Marta

Katram ir kāda liktenīgā. Meitene, ko atcerēties visu dzīvi. Ne visi to atzīst vai mēdz pieminēt. Tomēr Viņa, ar kuru viss sācies, no atmiņas neizzūd.

Man tāda ir Marta. Par viņu visbiežāk iedomājos tajos brīžos agri no rīta, kad miegs vēl nav pārgājis, bet nomods nav iestājies. Kā stāstā par Pīteru un Vendiju. Pirmie saules stari iespīd istabā, un es gultā pagriežos uz otra sāna, cerībā sev blakus ieraudzīt Viņu, savu pirmo mīlestību. Saprotams, šī cerība ātri izgaist, bet realitāte rosina atmiņas.

Martu sastapu kādā no pusaudžu dienu vasarām. Pamazām izaugu no bērna vecuma, un, likumsakarīgi, sāka parādīties arī nopietna interese par pretējo dzimumu. Tolaik biju treniņnometnē, Baltijas jūras piekrastes pilsētā. Līdzīgi vairumam nometnes dalībnieku treniņus uztvēru tikai kā laika īsināšanas brīžus līdz dienas interesantākajam posmam – brīvajam laikam pēc vakariņām. Ja iepriekšējos gadus šo laiku aizvadījām dažādās spēlēs, tad šogad jau pievērsāmies nopietnākām izklaidēm. Vietējām meitenēm.

Kompānijā bijām pieci. Allaž nešķirami, laiku aizvadījām nemitīgi jokojot un prātojot, kā tuvoties noskatītajai simpātijai. Meiteņu uzmanības piesaistīšana bija viegla. Šķiet mazajā pilsētā mūsu ierašanās vien bija notikums, jau pirmo treniņu laikā ap stadionu un vingrošanas laukumu pulcējās vietējie iedzīvotāji. Lieli, mazi, jauni un veci, bet galvenais, kas arī mūs visvairāk priecēja, starp skatītājiem bija meitenes! Simpātijas savā starpā sadalījām ātri, taču ar to vieglākais bija beidzies un nonācām iepriekš nepazītā pasaulē. Kā runāt ar meiteni, kā izrādīt savu uzmanību un, pats galvenais, kā dabūt kāroto – pirmo skūpstu? Jā, šis ir stāsts par laiku, kad vēl ne reizi nebijām skūpstījušies. Tādēļ nav brīnums, ka drīz vien sarunas mūsu starpā bija tikai un vienīgi par to, cik ļoti katrs pietuvojies šim notikumam.

Pirmoreizi Martu ieraudzīju, kad devāmies uz rīta treniņu pie jūras. Pietika ar acumirkli, lai saprastu, mans vasaras piedzīvojums būs ar šo meiteni. Nekavējoties arī skaļi pieteicu pirmā saucēja tiesības. Kurš pirmais piesakās uz noskatīto meiteni, var būt drošs, draugi ceļā nestāsies. Iepazīšanās sākās mulsi un neveikli, taču biju patiesi sajūsmināts par katru sev veltīto vārdu. Biju piesaistījis meitenes interesi. Vēl vairāk biju pārsteigts par sevi un savām sajūtām – ar nekļūdīgu pārliecību apzinājos, es šai meitenei patīku! Tādēļ turpmākās sarunās ar draugiem vienmēr pacietīgi gaidīju, lai savu stāstu izstāsta pārējie. Nevienam neveicās ar noskatīto meiteni tik labi kā man, tādēļ ar lielu prieku sagaidījis savu kārtu, ne bez lielības noziņoju statusu, cik ļoti esmu pietuvojies pirmajam skūpstam. Ok, lai sevi un savus draugus Jūsu acīs nepataisītu par pavisam mīkstajiem, atzīšos, vārdu „skūpsts” mēs tolaik nelietojām. Pārsvarā nācās atbildēt uz jautājumiem no sērijas „Vai jau nosūcies?”.

