VIŅA māte iejaucas JŪSU attiecībās

Daudzām no mums ir pazīstama situācija, kad rodas nesaskaņas ar vīrieša māti, kura iejaucas attiecībās gan ar padomiem, gan dažādiem pārmetumiem. Nerisināta šī situāciju spēj izjaukt partnerattiecības. Lai skaidrotu un izzinātu šo problēmu, aicinājām talkā psiholoģi un pāru konsultanti Inetu Lazdāni.  

VĪRIEŠA UN VIŅA MĀTES ATTIECĪBAS – VIŅA TURPMĀKĀS DZĪVES KONTEKSTĀ 
Dēla un mātes attiecību modelis ir būtisks faktors vīrieša tālāko partnerattiecību veidošanās procesā. Tas, cik patstāvīgs un neatkarīgs viņš būs savu lēmumu pieņemšanā, atbildīgs savā rīcībā, cik sievieti cienīt un respektēt spējīgs, cik maigs vai agresīvs viņš būs savās izpausmes pret partneri – lielā mērā ir atkarīgs no viņa pieredzes attiecībās ar savu māti.
Psiholoģe uzsver, ka visas šīs minētās kvalitātes vīrieša dzīvē un jo īpaši partnerattiecību pieredzē, ir ārkārtīgi nepieciešamas. Tomēr topošo vīrieti veido ne tikai vecāki, bet arī paša iedzimtais temperaments un vide, kurā viņš dzīvo savas dzīves sākumposmu, kur piedzīvoto (līdzīgi kā ikviens no mums) pieņem kā pārliecības par to: ka dzīve ir tāda…, pasaule ir tāda.., vīrieši ir tādi …, sievietes ir tādas.., es šajā pasaulē esmu tāds.. un lai tajā izdzīvotu, man jārīkojas tā… 
Ineta Lazdāne norāda, ka nav noslēpums, ka ir mammas, kas visu vienmēr zina labāk, visus lēmumus pieņem ikviena ģimenes locekļa vietā, izkomandē parādi un nosaka kā lietām jānotiek, ja pie visa klāt tas kombinējas ar diezgan vāja vīrieša tēlu – tēva lomā, tad tas, protams, mazā zēna uztverē veido nepārprotamu priekšstatu kā lietas šajā dzīvē funkcionē, kas ar gadiem tikai nostiprinās. Situācija, kad dēlam pieaugot, māte gribēs ārkārtīgi piedalīties visās viņa dzīves norisēs būs gadījumā, kad ņemot vērā minētās sievietes tēlu tam pievienojas pašas mātes diezgan neapmierinošās vai vispār neeksistējošās partnerattiecības, kuras daļēji viņa realizē caur savu dēlu. Visa pamatā ir viņas bailes, ka dzīve būs tukša, ja es TEVI palaidīšu vaļā! Bailes uzticēties: vai TU būsi spējīgs pieņemt pareizos lēmumus. Tāpat – bailes zaudēt varu pār kaut ko, kas viņai ir bijusi, bailes palikt vienai un nevienam nevajadzīgai. Tie visi ir pietiekami spēcīgi iemesli, lai ietu pāri līķiem, kas bieži vien izrādās – iejaukšanās dēla partnerattiecības.


