Katrīne Pasternaka-Kalniņa. Tagad man ir ļoti viegli dzīvot

24.maijā TV kanālā LNT atkal sekosim līdzi Labestības dienai, kurā katrs varēsim piedalīties arī ar savu ziedojumu. Šī pasākuma seja un vadītāja ir Katrīne Pasternaka, kura nesen saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem labdarības darbā Latvijā.

Saruna ar Katrīni notiek Baltezera krastā, sēžot uz laipiņas pie Kalniņu ģimenes vasaras mājiņas, kurā pilnā sparā rit remontdarbi, jo ģimene gatavojas meitas Dārtas kāzām. Pie mums lēni un cēli piepeld ziņkārīgs balts gulbis un ciemos atskrien arī kaimiņu suns. Pati piemērotākā atmosfēra, lai sarunātos par cilvēku labajiem darbiem un dzīves atklāsmēm.

Pastāsti, kā tu kļuvi par Labestības dienas seju?

Patiesībā tas notika tādā loģiskā secībā. Sākumā bija raidījums Palīdzības formula, kurā tika izskatīti dažādi ar ģimeni saistīti jautājumi, bet tad mēs sākām šīs problēmas apskatīt plašāk, un parādījās arī cilvēki ar veselības problēmām. Raidījums beidza savu eksistenci objektīvu iemeslu dēļ, jo reitings atsevišķu skandalozu jautājumu skatīšanās reizēs bija ļoti augsts, bet tad, kad tika risinātas ikdienas problēmas, situācija mainījās. Es to sapratu, bet raidījuma beigas nāca ļoti pēkšņi un vienā dienā. Man likās, ka es it kā kaut ko zaudēju – tādu kā  spēju izpausties, jo ar šo raidījumu jau biju saaugusi. Tad LNT dzima projekts Labestības diena un man piedāvāja uzņemties virsvadību.

Arī citās televīzijās bijuši labdarības projekti, bet Labestības dienā cilvēki ir īpaši dāsni. Kāpēc?

Man vispār ļoti patīk koncepts, pēc kāda mēs strādājam jau trīs gadus, un tā arī bija atslēga, kas cilvēkus atvēra, proti – tie ir konkrēti bērni ar konkrētiem dzīvesstāstiem, konkrētu vajadzību, konkrētu nepieciešamo naudas summu līdz santīmam. Tie pamatā ir četri pieci bērni, kurus izvēlas par šī pasākuma sejām. Otra lieta, kas man šķiet ļoti svarīga – kopš mēs ar portālu ziedot.lv esam sadarbības partneri,  šai naudai iespējams izsekot līdzi līdz pēdējam latam. Tas gan prasa zināmu laiku un nav tik vienkārši, bet šos ziedojumus tiešām var izkontrolēt līdz pat santīmam. Vēl viena būtiskā lieta ir tā, ka šo saziedoto naudiņu ģimene nesaņem uz rokas. Visa nauda iet caur ziedot.lv un tiek dokumentāri apstiprināta. Tā aiziet jau konkrēta pakalpojuma apmaksāšanai – operācijai, rehabilitācijai vai ārstēšanai. Tāda sistēma ir ieviesta tāpēc, lai cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās, nerastos vēlme atlikt ārstēšanos vai mazliet ietaupīt uz tās rēķina un iegādāties kādu citu nepieciešamu mantu, jo tās summas tomēr ir lielas. Tāpēc šī uzskaite ir ļoti dzelžaina. Domāju, šī caurspīdība arī vieš cilvēkos uzticību.

Vai tev personīgi cilvēki lūdz palīdzību?

