4 nedēļas Ataturka paspārnē

Tieši pirms mēneša, naktī no 17. uz 18. martu, nakts vilcienā šķērsojām Bulgārijas – Turcijas robežu un 18. marta rīta nokļuvām pilnīgi citā pasaulē – Stambulā. Atrasdamies  pirmo, reibinošo, Turcijas iespaidu varā pat nevarējām iedomāties, ka patiesībā Turciju izbaudīsim pat ilgāk nekā sākumā bijām domājuši.
Skaidrībai pievienošu faktus par ceļojuma stratēģiju.
Tatad: nokļūt ??n? pa sauszemi (dažreiz pieļaujama arī udenstransporta izmantošana), neizmantojot lidaparātus. Šis nosacījums pats par sevi ietver tādas , dažreiz diezgan pinķerīgas formalitātes kā vīzu noformēšana izvēlētajām valstīm. Jau Latvijā noskaidrojām visus apstākļus un nolēmām vīzas kārtot ceļojuma laikā. ?ndijas vīzu – Slovēnijas galvaspilsētā Ljubljanā, Irānas un Pakistānas vīzas – Turcijas galvaspilsētā Ankarā, bet pārējās vajadzīgās – pa ceļam tālāk.
?ndijas vīzu ieguvām visai nesāpīgā un pat ātra veidā . Arī Irānas vēstniecība nesagādāja īpašas zobu sāpes (ja nu vienīgi atbildes gaidīšana 2 nedēļas), taču problēmas sākās, kad mēģinājām uzsākt sarunas ar Pakistānas vēstniecību. Cīņa ar Pakistānas birokrātiju vien ir atsevišķa stāsta vērta, bet soli pa solim…


 
Kārtīgi izpētījuši jauniegādātā ce?veža ,,Lonely Planet – TURKEY,, Ankaras karti, nedaudz trīcošu sirdi devāmies meklēt dīvainās zemes atslēgu ārpasaulē, taču norādītās adreses vietā atrodam augstu māri ar slēgtām durvīm un  diezgan provokatīvu plakātu par Kašmiras cīņām ( jau ilgu laiku starp Pakistānu, Indiju, un kā izrādas arī Afganistānu un ??nu notiek cīņa par ietekmes sfērām šajā leģendārajā reģionā. Kuram taisn?ba-Dievs vien zina). Taču p?c  plakāta kļuva skaidrs, ka pakistāņi ir diezgan pamatīgi apbižojušies uz daudziem. Turpinājām meklēt ieeju un pec br?ža nokļuvām pie lieliem dzelzs vārtiem. Sarga tuvumā nemanija, tāpēc prātojām kā tikt iekšā. Atradam sienā kaut kādu podziņu un nolēmām zvanīt. Kā saka- klauvē un tev taps atvērts, vai šajā gadījuma zvani un gan jau kādreiz tiksi ielaists, kā arī notika. Vēstniecība mūs sagaidīja krāšņa un apjomīga turku sekretāre, kura paskaidroja, ka talāk mūs ielaist nedrikst un  par mūsu vajadzību nedaudz apspriedusies ar kādu mistisku personu pa telefonu, paziņoja, ka vīzas mums nedošot. Kap?c? Tapec, ka viņi neņemoties ar tādas Lat…Lut…vai kā tur pilsoņiem. Mes apstulbuši jautājām, ko darīt, jo Latvija Pakistanas vēstniecības nav. Atbilde – jūsu tuvākā Pakistānas vēstniecība ir Zviedrijā, brauciet uz turieni. Laipns dež?rsmaids un esam jau no vēstniecības izvadīti.
Ar šādu atbildi gluži tā kā nebijām reķinājušies, taču padoties netaisijāmies. ?zpr?tojušies krustu šķērsu un izlasījuši globālajā tīmeklī kaudzēm informacijas, mēģinājām sazināties ar Pakistānas vēstniecību Zviedrijā. Pats par sevi saprotams, ka doties uz Zviedriju no Turcijas nu galīgi nebūtu mums pa ceļam un pa kabatai, tāpēc rakstijām elektronisko vēstuli uz norādīto vēstniecības e-pasta adresi. ?zkl?stij?m mūsu savdabīgo situāciju un lūdzām padomu – ko darīt. Pagāja 3 dienas – atbildes nav. Uzrakstijām otru vēstuli – pagāja vēl 2 dienas, bet atbilde vēl aizvien mākoņos šūpojās. Nolēmām mest pie malas taupīgumu un zvanīt no musu Tele 2 Latvijas numura, taču Pakistāņi neceļ. Toties pec kāda laiciņa klausulē iečerkstējās automatiskā atbildētāja vēstijošā balss angļu valodā ar jauku pakistāņu akcentu, kas izskaidroja kā rīkoties (arī Latvijas pilsoņiem). Pat mehāniskā balss kādreiz var sagādāt cerības dzirkstis. Sastādijām rīcības plānu – sūtīt pases pa pastu uz Zviedriju ar internacionālajām markām atpakaļadresei uz Ankaru un nosūtijām vēl vienu vēstījumu e-past? ar ziņojumu, ka lūdzam Pakistānas tranzītvīzu, lai nokļūtu ?ndij?. Nekādu atbildi līdz šim vēl nebijām saņēmuši, tomer nolēmam riskēt un pases tomēr sūtīt.