KĀ RĪKOTIES SIEVIETEI, JA VĪRIEŠA MĀTE IEJAUCAS ATTIECĪBĀS? 
Ineta Lazdāne uzsver, ka situācijā, kad vīrieša māte iestājas pret dēla attiecībām ir vairāki modeļi. Bieži vien tas ir aukstais karš starp šīm divām sievietēm, kur vīrietis mēģina izdzīvot tam visam pa vidu, jo viņam abas ir svarīgas, tomēr viņš neuzņemas atbildību par skaidru savu lēmumu un izvēli. Ja mīlestība ir pietiekoši stipra, viņš var izdarīt izvēli par labu savai mīļotajai, līdz ar to attālinoties no mātes. Tajā būtiska loma būs tam kā jaunā sieviete spēs noturēt robežu, neļaujot tiešā veidā vīrieša mātei jaukties viņu ikdienas dzīvē. Pāru konsultante uzsver, ka svarīgs ir pats sākums, kā mēs gan saviem, gan vīrieša vecākiem parādam, ka šeit – tagad ir MŪSU mājas, un tikai MĒS izlemsim kā lietas notiks. Tam ir vajadzīga drosme, bet pareizi nostādot noteikumus jau pašā sākumā, turpmāk tas var ievērojami atvieglot dzīvi. Svarīgi to darīt pieklājīgi un nevienu neaizvainojot, bet tomēr pietiekami noteikti. Bieži mēs to baidāmies darīt, jo nevēlamies aizvainot, bet tas sekmē to, ka nākotnē aizvainojumi no abām pusēm būs vēl lielāki, un, iespējams, tas var veicināt arī pāra attiecību izjukšanu. Turklāt pašam vīrietim var nebūt pietiekami daudz drosmes to izdarīt, jo viņš emocionāli ir daudz ciešāk saistīts ar savu mammu, iespējams, viņš varētu būt pat pateicīgs, ja viņam palīdzēsi to izdarīt.
Psiholoģe norāda, ka attiecības starp vīrieša māti un jauno sievieti ir saikne starp diviem cilvēkiem, kuru abas puses kaut nedaudz var ietekmēt. Jāsaprot, ka slikto attiecību pamatā ir bailes. Līdzīgi ir arī jaunajai sievietei, kas piedzīvo ne pārāk silto uzņemšanu, palaižot vaļā aizsardzības sistēmu, kas nodrošina to, ka sākas slēpta cīņa ar aizvainojumiem. Atbruņojoša, lai gan tam nepieciešama drosme – būtu atklāta izrunāšanās ar vīramāti. Tomēr to varēs realizēt, ja attiecībās ar vīrieti būs drošības un stabilitātes sajūta.

KAD NEPIECIEŠAMA SPECIĀLISTA KONSULTĀCIJA?
Ineta Lazdāne iesaka negaidīt, kad problēma būs samilzusi tik tālu, ka atpakaļceļa vairāk nebūs. Ja jūtat, ka kādu laiku nejūtaties labi savās partnerattiecībās, ir jāmeklē pāru konsultanta palīdzība, kamēr aizvainojumi nav saveidojuši tik augstus aizsargmūrus vienam pret otru, ka neviens vairs nejutīs motivāciju sevī tos nojaukt, līdz ar to vienīgais, kas atliks – šķirties.
Situācijā, kad jūtam sevī veidojamies aizvainojumus, bieži vien mēs nespējam citādi rīkoties kā saskaņā ar tiem, bet tas sekmē partneru atgrūšanos, jo mana rīcība, kas izriet no aizvainojuma, radīs otrā cilvēkā to pašu, līdz ar to veidojas tā saucamā ping pong situācija, kur abi partneri, kompensējot savas mazvērtības sajūtas, sāpina viens otru. Arī situācijās, kad vīramāte ir aktuāla persona pāru attiecībās, kā likums rada pārī pārestības sajūtu vienam pret otru, šajā gadījumā, jo īpaši svarīgi būtu neuzkrāt šīs sajūtas, jo darbojas ārēji spēki, kas šūpo attiecību laivu!

VĪRIEŠA VIEDOKLIS 
Valdis Melderis (radio personība un pasākumu vadītājs): „Šī situācija noteikti veidojas, ja mamma savu atvasi arvien turpina uzskatīt un saukt par dēliņu. Viņa rūpējas un uztraucas par viņu un vīrietim tas patīk! Arī tāpēc, ka dēls māti pazīst ilgāk, viņa ir daudz tuvāka par partneri un tā tas varētu būt attiecību pirmos 10 – 20 gados. Patiesībā varianti var būt dažādi. Sievietēm šādās situācijās ir jāizlemj vai viņa vēlas būt kopā ar šādu vīrieti, vai jūtas labi ar viņu, un jāliek lietā sava labi attīstītā intuīcija un jāsajūt vai, risinot šo situāciju –  jārunā ar savu vīrieti vai viņa māti. Jāatzīst, ka tas nav mans gadījums, tādēļ varu tikai iztēloties, kādēļ mammas ar sievām konkurē, jo mana mamma joprojām gludina manus kreklus un mana sieva par to neiebilst un es abām esmu par to pateicīgs!”

