas tuvina tava bērniņa dzimšanas dienai, bailes par to, kā tas būs un kā jutīsies pati, tikai pieņemas spēkā. Baidāmies mēs visas, jā varbūt cita mazāk, cita vairāk, bet – visas. Kā, lai šīs bailes pārvar? Kā lai sagatavo sevi tai dienai, kad laidīsi pasaulē mazo?

PROFESIONĀĻA VIEDOKLIS

Stāsta ginekoloģe, dzemdniecības speciāliste Lāsma Līdaka: „Svarīgākais ir atrast tās lietas un tos cilvēkus, kas mums palīdz – saprot mūs un iedrošina. Citam tās ir grūtnieču nodarbības, citiem – sarunas ar vecmāmiņām, vēl citiem – meditācija un pastaigas mežā. Svarīgi arī atcerēties, ka, pat tad, ja citi apvainojas, droši drīkst teikt, ka nevēlies dzirdēt dzemdību šausmu stāstiņus vai gudros padomus. Protams, tas mēdz būt grūti, bet, atceries, ja tas tev nepalīdz, tad tev tas nav jādzird un jāzina. Katras dzemdības ir unikālas, tas, ka mammai vai māsai gāja grūti, nenozīmē, ka tev tā būs!”

5 ĪSI PADOMI
Ieklausies sevī – tu jutīsi, kas tevi nomierina un iedrošina, ļaujies savām sajūtām.

Atrodi uzticības personu
– vīrs, mamma, dūla, ārsts. Atrodi kādu, kam pilnībā uzticies un ar kuru kaut 100 reizes dienā vari pārrunāt savas izjūtas.

Uzticies profesionāļiem
– tici gan savam ārstam, gan tiem, ko satiksi dzemdību iestādē. Jo pozitīvāk noskaņota būsi pati, jo laipnāki tev šķitīs ārsti.

Esi kvalitatīvi informēta
– nelasi sliktās pieredzes, apmeklē profesionāļu vadītas nodarbības un lasi grāmatas par dzemdniecību, nevis forumus, kuros lielākoties viedokļus izsaka nekompetentas personas.

Tautas metodes
– aveņu lapu tēja, vingrojumi, sagatavošanas nodarbības – tas viss palīdz, ja tu tam tici!

PIEREDZES STĀSTI
Ineta (21), kļūs par mammu šī gada martā: „Kā es pārvaru bailes? Pirmkārt jau palīdz tas, cik ļoti es gribu maziņo turēt savās rokās, redzēt, kā viņa izskatīsies. Gribu zināt, vai līdzīgāka būs man vai tētim. Tās domas novērš no dzemdību bailēm. Zinu, ka dzemdībās man blakus būs pieredzējuši cilvēki un es viņiem uzticos jau tagad, nekas taču cits arī neatliek. Vēl es domāju par to, ka tik daudzas sievietes jau ir to darījušas kāpēc lai ari mani būtu kā citādāk? Mēģinu noskaņot sevi pozitīvi. Tas būs grūti, bet kas jādara – jādara!”

Baiba (21), savu dēliņu sagaidījusi pagājušā gada jūnijā:
„Gājām pirmsdzemdību kursos, bet tie man nedeva nedz mieru, nedz ļoti palīdzēja izprast, kas gaidāms, un kādas būs sajūtas, arī citu sieviešu pieredze, par kuru lasīju internetā, man nesniedza gaidīto mieru, izpratni kā viss notiks! Daudz palīdzēja runāšana ar draudzeni, kura mācās par vecmāti un iet uz dzemdību namu kā brīvprātīgā, tātad pieņem bērniņus, un tas ar kādu prieku, degsmi viņa stāstīja par mazo brīnumu ierašanos šai pasaulē man lika saprast, ka vēlos nevis baidīties, bet baudīt sava bērniņa nākšanu pasaulē – tas taču ir dabīgi un to varam mēs katra! Vēl daudz palīdzēja video, kuros vērojamas sievietes dabīgās vai mājas dzemdībās, tajos video redzams neaprakstāms miers un harmonija, tas mani iedvesmoja un lika saprast, ka tieši šādas dzemdības es vēlētos, un apsolīju sev vairs nebaidīties! Un, protams, daudz palīdzēja tas, ka bērniņa tētis bija līdzās, tādejādi bija kur novirzīt domas!”

Sanda (26), Lotes un Lūkasa mamma:
„Meitu dzemdēju kā balta lapa, nekā īpaši negatavojos, kas varbūt bija mana kļūda. Kad gaidīju dēlu, par dzemdībām domājot, sevi mierināju, ka ņemšu anestēziju, bet paralēli lasīju visādus stāstus par dzemdēšanu, pārsvarā mājdzemdību, kuros galvenā doma bija ATSLĀBINĀTIES un ĻAUTIES! Kad sākās sāpes, tā patiesībā bija gandrīz vienīgā doma – kā nāk sāpes, tā es atslābinos, peldu kosmosā. Vērā ņemamas sāpes bija apmēram pēdējo pusstundu, kad ierados slimnīcā un bāc! – biju nokavējusi anestēziju. Par baidīšanos – daba jau ir gudra, sieviete baidās tikai no sākuma, kad rit pēdējās grūtniecības dienas un viņa ir novesta tik tālu, ka veļas, ne staigā, visas malas sāp, pagulēt vairs nevar, neko nevar, tad liekas – vienalga, vai sāpēs un kā sāpēs, ES GRIBU DZEMDĒT!

5 komentāru
  1. manam puisietim nu jau tūlīt būs 3mēneši… atceros vēl joprojām arī es kā baidījos no tā kas sagaidāms un kā viss notiksies…
    es padomus gandrīz nevienam nejautāju, daudz mēģināju atslābināties un paļauties uz domu kā būs, tā būs 🙂 galvenais,kas pēc tam dzemdību sāpēs(apmēram 1,5hpirms dzemdībām) palīdzēja bija doma, ka drīz ieraudzīšu savu mazo bumbulīti un tad sāksies piedzivojums 🙂

    un tā arī bija 🙂

    SPĒKU un MIERU māmiņas, kuras gaida savus mazos bumbulīšus:)

  2. Mēs ar vīru tagad esam sākuši domāt par savu pirmdzimto, vēl neesmu stāvoklī, bet man jau ir bail no tā visa! Man šķiet, ka es to neizturētu… bet ķeizars arī nevilina ar to savu rētu, kas paliek 🙁

  3. Līdzīgi mmm teiktajam, tikai un vienīgi ķeizars. Krāt naudu un aidā, neticu ne dūlām, ne dabīgo dzemdību priekšrocībām. Sapratu, ka citi ir citi, bet es esmu es un darīšu tā, kā gribēšu. Mīliet sevi, jo visiem citiem, to skaitā ārstiem, nospļauties par ntajām, simtajām dzemdētājām.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.