Vakar lidostā sagaidīju ģimeni no slēpošanas ceļojuma. Mazais Aleksis 4 gadu vecumā visus pārsteidzis un 3 dienas braucis pats pa zilo trasi. Vēl mazākais Pēterītis 12 stundas nosēdējis savai mammai klēpī. Ir atvestas dāvanas. Notiek rosība un stress. Kamēr astoņi cilvēki mēģina vienoties kurā mašīnā bāzīs slēpes, es cilpodama kā zaķis, aši dodos samaksāt par stāvvietu.
Ārā auksts – paši zināt. Kad automāts atsakās piekto reizi pieņemt manu laša monētu, pielecu pie lodziņa un, tirinādamās no aukstuma, pieklavēju. Hmmm… atver tiešām smuks jauns vīrietis. Vai pie vainas bija labais noskaņojums vai pirms 2 stundām iedzertā vīna glāze, netipiski sev, uzsāku small talk par skaudrajiem laikapstākļiem.
VIŅŠ: 2 latiņi būs…
ES: Kā 2! Tikko bija automātā lats un tagad jau divi! (Vēljoprojām ir auksts, instinktīvi uzsmaidu, norisinās abpusēja neverbālā komunikācija.)
VIŅŠ: Bet tikko pārgāja minūte pāri pusstundai un nu ir 2 lati.
ES: Nu beidziet taču – ārā ir tik auksts!
Pēc pārdomu brīža – viņš padevās un atļāva man samaksāt tikai pusi no oficiālās summas jebšu vienu latu. Sasmaidījāmies, es pateicos, novēlēju “Lai silti!” un aizcilpoju pie salstošās ģimenes.
Var jau būt, ka tas bija mazliet koķeti – nu un? Ģimenes budžetam tāpat vienalga, kā es ietaupu. 
P.S. Citus Kleitas ierakstus meklē www.kleita.net.