Mani gadi ir mana bagātība… Vai ir?

Nesen draugos kādā dienasgrāmatā izlasīju piezīmes par novecošanu un aizdomājos…
Par to, ko nozīmē mans vecums, mani gadi, kuru pasauliskā nolemtībā kļūst vairāk, manas grumbiņas, kas parādās acu, lūpu kaktiņos un arī pierē, un daži sirmie mati, kurus pēkšņi atklāju deniņu rajonā. Ko man nozīmē tie nedaudz vairāk par trīsdesmit, kas nodzīvoti, un vai mani baida vecums?…

Atceros, kad ar draudzeni sēdējām skolas solā un uzdevumu burtnīcā rakstījām tās dienas datumu… tas bija astoņdesmit kāds tur gads. Man šķita, ka tad, kad būs jāraksta 2000, es jau būšu veca.
Pagājuši jau desmit gadu kopš liktenīgās gadu tūkstošu mijas, bet es joprojām nejūtos veca. Un trakākais, man patīk mani gadi. Es priecājos, ka tagad man darba sarunās vairs nav jātaisnojas par savu vecumu (pareizāk sakot, tā trūkumu) un jāpierāda, ka tam nav nozīmes. Man patīk, ka smaidot ap manām acīm un muti savelkas krunciņas, ko tur atstājuši prieka brīži. Man patīk būt sievietei sievietes labākajos gados, jo tie nekad nebeidzas!

Beidzot dzīve ir nostājusies savā vietā un pat tad, ja dažreiz iznāk iesēsties dubļu peļķē, dzīves pieredze zem nu jau ne vairs tik kaulainajiem dibena vaigiem paliek izturības spilventiņu. Gadi iemācījuši cīnīties. Un nepadoties.
Protams, tie nes līdzi savu slikto bagāžu, vairs nevaru ēst visu, kas kust un nekust, un būt tikpat kārna kā supermodele no žurnāla vāka. Veselība vairs nav tik dzelžaina un pēc negulētas nakts pie bērnu gultiņas es izskatos stipri saņurcīta. Man nekad vairs nebūs tās bezrūpības, ko var izbaudīt tikai jaunībā, kamēr vēl nav bērnu, un iespējas savas kļūdas novelt uz divdesmitgadnieku neprātu.

Pēdējie gadi ir nesuši arī dažas sāpīgas un grūtas atziņas, kad vienu pēc otra zaudēju vairākus tuvus cilvēkus, tāpēc dažas no tām krunciņām manā sejā ir sāpju krunciņas. Es zinu, ko nozīmē izmisums un bezpalīdzība, kad pār tevi nāk problēmas, kurām nav risinājuma. Bet tas ļāva saprast, ka pēc katra negaisa debesīs atkal spīd saule. Un varavīksni jau arī var redzēt tikai tad, ja līst lietus.
Grūtības nesalauž, tās padara stiprāku. Es gribētu domāt, ka liktenis tās man piespēlē, lai mani tādu veidotu. Stipru un gudru.
Tāpēc dažreiz, kad vēlu vakarā esmu pārvarējusi slinkumu un devusies uz sporta klubu, kur stepa nodarbības beigās trenere izslēdz zālē gaismu, uzliek smeldzīgu mūziku un mudina izstaipīties, man pār vaigiem birst asaras. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka pēc treniņa ikdienas spriedze un stress ir izsvīdis un ir līdz sāpīgumam labi, vai arī tāpēc, ka man tomēr mazliet sevis žēl.
Man vajag šīs asaras tumsā, jo viss, kas ar mani ir noticis, ir mana bagātība. Es zinu, ko nozīmē uzvarēt, un zinu, ko nozīmē zaudēt.

Esmu bagāta ar savu vecumu un pateicīga par katru dienu, kas man šai pasaulē dota. Un aicinu arī tevi – neīdi par to, kā nav, necepies, bet domā par to, kas būs. Jo priekšā vēl ir tik daudz labā. Kā teicis Pauls Koelju, ja dzīvē ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu to sasniegt. Tātad atliek tikai vēlēties to, kas tev patiešām ir nepieciešams.
Mani veidojušie mani nodzīvotie gadi, un es zinu, ka katrs nākamais būs tikai labāks. Tāpēc, jā – vecums mani nebaida. Par spīti visam! Man patīk mani trīsdesmit un es ar prieku un ziņkāri gaidu 40, 50, 60 un ceru arī 70. Lai izdzīvotu katru dienu katrā vecumā. Lai baudītu šo dzīvi visā tās krāšņumā un tieši tādu, kāda tā ir, un tieši tajā mirklī, kad tā man dota. 

6 komentāri
  1. “Un aicinu arī tevi – neīdi par to, kā nav, necepies, bet domā par to, kas būs. Jo priekšā vēl ir tik daudz labā.” te vēl gribētos pielikt, – tik daudz kā laba un skaista ir bijis 🙂 arī tas ir ko vērts, arī tā ir mana bagātība.
    Manzliet sentimentāli, bet man patika. Vēl autorei gribu novēlēt nepazaudēt šo sajūtu, kas ir ielikta rakstā, nes to līdzi un nepazaudē.

  2. Lasot par Zandas gaiditajiem 50 un 70, atminejos savu apnemsanos, kura butu drosi vien jaisteno diezgan driz dzive :), t. i. uzrakstit vestules sev pasai “man 60”, “man 80”, “man 100”. Katra vestule bus apsveikums, par to, ka esmu varejusi nodzivot lidz sai palielajai dzimsanas dienai, ka ari pieminets viss tas, ko gribetos lai es daru/nedaru saja vecuma. Piemeram: “ceru, ka rusinies taja smukas majas darzina, ko pati esi iekopusi” un “vai neesi aizmirsusi apnemsanos nerunat ar berniem un mazberniem par saposajiem kauliem un slimibam” un “vai sogad brauksi atkal uz Indiju ciemos pie Ilzes?”. Gribetos nofikset visas tas idejas, kas sobrid man ir aktualas un atgadinat par tam, man pasai pec tiem daudzajiem gadiem.

  3. Tā īstenībā ir māka- sadzīvot ar savu vecumu, nemēģinot ko mainīt savā izskatā. Mani priecē sievietes, kurām pie acīm ir prieka krunciņas, acīs spīdums. Galvenais, izdzīvot katru šīs dzīves mirkli! 🙂
    Paldies par rakstu!

  4. Paldies par jauko rakstu! It kā viss zināms, saprotams, taču reizēm ir lieliski vēlreiz gūt tam apliecinājumu no sveša cilvēka! Esam bagātas!!!!

  5. Raksts tiešām aizkustināja! Patiess, personīgs, atklāts un sevi pieņemt, mīlēt rosinošs!
    man arī 30 ar astīti 🙂 tikai bezrūpīgais dzīvesveids ievilcies.

  6. Paldies,Zanda par jauko raxtu, liekas ka šim raksam nav vecuma …tas ir aktuāls un domāt rosinošs jebkurā vecumā!Kad esi jauns, sapņo par nākotni un jaukiem notikumiem bet tie nenāk un nenāk, tad tagad es esmu motivēta sapņot tālāk un gaidīt to visu jauko,kas ar mani vel notiks!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.