Man ir zvanījuši un lūguši, lai aizdodu naudu – trīssimt latu, piecus tūkstošus, jo cilvēkiem ir sajūta, ka Pasternaka Ziemassvētkos ir savākusi četrsimt piecdesmit tūkstošus, un tagad tā nauda stāv viņai kastītē, un viņa to izdala. Es esmu ārkārtīgi laimīga, ka nepieskaros nevienam latam no šīs naudas, pie manis tā nenonāk, es šo naudu nemaz neredzu, tāpēc es arī mierīgi guļu un dzīvoju. Runājot vēl par Labestības dienu, es gribu pieminēt kādu spilgtu notikumu, ko es piedzīvoju Labestības dienas pirmajā preses konferencē. Bija uzaicināti arī tie bērni, kuri bija saņēmuši naudu pēc tam, kad tika apmaksāti ārstēšanās izdevumi bērniem, kuri tika izvēlēti par Labestības dienas sejām. Man teica, ka ieradīsies meitenīte, kas līdz šā gada janvārim dzīvojusi sarauta deviņdesmit grādu leņķī. Pateicoties šai akcijai, meitenītei tika iedota liela naudas summa, un viņai bija iespēja doties uz Vāciju un veikt operāciju. Meitenītei bija paredzēts pasākumā spēlēt saksofonu, bet līdz pat pēdējam brīdim es domāju, ka viņa nav ieradusies. Tad organizatori man šo meitenīti parādīja. Es ieraudzīju pilnīgi veselu, staltu četrpadsmit gadus vecu meitenīti, kas bija atnākusi kopā ar tēti. Tētis aiz aizkustinājuma nemaz nevarēja parunāt, viņam vienkārši bira asaras. Viņš teica, ka nekad mūžā ģimene pati to nebūtu varējusi izdarīt. Ārsti novembrī bija devuši slēdzienu – vēl līdz decembrim, un tad jau būs par vēlu. Vienmēr jau nav tā, ka to rezultātu var tik uzskatāmi redzēt, bet arī šie nelielie uzlabojumi šiem cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgi.

Tu cilvēkiem palīdzi jau vairākus gadus, sākot ar Palīdzības formulu, un tagad tā ir Labestības diena, kurā aicini palīdzēt. Nevar noliegt, ka tev šīs lietas padodas. Kā LNT ieraudzīja tevī šo potenciālu?
Zinu, ka šis impulss bija nācis no Andreja Ēķa. Pirms Palīdzības formulas jau bija notikušas  proves uz līdzīga sarunu šova vadīšanu. Mēs bijām vairākas kandidātes, bet tā arī tas projekts izčākstēja. Kad sākās Palīdzības formula ar manu dalību, viss notika ļoti strauji – trešdien proves, piektdien jau pirmais ieraksts. Un šajā situācijā, kad es vēl nespēju kārtīgi aptvert, kas ar mani notiek, sapratu, ka mana vienīgā izeja ir balstīties uz savu reālo dzīves pieredzi – notikumiem, ko esmu piedzīvojusi, jautājumiem, par kuriem esmu lasījusi, interesējusies un runājusi ar saviem draugiem, bet, protams, tās bija pārbaudītas lietas. No vienas puses tev ir ārkārtīgi bail, jo tu saproti, ka tā ir milzīga atbildība – runāt ar cilvēkiem, kurus tu savā mūžā neesi redzējis. Tu noklausies viņa problēmu un tev momentā uz to ir jāreaģē. Man ļoti palīdzēja autovadīšana, jo arī tur ir jāspēj koncentrēties un sadalīt uzmanību, tu spēj domāt un arī reizē atbildēt. Es sapratu ka man patīk runāt ar cilvēkiem un dzirdēt viņu argumentus.