Jau četras dienas es nebiju nosūcies, šī doma mani vajāja. Ar Martu pavadīju visu iespējamo brīvo laiku. Vakaros pat kavēju nometnes slēgšanu, tādēļ pāris reizes istabā nācās līst pa logu un nākamajā rītā trenerim dievoties, ka nevienu kārtības noteikumu neesmu pārkāpis. Mēs staigājām sadevušies rokās, vakaros kopīgi lūkojāmies zvaigznēs un runājām par visu iespējamo. Tomēr skūpsta nebija. Kā, velns parāvis, lai to uzsāk?? Vai man viņa jāpievelk klāt, jāpārsteidz, vai tieši otrādi, jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka arī viņa gaida šo skūpstu? Starp draugiem nebija padomdevēja. Katram bija kāda versija, bet šķiet realitātē tās diez vai darbotos. It sevišķi ņemot vērā, ka padomdevējiem ar saviem pirmajiem skūpstiem veicās tikpat labi, kā mūsu zoodārzā vēlētajam prezidentam ar politiku..

Biju uz izmisuma robežas! Vairs neklausījos Martas stāstītajā un arī pats sevi nedzirdēju, biju sastapies ar problēmu, par kādas esamību agrāk nebiju nojautis. Galvā drudžaini rosījās dažādas domas, galvenokārt par to, vai šī ir īstā vieta un laiks? Nezinu, vai arī viņu tas satrauca, bet to, ka iniciatīva bija uzticēta man, neapšaubīju.

Pēkšņi tas notika! Daudz slapjāk nekā biju iztēlojies, un tomēr – mans pirmais skūpsts! Nakts vidū zem zvaigžņotas debess romantiskākajā vietā uz pasaules, jūras krastā. Taču es tādām lietām nepievērsu uzmanību, galvenās domas manā prātā bija „jēē! es to daru!” un „nevaru sagaidīt, kad pastāstīšu džekiem..”. Biju uzvarējis skaļi neizsludinātās sacīkstēs, draugu kompānijā pirmais nosūcos. Prieks par procesu pamazām pārauga lepnumā par sevi. Protams, nesteidzos beigt, reiz saņēmušies un sākuši skūpstīties, ar Martu kopā pavadījām teju visu nakti. No rīta, sastopot draugus, nemaz nevajadzēja stāstīt par savu uzvaru. Tas jau man esot sejā bijis rakstīts.

Kopā ar Martu aizvadījām vēl desmit dienas. Šajā laikā pirmo reizi iepazinu sievietes jeb, precīzāk, meitenes ķermeni un tā burvību. Taču jau sākumā bija zināms, tas ir tikai īslaicīgs vasaras romāns, nevainīga aizraušanās, kuras laikā abi piedzīvojām tik daudz jauna. Prombraukšanas diena pienāca ar rūgtumu sirdī un kamolu kaklā. Sapratu, ka šķiršanās nav patīkama, tomēr pieķēru sevi pie jaunas domas. Arī mājās ir meitenes, kuras gribētu tā iepazīt. Kā iepazinu Martu. Tā šķietami vienkārši manī bija dzimis kas jauns. Vīrietis. Kam gribas vēl un vēl…
 
p.s. par savām jūtām tolaik neesmu pārliecināts, bet nez kāda sentimenta vadīts to laiku un to meiteni dēvēju par savu pirmo mīlestību. Esmu pat saglabājis viņas atvadu dāvanu. Mazu, vienkāršu sudraba gredzentiņu.

p.p.s. saprotams, šeit un arī turpmāk visi pieminēto cilvēku vārdi mainīti.

Saistītie raksti

4 komentāri
  1. …nav bijusi velme satikt tagad? izjust ka kermenis reages uz tiksanos, kadas sajutas?….jauks stasts

  2. Es Tev iesaku satikties…Lai paŗliecinātos vai jūtas vēl ir?varbūt jums vēl ir lemts sākt visu no jauna-vēlreiz!Bet…varbūt saprast,ka tā bija Tava pirmā mīlestība-VISSKAISTĀKĀ NO VISĀM!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.