Patiesībā sajūta ārkārtīgi dīvaina. Atrasies vairāku1000 km attalumā no mājām, Turcijā, ar pasem Zviedrijā – Pakistānas vēstniecībā , turklāt , nav ne jausmas , kad iespējama atbildes saņemšana.
Lai tur vai kā, taču nolēmām, ka, ja jau esam šādā dīvainā situācijā, tad neatliek nekas cits kā nodot visu Augstākā rokās.

Ko dar?t?- ?zp?t?t Turciju!
Skan labi, taču, japiebilst, ka mūsu ceļojuma plāns – apceļot Turciju ir lielā m?ra  pakļauts tādiem apstākļiem kā veiksme, pelnot iztikai spēlējot uz ielas. Dažreiz izdodas nopelnīt vairāk, dažreiz mazāk, turklāt esam atkarīgi no laika apstākļiem, ja līst lietus, nekāda labā spēlēšana vis nesanāk, bet par laimi Turcija ir plaša un klimats ir ārkārtīgi daž?ds. Ja Ankarā sāk līt lietus un paliek auksti, tad jādodas uz dienvidiem , uz Ant?liju…
Tā arī darijām. Pēc brauciena nakts autobusā nākamajā rīta jau bijām palmu ieskautajā Vidusjūras kurortpērlā. Pec 3 dienām devāmies tālāk. Kā izrādās, kurortpilsētas tomer nav labākās vietas ielu muzikantiem, kau ari šķistu citādi. No daž?d?m Eiropas valstīm sabraukušie tūristi naudiņu met visai atturīgi attšķirībā no turku publikas lielākajās Turcijas pilsētās, tomer savu iztikšanu nopelnīt izdevās. Pec populārajām tūristu vietām parasti rodas vēlme atrast kādu neskartas dabas kaktiņu un atveldzēties mierā un klusumā. ?deala vieta – Olimpos, 90 km pa Vidusjūras piekrasti uz rietumiem. Taču paradīzes meklēšanai Zemes virsū ir savi mīnusi – kur miers un klusums, tur ielu muzikanti maizītei nenopelnīs, tāpēc pēc 2 dienu nervu atpūtināšanas gandrīz antīkā pasaulē jūras krastā, dzīvošanas un ugunskura sargāšanas aizvēsturiskā klinšu alā, devāmies atpakaļ civilizācijas džung?os, uz 600 km attalumā esošo ?zmiru. Pec  12 stundu gara brauciena ar autostopiem kopā ar jauniegūtu turku draugu, nokļuvām viņa dzimtajā zvejnieku ciematā Akjaka, kur pavadijām nakti. Nākamajā dienā, izgulējušies un apņēmības pilni, cerējām pieveikt atlikušos nieka 200 km un tikt lidz ?zmirai, lai papildinātu savus izsīkušos (10 kurusi jeb apm 3 santīmi) naudas krājumus. Taču negaidīti iestrēgām pusceļā esošajā pilsetā Aidena, kuru varētu aprakstīt kā ceļu, dzīvojamo daudzstāvu māju un veikalu savirkn?jumu- tas arī viss.
Ceļojot mums radies tāds termins kā ,,nelaimīgas starppilsētas,, – pilsētas, kuras gadās pa ceļam, no kurām grūti izkļūt. Ja gadās, ka stopejot kads braucējs izlaiž šīs pilsētas centrā, tad  tiek pamatīgi bremzēts parvietošanās ātrums un var paiet vairākas stundas, kamēr atkal izdodas izkļūt uz stopēšanai derīga ceļa. Taču jau atkal tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Aidenā pavadijām 2 naktis, jo mūsu gaitās iejaukties nolema kads nez no kurienes gadījies turku miljonars, kurš par katru cenu vēlējās darit ko labu pasaulei un šajā gadijumā tie bijām mūs, kas gadijās pa rokai. Lai svētiba viņa laulībai ( kā izrādās, mūsu draugs pirms nedēļas atgriezies no Parīzes kā laulāts vīrs un laikam jau laimīgi un iemīlējušies cilvēki arī pasaulei vēlas dēvēt kaut daļiņu no tā prieka, ko izjūt paši) un jaukajai ģimenei!