Palīdzības formulā tev nācās sastapties ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Ir vajadzīgi stipri nervi, lai sašutuma brīžos savaldītos.
Man jāsaka pavisam godīgi, ka vienā raidījumā es esmu arī iesitusi. Ievilku vienam jaunam cilvēkam pa cisku. Pēc tam gan īsti nezināju, ko darīt, lai gan kolēģi, protams, teica – yes, būs baigais reitings! Bet tajā brīdī es sapratu – ja tas būtu mans dēls, es viņu aizsūtītu kaut kur kalpot smagā darbā. Jauns cilvēks, datorists, ar abām rokām un kājām žēlojās, ka viņam ir grūtības izveidot attiecības. Gaudoja un sūdzējās. Lieta tāda, ka viņš ar pusgada intervālu bija atnācis uz raidījumu atkārtoti ar mazliet izmainītu ārieni, ar citu vārdu un mazliet citu problēmu, bet principā ar to pašu. Kad jautāju, kādi ir panākumi kopš pagājušās reizes, viņš mazliet sarāvās. Puisis sāka vainot vecākus, ka tie viņam nav iemācījuši kontaktēties ar cilvēkiem. Tad es viņam sadevu pa pakaļu un teicu – celies, ej, dari kaut ko un liec savos divdesmit gados mieru vecākiem! Ja tā tomēr ir bijusi vecāku problēma, tad, ja tu esi spējis iemācīties vadīt datoru, analizēt sarežģītas programmas, labot un ķimerēt, tas nozīmē, ka spēj analizēt arī sevi. Cilvēkam dzīvē vienkārši trūkst elementāru mērķu. Es neuzskatu, ka tie ir tikai apstākļi, kas noliek cilvēku vienā vai otrā vietā, tas ļoti lielā mērā atkarīgs no paša cilvēka rīcības šajos apstākļos. 

Tas tomēr nebija darbs birojā un nereti emocijas studijā sita augstu vilni. Vai pēc raidījumiem bija viegli atgriezties ikdienas dzīvē?
Daži raidījumi bija tādi, ka es atbraucu uz Baltezeru, apsēdos uz lieveņa un domāju – kā un pa kādiem ceļiem es vispār esmu nokļuvusi mājās. Raidījumi tika rakstīti četri pieci pēc kārtas. Un reiz pat bija gadījums, kad man tiešām pazuda filma. Nē, es nepaģību, vienkārši galvā bija tukšums. Runājām par kādu smagu gadījumu, kad puisis bija zaudējis tēvu, pie tam policija bija paziņojusi medijos, ka šis cienījamais cilvēks pie stūres bija piedzēries, lai gan tās bija veselības problēmas. Tā kā es pati zinu, kā tas ir, kad vienu dienu tēvs ir, bet otrā viņa vairs nav, pēc visas tās raidījumu slodzes vairs nezināju, ko teikt. Man bija sajūta, ka esmu mirusi. Tajā brīdī es sapratu – ja tu esi neizglītots cilvēks, kas atļaujas par šīm lietām spontāni uz vietas domāt un veikt kaut kādu analīzi, tev tas visu laiku jāņem no sevis paša, un tas iztukšo. Tev nav zinātniska pamatojuma, kāds tas ir izglītotiem psihologiem. Un ja tas viss atkal būtu jāsāk no gala, tagad gan es nobītos.

Nesaņēmi pārmetumus par neprofesionalitāti?

Nē, tieši otrādi, bija zinoši cilvēki, kuri rakstīja, ka viss pat notiek ļoti pareizi pēc psiholoģijas viedokļa, bet, kā jau teicu, man bija jāizmanto tikai savi resursi, sava dzīves pieredze. Pavisam nevilšus cilvēki tajā laikā salīdzināja mūs ar Ainu Poišu, un man vienmēr bija tādas kā bailes, kā tas būtu, ja mēs ar Ainu satiktos. Un  reiz kādā kopīgā pasākumā tas arī notika. Tā bija it kā tā pati Aina, kas televīzijā, bet tajā pašā laikā arī pilnīgi cita, viņai pat bija cits balss tembrs. Mums izveidojās ļoti labs kontakts. Tikko, kad man bija jāpārdzīvo ļoti grūts brīdis sakarā ar kāda ģimenes locekļa veselību, es sapratu, ka man tiešām vajadzīga palīdzība un ka pēkšņi vairs netieku galā. Es piezvanīju Ainai, un man likās, ir kolosāli, ka viņa man tik elementāri var palīdzēt. Tad es redzēju to ārkārtīgi lielo atšķirību starp izglītotu psihologu un mani, kas bija meklējusi atspērienu dzīvē. Kaut gan esmu dzirdējusi arī tādus komentārus, ka Pasternaka jau ir aktrise, kas tad viņai…Teorija apmēram tāda – ja esi aktrise, tad tā arī dzīvo. Varbūt tāpēc es vairs neesmu aktrise, ka pēc būtības patiešām nemaz neesmu aktrise. Savu pēdējo izrādi nospēlēju 2008.gada 3.novembrī.