SIEVIEŠU  PIEREDZES  UN PSIHOLOĢES KOMENTĀRS 
Marita: „Kad tikko iepazinos ar savu topošo vīru biju sajūsmā, ka viņam ar mammu ir tik labas un tuvas attiecība, jo man šķita, ka tas ir garants, ka šādi viņš izturēsies arī pret mani. Taču jau pavisam drīz es sapratu, ka esmu pamatīgi kļūdījusies. Kārlis ar savu rīcību man skaidri un gaiši parādīja, ka viņa vissvarīgākā dzīves sieviete ir viņa mamma. Vīramāte nepārtraukti jaucās mūsu ģimenes dzīvē: budžeta jautājumos, bērnu audzināšanā, ēst gatavošanā un visā pārējā, nemitīgi bakstot ar pirkstu manās kļūdās! Un vīram tas šķita pavisam normāli, jo viņa mammai taču ir lielāka dzīves pieredze! Šī situācija bieži bija mūsu nesaskaņu cēlonis, es strīdējos gan ar Kārli, gan viņa māti, taču vīrs pat, ja teica, ka piekrīt manam viedoklim, ļāvās savas mātes manipulācijām un apvārdošanas taktikai un galu galā – nostājās viņas pusē, pataisot mani par vainīgo. Tā nodzīvojām gandrīz desmit gadus, līdz mans pacietības mērs bija pilns, es paņēmu bērnus un aizgāju no vīra. Zinu, ka drīz pēc manis viņš uzsāka attiecības ar kādu sievieti, taču viņa māte izjauca arī tās, tāpat nemitīgi jaucoties pa vidu! Nevienai nenovēlu piedzīvot ko līdzīgu!”

INETA LAZDĀNE par MARITAS situāciju:
Šajā stāstā varam redzēt kas notiek, ja atļaujam vecākiem kāpt pāri robežām. Pašā sākumā, kad tas ir iespējams visdrīzāk, bet kad jaunā sieviete varbūt vēl nejūtas tik stipra, lai šīs robežas parādītu, būtu visefektīvāk iestāties skaidrā pozīcijā, lai norādītu kā lietām būtu jānotiek, jo izskatās, ka robežas starp dēlu un māti ir stipri izplūdušas, līdz ar to vienīgais cilvēks, kurš var palīdzēt tās saprast ir jaunpienācējs, kurš nav šajā sistēmā izaudzis. Vīrietim kaut kādā ziņā šajā gadījumā pat izskatās diezgan izdevīgi tā dzīvot, jo visa atbildība tiek atdota mammai vai sievai – mamma izlemj kā notiks lietas, bet sieva uzņemas vainas sajūtu, ja kaut kas nenotiek kā vajag. Tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi jau pašā sākumā norādīt, kas ir mūsu ģimenes robežas, jo patiesībā mēs ikviens jūtam, kad tās tiek pārkāptas, tad atliek par to signalizēt. Šajā gadījumā situācija nav vienkārša arī pateicoties vīramātes izcilajām manipulācijas spējām. Manipulēšana ir slēpta savu mērķu sasniegšanas metode caur cita cilvēka rīcību, lai tā būtu mazāk efektīva ir nepieciešama atklāta saruna, līdz ar to notiekošo padarīt vairāk apzinātu.