Taču starppilsēta Aidena man paliks atmiņā ar kādu ļoti savdabīgu, pat pārpasaulīgu st?stu…st?stu par m?lest?bu…
Stāsta galvenais varonis ir mūsu labā miljonāra tēvs (turpmāk skaidrības labad saukts par Junusa tēti) – trausls onkulītis ar acīm, kuras neaizmirsīšu nekad…cilv?ks ar ārkārtigi spēcīgu, bet skumju starojumu, kurš gluži neviļus lika man apraudāties …
Stāsts : Junusa tētis agrā jaunībā iemīlējies kādā grieķu meitenē, taču viņas radi ne par kam nav vēlējušies meitu izdot par sievu pie turka. Par spīti radu gribai, Junusa tetis meiteni ,,nolaupījis,, (abpusēja un nepārejoša mīlestība) un abi apprecējušies un uzsākuši kopdzīvi Turcijā. 30 gadus kopā, roku rokā, dienu no dienas. Bet tad pēkšņi Junusa tētis palicis viens un nu jau kā 10 gadus viņs (katru dienu!!) ar ziediem dodas apciemot savu m?lest?bu  kapiņos.
Vakarā, kuru pavadijām Junusa ģimenes lokā – tētis dziedāja turku tautas dziesmu savai aizgājušajai m??otajai…
…bet pienāca rīts un ceļotājiem jādodas tālak. Paliec sveika Aidena!