Vairs nepieļauj iespēju, ka varētu atgriezties uz skatuves?
Tā ir tāda lieta, ko nevar darīt kampaņveidīgi. Pianists arī nevar spēlēt klavieres tikai reizi gadā. Tad, kad tu uzkāp uz skatuves un tas treniņš ir atgājis, tev ir grūti pašam un grūti ir arī partneriem, kā arī skatītājiem, kuri jūt, ka kaut kas ar to cilvēku nav kārtībā. Un manī šī vajadzība sevi pierādīt caur lomām nekad nav bijusi gana attīstīta, jo es vienmēr ļoti objektīvi esmu spējusi uz sevi paskatīties no malas un novērtēt, ka es neesmu tā sieviete, kurai pienāktos viena vai otra loma. Vienīgā loma, ko es patiešām ārprātīgi gribēju, bija loma Meža gulbjos. Uz šo izrādi pat bija kastings, kas notika Mūzikas akadēmijā. Pauls, būdams mans kaimiņš un vecāku labs draugs, par mani pat mazliet pasmējās. Es gāju uz pamātes lomu, bet Pauls paziņoja, ka atvedis vēl vienu Elīzu. Tām meitenēm, kas nezināja viņa humoru, tas droši vien varēja likties diezgan šokējoši. Vispār šī atlase izvērtās diezan komiska, bet tā bija loma, par kuru es tiešām biju sapņojusi un ļoti daudz no tās arī ieguvu. Citādi nekad neesmu par lomām sapņojusi. Protams, es gāju un skatījos pie dēļa, kas tad man ir iedots, un nevarētu teikt, ka es vienmēr ārkārtīgi priecājos par to, ko dabūju, bet tajā pašā laikā man nebija pretenziju, un, ja nav pretenziju, tad nav arī vieta teātrī. Faktiski tā ir ambicioza lieta – būt uz skatuves. Ja šo ambīciju ir par maz un mēģinājuma laikā cīnies ar saviem kompleksiem, tas ir absolūti neradošs process.

Vai tev ir sajūta, ka savā laikā izvēlējies pareizo ceļu?
Zini, man cilvēki ir prasījuši, vai es gribētu, lai man tagad atkal būtu astoņpadsmit gadu. Nē. Es gribētu, lai tad, kad man bija šie astoņpadsmit, es būtu spējusi domāt tā, kā tagad. Lai es nebaidītos pieņemt kardinālus lēmumus, kardināli mainīt savu dzīvi. Padomju laikos mēs baidījāmies riskēt, visiem dzīve bija nodrošināta – darbs, alga, valdīja tāda kā rutīna. Bet tagad es principā riskēju nemitīgi. Arī no teātra aizgāju pēc savas iniciatīvas, neviens vēl mani aiziet nelūdza, kaut gan, iespējams, tagad tas tā būtu noticis. Ir aktrises, piemēram, Akvelīna Līvmane, kuras uz skatuves spēj būt pārsteidzoši mainīgas un iedzīvoties visdažādākajos tēlos. Bet es arī jaunībā nebiju nekāds skuķītis, es biju liela sieva ar skuķīša domāšanu. Es nekad neesmu bijusi miniatūra, smalka meitenīte. Man balkus bija mana tievā māsa, un es mūžīgi cīnījos ar šiem kompleksiem. Esmu ieturējusi visādas diētas un mēģinājusi nezin ko, bet tas viss ne pie kā nav novedis. Un galu galā izrādījās, ka tā ir mana ģenētika. Attāli radi no Dānijas atveda man fotogrāfiju ar vecomammu un vecotēvu. Tas moments, kad ieraudzīju savu vecomammu, bija brīnišķīgs. Vecaistēvs bija ļoti izskatīgs, stalts, divmetrīgs blonds vīrietis, bet vecāmamma – ļoti skaista maza, apaļa sievietīte. Un es esmu līdzīga viņai. Tāda es esmu un tāda arī dzīvošu, man tikai ļoti žēl tos gadus, kad es to pārvērtu par ārkārtīgi lielu psiholoģisku problēmu, no bada ģībdama un bojādama savu veselību.