Lāsma:
„Mans stāsts par šo tēmu ir visai bēdīgs un, jā, arī pamācošs! Uzaugu laukos pie vecmāmiņas un pēc vidusskolas absolvēšanas pārcēlos uz galvaspilsētu, lai studētu. Sākumā jutos apmulsusi, taču drīz vien iejutos jaunajā vidē. Pagāja laiks un es iepazinos ar kādu puisi, un mēs sākām tikties arvien biežāk. Viss bija labi, jo šķita, ka esmu satikusi savu īsto, un abi nebijām pārsteigti, kad pēc dažiem mēnešiem uzzinājām, ka gaidām mazuli. Priecīgi un pacilāti brīvdienās devāmies pie viņa mammas un patēva, lai paziņotu šo jaunumu. Ar abiem biju tikusies tikai dažas reizes un mums nebija nekādu īpašu attiecību, jo man jau no paša sākuma šķita, ka drauga māte ir diezgan valdonīga sieviete, kura turklāt mani ignorēja, taču cerējām, ka mūsu ziņa mainīs viņas attieksmi. Būtu maigi teikts, ja es atzītu, ka par šo vēsti viņa bija šokā. Sāka man brukt virsū ar pārmetumiem un apvainojumiem, ka es prasts, noskretis lauku skuķis šādi vēlos noturēt viņas dēlu, kas ir no labas un turīgas ģimenes, ka esmu to izdarījusi speciāli un man jau no paša sākuma ir bijusi šāda doma! Jutos kā ar mēslu spaini aplieta un mans šķietamais princis baltā zirgā mani pat neaizstāvēja, pats bija tik ļoti nobijies, ka nespēja bilst ne vārda. Mani burtiski izmeta no šīm mājām un tā es vairs nekad nesatiku savu draugu, jo viņš ignorēja jebkuru manu mēģinājumu sazināties ar viņu. Mans puisis pat sāka pārmest man to pašu, ko tajā dienā teica viņa māte, kura bija viņam iepotējusi šīs domas! Biju izmisusi un nezināju kā rīkoties tālāk, nevarēju pamest studijas un atgriezties laukos, jo man bija kauns izstāstīt vecmammai, kas ir noticis. Tā es bezcerībā nolēmu pārtraukt grūtniecību. Šobrīd man ir gan labs darbs, gan attiecības, taču to, kas noticis ar mani jaunībā, es nespēju aizmirst…”

INETAS LAZDĀNE par LĀSMAS situāciju:
Šis stāsts nav tik daudz par pašu Lāsmu, kāda viņa ir, bet gan par puiša mammu, – cik liela ir viņas iekšējā mazvērtības sajūta, ka tai ir nepieciešama tik liela kompensācija: pirmkārt, tik spēcīgi pazemojot Lāsmu un patiesībā arī savu dēlu par viņa izvēli, otrkārt, jūtot tik ļoti lielu vajadzību kontrolēt sava dēla dzīvi, ka šķiet savas personīgās dzīves viņai nav. Līdz ar to, žēl, protams, ka Lāsmai bija jāpiedzīvo šāds pazemojums un arī jāpārtrauc grūtniecība, bet domāju, ņemot vērā visas komponentes, laimīga dzīve šajā konstelācijā, kur tik valdonīga un kontrolējoša vīramāte un vājš vīrietis, Lāsmai nebūtu iespējama, jo šķiet, ka arī viņa pati ir ļoti maiga būtne, kas nebūtu spējīga sevi aizstāvēt, tāpēc šis, ko nācās piedzīvot īsā laika periodā, būtu jāpiedzīvo dzīves garumā, kas ļoti spēcīgi ietekmētu gan viņas pašapziņu, gan attiecības.

Saistītie raksti

19 komentāri
  1. Vīramātes ir dažādas…, piemēram manai mammai vienmēr ir bijušas labākas attiecības ar manu brāļu sievām, nekā ar pašas dēliem konfliktu situācijās, viņa protams manus brāļus mīl, taču vienmēr, ja ir kādi kreņķi, nostājas vedeklu pusē un to var just arī pēc tam ikdienā, viņas mammu apčubina, uzrauga lai viņai viss būtu labi. Tā ka cien. vīramātes – esiet labas ar savām vedeklām un visticamāk, jums tiks atdarīts ar to pašu.