N?kam?s  4 dienas darba duna  industriālajā, bet par laimi jūras ieskautajā ?zmir?, tad lauku ciemats Sardes ar ieskatu turku lauku dzive un piedalīšanos turku kāzās un ceļš atpakal uz Ankaru.
?lg?ku laiku uzturoties kadā valstī, pozitivī neizbēgama ir daž?du nacionālās vides detaļu izpēte. Kā ceļojošajai vērotājai, interesanti sajust, kā ir būt sievietei Turcijā, tajā pat laikā, sava ziņā šis ceļotājas statuss man dod spēju atviegloti uzelpot un varbūt tomer klusītēm nopriecāties, ka esmu eiropiete. Lai arī diezgan progresīva valsts, Turcija tomēr daudzās jomās ir visai konservatīva zeme. Arī attiecībā uz sievietes vietu sabiedrībā. Turcija ir vīriešu pasaule, kurā sievietes vieta tomēr lielākā vai mazākā mērā ir mājās, pie bērniem un ēst gatavošanas. Visa spošuma nesēji ir vīrieši, sievietēm paredzēts cits uzdevums – izaudzināt un lolot šos savas valsts sabiedrības veidotājus. Esmu noverojusi, ka sievietes pat sarunās bieži tiek praktiski ignorētas, vīrieši sarunājas – sieviete klausās. Gandīiz vienīgais un visklasiskākais jautajums sievietei (šobrid attiecigi runāju no savas pieredzes) no vīriešu kārtas pārstāvja parasti ir sekojošs: vai esam precējušies. Lielajās pilsētās šīs tendences ir mazāk izteiktas, bet atliek aizbraukt kādus pārdesmit km uz lauku pusi, kad acīm paveras pavisam cita pasaule. Sievietes karstumā notinušās lakatos, garos brunčos un jakās strādā uz lauka, savukārt vīri tejnīcās spriež par pasaules kārtību. Katrā zemē savi likumi un sava kārtība.

 

Savukārt, viena no pozitīvi parsteidzošākajām parādībām, ko esmu novērojusi Turcijā, ir ārkārtīgi saudzīgā attieksme pret dzīvniekiem ( šajā gadijumā es nerunāju par ēšanai paredzētajiem radījumiem jeb gaļu un zivīm). Visas Turcijas pilsētas, kur esam pabijuši, brīvi savā vaļā dzīvi vada klaiņojoši suņi un kaķi. Nekur Eiropā neesmu redzējusi, ka ielās suņi mierīgi snaustu uz trotuāriem, pilsētas drūzmā, kur pagadas. Nevienam neienāk prātā tos trenkāt vai dzīt projām. Turklāt tie ir tik apvēlušies un pārbaroti, ka pat atsakās no ediena, kad tos mēģina pacienāt. Dzīvnieki ir ārkārtīgi mierīgi un māņi. Tie regulari nāk klāt, līdz pakasīt un samīļot. Kādu vakaru ?zmir?, spēlējot uz ielas, pēkšņi man klāt pieskrēja liels suns, nolaizīja seju un aizlēkšoja tālāk. Biju tik pārsteigta, ka uz mirkli pat aizmirsu, ka jāspēlē. Visiem klaiņojošajiem dzīvniekiem austiņā ir iestrādāts mikročips un tie ir valsts aizsardzībā. Ar nedaudz skumju sirdi klusītēm gribas cerēt, ka varbūt arī Latvijā kadreiz būs iespējama šāda attieksme pret dzīvu rad?bu…
Un, protams, runājot par Turcijas iespaidiem, nevar nepieminēt burvīgo turku virtuvi, kuru nu jau esam pastavīgi sākuši piemērot savām gastronomiskajām vajadzībām. Ka viens no jaukākajiem atklājumiem man ir salātu pagatavošanas veids: turki salātus visbiež?k pasniedz svaigā veidā, turklāt krējuma vai eļļas vietā lieto svaigi spiestu citrona sulu. ārkārtīgi garšīigi, ērti un parocīgi. Kopš ierašanās Turcijā vairs nespēju iedomāties par klasisku kļuvušos gurķu – tomātu salātus bez citrona. Un kur tad vēl paliek veselīgais padzēriens airans (sķās jogurtveidīgs dzēriens) un citi brīnumi, bet par to jau būtu jāraksta atsevišķs raksts gard?žiem!
Un, ak jā, protamss vel izslavētā turku viesmīlība, bet arī tas jau ir pavisam cits st?sts…

