Šodien es gribēju uzrakstīt vēstuli Tev. Paņēmu lapu, zīmuli… Un tā arī sēdēju. Pat iesākuma sveiciens man nesanāca. Un es biju iedomājusies tik skaistu vēstuli. Par to, cik Tev ir spožas acis un silts smaids. Par to cik ļoti gribas Tavam vaigam pieskarties ik vakaru un gribas Tevi apskaut ik sekundi. Bet… Tad es sapratu, ka izklausītos pēc meitenes mazas. Nu kur palicis tas laiks, kad varēja nekautrējoties pieskriet klāt, paņemt aiz rokas un skriet prom no citu acīm? Laiks piespiedis vai tomēr kaut kādi standarti, pieņēmumi? Es gan cenšos nesekot līdzi tiem standartiem un pieņēmumiem par to, kad Tu skaities pieaudzis un kad vēl bērns. Ja jau tas bērns manī dzīvo, lai dzīvo, es viņu prom nedzīšu. Bet no Tevis tomēr mazliet sakautrējos. Man tik ļoti tīk mans iekšējais bērns. Tas prot ar acīm plati atvērtām ieraudzīt skaisto. Tas bērns var saņemt Tavu plaukstu, paskatīties acīs un vienkārši smaidīt. Un tas bērns kopā būšanu padara tik vienkāršu. Bet tomēr no Tevis sakautrējos… Un tad atkal aizdomājos, varbūt, ka arī Tev ir tāds iekšējais bērns. Man liekas, ka ir, mazliet jau iepazinos ar to. Un ja nu arī Tavs iekšējais bērns ir tik dzīvīgs un piemīlīgs. Un ja nu arī Tu sakautrējies par to, ka Tevī mīt tas bērns. Tad jau sanāk, ka mēs divi tādi bērni. Un tad tam vajadzētu būt pavisam vienkārši, jo bērns no bērna nekautrējas. Bet tomēr… Es palieku ar savu tīro lapu, uz kuras mazs punktiņš no zīmuļa pieskāriena. Un palieku ar tām sajūtām pret Tevi un silto smaidu acu priekšā.
Tik vien kā silti smaidīt