  2. Vija, tava mamma kā vīramāte – tas ir retums, lai viņa uzsāk lasīt lekcijas, es savējo vīreni pie viņas aizsūtīšu kursos 🙂 🙂 🙂

  3. Mēs dzīvojam daudzsimtu km attālumā no vīra vecākiem. Satiekamies pāris reizes pa gadu, tā ka vīramāte pat gribēdama nevar iejaukties mūsu ikdienā!!

  4. Man arī paveicies ar drauga mammu, jo vinja zin kads ir vinjas dels un parasti nostajas mana puse. Un musu attiecibas ari nejaucas. Tapec esmu par to loti pateiciga 🙂

  5. raksts ljoti pa teemu, driz iesim dzivot kopa ar draugu, esam kopa vairakus gadus, bet lidz sim ar mammu redzejamies 5-7 reizes gadaa kadas gjimenes pusdienas vai dzimsanas dienas. Tagad bus jautri, jo vecaki dzivos tikai 10minusu attaluma. Vini neskiet parak uzbazigi, vismaz drauga brali, kas dzivo viens, ipasi ar uzmacibu netiranize. Bet.. nu, redzesim. Te ljoti vieta padoms par robezu nostadisanu jau no sakuma.

  6. Vairākkārt nācies lasīt līdzīgus problēmas izklāstus, tikai – nekad – analīzi no otras puses. Tad nu, šoreiz no tās otras – ļaunās.
    Ar savu bērnu tēvu, alkoholiķi, izšķīros ļoti agri. Mācījos augstskolā, strādāju un, mammas atbalstīta, audzināju savus bērnus. Bērniem teicu, ka esam draugi, komanda. Dēls tiešām bija ar pakļāvīgāku raksturu, ļoti pieķēries man. Vēlāk atklājās, ka, diemžēl, ar no tēva mantotu nelaimi…Cīnījāmies abi kopā, kā nu pratām. Viņš savu meiteni sastapa tālu prom no mājām, abi apguva vidējo speciālo izglītību. Dēls tolaik bija skolas audzēkņu pašpārvaldē, aktīvs, azartisks. Meitene nāca no trūcīgas daudzbērnu ģimenes, gudru galvu, labi veicās visi mācību priekšmeti. Kad tikām iepazīstinātas, sajutu,- kaut kas īsti nepatīk, bet – ne jau man ar viņu jādzīvo. Palēnām pieņēmu. Centos atbalstīt abus, palīdzēt. Visu laiku turēju prātā, ka bērns no trūcīgas ģimenes, maz ko vēl savā dzīvē redzējis. Gribējās uzdāvināt, aizvest, parādīt…Protams, tur ir sava daļa egoisma – došanas prieks. Patiesībā sākumā uztvēru viņu kā meitu, kurai palīdzēt, pastāstīt, parādīt. Tikai ar laiku sapratu, ka meitene metodiski un neatlaidīgi dara visu, lai mūs ar dēlu attālinātu, cik vien tālu iespējams. Pēc skolas viņi aizgāja dzīvot pie meitenes vecākiem. Pieteicās mans mazdēls. Kad bērniņš bija divus mēnešus vecs, viņi pieņēma manas mātes pensionāres piedāvājumu nākt dzīvot viņas tikko nopirktajā un izremontētajā dzīvoklī, mamma no savas pensijas vēl palīdzēja ar naudu, bet pati dzīvoja atsevišķi. Protams, viņa cerēja uz zināmu atbalstu darbos, tomēr vīlās. Tad arī sākas nesaskaņas. Dzīvoklis nekopts, trauki nemazgāti, bērnam pamperis līdz ceļgaliem, drēbes skapjos savandītas, viss mētājas visur, mammas cerības uz kādu palīdzību izgāzās ar blīkšķi. Tad es zaudēju darbu un arī pārnācu uz dzīvokli. Manas dienas pagāja esot kopā ar mazdēlu no trīs mēnešiem līdz trīs gadiem, ik dienu bijām kopā. Pirmie solīši, pirmie vārdiņi, pirmās peļķes un joki. Bērnam bija noteikts dienas režīms ar 5 ēdienreizēm, regulāru dienas miedziņu, 2 