Patiesībā man gribas teikt, ka esmu pateicīga visiem saviem kompleksiem, visiem tiem gadījumiem, kad kaut kur neaizgāju, jo jutos mazvērtīga. Es diezgan ātri tiku atpakaļ uz ceļa, tieši pateicoties tam, ka es sevi tik ļoti noniecināju. Toties tagad man ir ļoti viegli dzīvot, man patīk šis vecums, patīk, ka vēl jūtos sprauna, ātra un spogulī redzu savā sejā smaidu. Man patīk arī manas krunciņas un skumstu, kad uz žurnāla vāka ieraugu sevi ar gludu, pārtaisītu ģīmi. Tas, ko dzīve ar mani ir izdarījusi, mani neapkauno.

Saistītie raksti

15 komentāri
  1. Man ļoti patīk šī sieviete, un balss tembrs tieš’m ļoti nomierinoss un ied vesmojošs. Dīvaini, ka ir cilvēki, uz kuriem neviltota sirsnība var atstāt negatīvu iespaidu. Tas, ka Katrīne spēj būt tik emocionāla, man šķiet brīnišķīgi.

  2. Veiksmi un visu to labāko!!! Brīnišķīgs cilvēks, un gribētos, kaut katrai sievietei izdotos tik daudz laba paveikt, cik viņai!

  3. Klausoties viņas balsī, es nevaru atturēties un nepiezvanīt labestības ziedojumu tālrunim. Patiesi apsveicu Katrīni, ka viņai nav bail novecot un viņa mīl sevi tādu, kāda viņa ir- ar krunciņām, nesamākslotu. Tikai tāds cilvēks var baudīt dzīvi!

  4. Paldies katrīnei par to darbu, ko viņa darīja labstības dienā, uzrunājot visus ziedotājus un skatītājus, arī viņa ir viena no veiksmes atlsēgām, kāpēc cilvēki saņēmās un tomēr ziedoja tādu naudas summu! Pārsteidzoši un aizkustinoši!

  5. Es kaut kur lasīju vai redzēju, ka tai princesītei blondajai no šova par labdarībā paveikto uzdāvināts auto. Nez kas būtu jāsaņem Pasternakai par viņas veikumu. Tas ordenis – tas jau skaisti, bet ar to nevar braukt, ne arī kā citādi izmantot. Jābrīnās tikai par tām dižajām kompānijām, kas izvēlas dāvanas dot avantūristēm nevos cilvēkiem, kas to patiesi pelnījuši.

  6. Ļoti jauks raksts! Brīnišķīga sieviete!!! No tādiem cilvēkiem jāņem iedvesma… un jākļūst labestīgākiem… lai visa pasaule un mūsu dzīves kļūst gaišākas, kā arī, lai tas smaids mūsu sejās parādās biežāk, ne tikai veroties vienam otrā, bet arī vērojot sevi spogulī!!! 🙂

  7. Kate ir patiesi skaists cilvēks. Manās acīs viņai ir liela vērtība, rīkojot mazāka apmēra labdarības pasākumus, esmu konsultējusies ar Kati, mana autoritāte.

  8. Milzum liels paldies gaišajam un pozitīvajam cilvēkam Katrīnai.Viņa dara darbu,kas īstenībā būtu valsts PIENĀKUMS.Jo jebkuras valsts galvenā vērtīvba un mērķis ir viņas cilvēki.Un Istenībā tas ir nožēlojami un kauns mūsusu valstij,ka tā notiek.
    Jo šīs summas nav tik lielas,lai kāds ,,paliktu aiz svītras”.Vēlreiz -KAUNS valdībai.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.