Atpakaļ realitātē! Tātad – mēnesis Mustafa Kemalas jeb vīra, kurš pats sevi nodēvējis par turku tēvu Ataturku (kopš tā laika turku nācija Mustafu sauc tikai šajā vārdā), zemē un esam atgriezušies izejas punktā Ankarā, taču skaidrības vel aizvien nekādas. No Pakistānas vēstniecības pa šo laiku pārsteidzoša un pat vairs necerētā kārtā esam saņēmuši ziņu, ka, lai iegūtu vīzu, mums nepieciešams uzaicinājums no kāda Pakistānas pilsoņa vai arī tūroperātora noorganizēts maršruts ar visiem pieturas punktiem un iemaksām hoteļos par bargu naudu (kā noprotat, šis variants mums  – ielu muzikantiem atkrīt). Tātad atliek viens – jaatrod PAK?ST?N?S PAK?ST?N?. Divainā kārtā mums tas izdevās – uz labu laimi izsūtijām kādas 20 vēstules ar līgumu pēc palīdzības portālā www.hospitalityclub.org (ceļotāju portāls, kur iespejams atrast cilvēkus, kas laipni uzņemas pie sevis izmitināt bez maksas, taču līdz šim, praktiski nekad, neesam sanņēmuši atbildes uz vēstulēm) un brīnums, nākamajā dienā lasam kārtīgu un pakistāniski jauku atbildi no īsta Pakistānas pilsoņa kurš gatavs mums palīdzēt ar uzaicinājumu un pie tam vēl uzņemt pie sevis, tikai viena nelaime – viņam nepieciešamas mūsu pasu kopijas!
Tādus lūk kūleņus met ceļotāju dzīve! Atkal rakstijām mūsu nelaimīgajai Pakistānas vēstniecībai Zviedrijā, kura tik slinka uz komunicēšanu. Paziņojam, ka esam atraduši jauko Pakistānas pilsoni un nu mums ļoti vajadzētu viņu palīdzību – atsūtīt pa e-pastu noskenētas mūsu pasu kopijas. Vēl tālredzīgi piebildēm, ka viens no mūsu kvēlākajiem sapņiem ir nokļūt Pakist?n?…Š? jau ir 3 vestule, kuru esam nos?t?juši: divas elektroniski, vienu ar roku rakstītu pa pastu, kopā ar vēl nepieciešamajām atpakaļsūtīšanas markām mūsu pasēm, taču vēstniecība, kā jau ierasts, ilgi mēdz klusēt.
Un jau atkal…mums atliek vien gaid?t…ak, Pakistāņu dievi…jel uzklausiet m?s…

7 komentāri
  1. Nu gan ekstrēms ceļojums, bez pasēm 🙂
    Lai izdodas nokļūt galamērķī un labu ceļavēju!!!

  2. Mazliet apskaužu es jūs – bet tā pozitīvi (: jo viss šis ceļojums ir tik unikāļs un vienreizējs.. apskaužu jūs par drosmi un paļāvību Augstākajiem spēkiem, ka varat tā vienkārši doties pasaulē… meklēt.. laimi vai jebko citu meklēšanas vērtu 🙂
    Lai jums tiešām labi viss izdodas – domās esmu ar jums un sūtu signālus Augstākajam, lai pakārto visas lietas jums par labu!

  3. Paldies, Ilona, par interesanto stāstījumu! Jūs abi esat lieli malači! Galvenais, lai turas veselība.Veiksmi, veiksmi un vēlreiz veiksmi!

  4. Sveiciens no dzimtās puses 🙂 Palsot pārņem tāda skaudība, bet laba protams. Ceru, ka drīz dabūsiet savas vīzas un varēsiet turpināt ceļu! Lai Jums veicas 🙂

  5. Malacis,Ilona!Ar lielu interesi lasīju un gaidu nākamo rakstu.Lai Jums izdodās dabūt PAKISTāNAS vīzu un varat turpināt ceļojumu!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.