pastaigām, spēlēm un rotaļām. Paralēli kopu māju, mazgāju un gludināju mums visiem veļu, taisīju ēst utt. Vedekla (bieži abi ar manu dēlu) TV pulti un šķīvi rokā, dīvānā iekšā. Bērns uz grīdas pa vidu starp viņiem un TV. Ik reiz, kad atļāvos iebilst, kliegšanas, durvju ciršanas, asaras, sarunas divatā ar dēlu, pēc tam viņš savus kreņķus “slīcina”… Sekoja abu lēmums nakts vidū ar visu bērnu pārvākties uz citu, īrētu dzīves vietu. Noturējās dažus mēnešus, jo izrādījās par grūtu. Atnāca atpakaļ. Vairs nespēju izturēt un uz 4iem mēnešiem aizbraucu pie meitas. Tikai vēlāk sapratu, ka ar savu aizbraukšanu, jā, esmu nodevusi savu mazdēlu,- viņš palika bez cilvēka, kurš ik brīdi par visiem 100% bija ar viņu kopā. Šajā laikā izjuka abu attiecības un meitene ar mazdēlu devās īrēt istabu pie attāliem kaimiņiem. Saimniece tur ļoti kārtīga, arī viņai netīri šķīvji un pannas uz viņas, no labas sirds dotās segas, likās par traku. Savukārt, meitenei likās, ka viņai par daudz piekasās. Atgriezos no meitas, un vedeklas vēlmi netraucēt viņu viņas dzīves vietā ievēroju. Pašas izstrādātie noteikumi gan netraucēja viņai nākt šurp. Joprojām gribēju būt kopā ar mazdēlu, taču uzzināju, ka “viņi savu bērnu grib audzināt paši”,- tanī dienā, kad atgriezos, mazdēls nepilnus divus gadus vecs tika aizvests uz bērnu dārzu… Lai būtu, kā būdams, tagad meitenei bija viss, lai sāktu normāli dzīvot,- darbs, ārsts, bērnu dārzs, mana palīdzība, iespēja, ja kur nepieciešams aizvest ar mašīnu, pašdarbība, kuras laikā pieskatīju mazdēlu, viss 5 min. gājienā no dzīves vietas. Arī iespēja veidot attiecības ar manu dēlu. Tomēr tam visam tika pārvilkta svītra. Meitene paziņoja, ka ar manu dēlu kopā nedzīvos, mani un manu mammu nevēlas redzēt savā mājā, un mazdēla vārda dienā paņēma viņu, manis saģērbtu un samīļotu, iesēdās paziņu mašīnā un aizbrauca pie vecākiem. Dēls savu dēlu vārda dienā nepaspēja apsveikt, jo atbrauca tikai vakarā… Meitenei bija pārliecība, ka nu tik viņa parādīs! Neatvadījās ne no manis, ne manas mammas, ne saimnieces, ne darba devējas turpat kaimiņos, no visiem mums, kuri centās, kā prata, atbalstīt.
    Tagad? Tagad viņa ar manu mazdēlu dzīvo dziļos laukos, bez darba uz vecāku bezdarbnieku pabalsta un dēla sūtītas alimentu naudas. Turpat dzīvo vēl divi nestrādājoši bērni. Tagad viņa saka manam dēlam, ka tomēr nevarot bez viņa, līdzi viņam nenākšot, lai viņš pamet darbu un pārvācas tur, kur nekāda normāla darba nav. Es neesmu redzējusi savu mazdēlu jau vairāk kā pusgadu, jo “esmu nevēlama”… Nu, tā lūk, meitenes.

  7. Mnjā, kā pa rakumiem tajā dzīvē :(. Vienīgais ko varu teikt, skatot to visu no malas: jāļauj jauniešiem pašiem sisties pa savu dzīvi un ar to palīdzēšanu vajadzētu atturēties, jo kā redzams, ne pie kā laba tas nenoved, tikai ļauj “bērniem” paildzināt infantilisma periodu. Dēlam vajadzētu palūgt pārvākties uz kādu īrētu dzīvokli un sākt beidzot pašai dzīvot priekš sevis, sameklēt kādu foršu vīrieti un ļauties pašpriekam.

  8. Piedodiet, sieviete, bet jus esta klasisks lidzatkaribas gadijums, virs alkoholikis, dels tads pats, pati vel labpratigi uzmetaties par kalponi vedeklai un mazdelam… jums ieteiktu aiziet pie psihologa.

  9. mana vira mate ir ista elles vecene-butu bisse “…” cenzēts!!!
    loti interesanti bija palasit-patiesiba it visa

  10. Jā, komentārā No otras puses, tipisks pierādījums tam, kas notiek, kad vīramāte cnšas jaukties dzīvē. tas ir traki, pat ļoti. gala iznākums briesmīgs.

  11. oj-atradu tik jauku rakstu-vai var vel kk tadu uzrakstit -pienemsim par bernu kas audzis viens gimene-kk tadu-lasost tiesi sis autores darbus-pilnigi aizrauj ar velesanos atrak sagaidit nakamo-visu cienu Santa Tev-man ka majsaimniecej,loti,loti patik un aizpilda manu brivo laiku

  12. “.. tomēr viņš neuzņemas atbildību par skaidru savu lēmumu un izvēli” – atvainojiet, bet tas nav vīrietis. Ja nevar izvēlēties, nevar pieņemt lēmumu, tad Marši atpakaļ pie mammas brunčiem.

  13. Nja, a ko darīt, ja cilvēki iepazīstas pavisam jauni un dumi? Mums bija 19, kad iepazināmies, kopā esam vairāk par 10 gadiem. Loģiski, ka sākumā nepratu novilkt robežas, pat nezināju ka to vajag un var izdarīt. Tagad laulība ir uz izjukšanas robežas, daļēji pateicoties vīramātei. Dēļ tā, ka viņa tā arī nespēja viņu atlaist un pieņemt to, ka esam pieauguši un patstāvīgi cilvēki, es tā arī nesajutu blakus sev īstu vīrieti, kuram es būtu svarīga un par kuru viņš rūpētos. Tā arī visu šo laiku nepameta sajūta, ka viņš rūpējas par savu māti, bet es esmu, lai rūpētos par viņu. Visam punktu pielika bērna piedzimšana, kad izrādījās, ka mēs esam nevis kļuvuši par ģimeni (vīrs, bērns un es), bet ka nu ir vēl viens radies cilvēciņš, kura pienākums ir izklaidēt un rūpēties par vīramāti 🙁 Tā nu man zuda pēdējās ilūzijas par vīru :((( Bet neko nevaru darīt – runāju ar vīru, bet viņš mani nesaprot, viņš nesaprot, cik nepareizas un slimīgas attiecības ir viņiem, jo ļooooti pārsniedz labu attiecību robežu 🙁 Nesaprotu, nafig tādi vīrieši vispār precas? jo ar māti nevar gulēt? Un sabiedrība nesapratīs, ka uz tusiniem iet kopā ar māti? Un bērni tad kam domāti? Lai izklaidētu savu māti? vai lai tad, kad pats paliksi vecs, tieši tā pat neļautu viņam dzīvot un bērns viņu izklaidētu?

  14. ..un ko darit ,ja viriesa attiecibas nemitigi jaucas bernu maate, jau ilglaicigi,izjaukusi visas attiecibas,kuras bijusas virietim…ar berna mati skirusies jau gadus 10…

  15. man ari nav labas attiecibas ar viramati kaut gan meitai macu lai ar savu viramati iemacas sadraudzeties.vissapigak ir kad viramate nerespekte bet ari loti labi mak sakudit pret mani savus radus.

  16. Vīramātes, nemaz necentieties, labas nekad nebūsiet , neiespringstiet. Vairāk humora! Drīkst būt sliktas attiecības ar vedeklām,kuras apriori ir labas un pareizas un labi iejutušās upura lomā.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.