Vāveres ritenis – dokumentāls stāsts.

Rudens,ko ne? Nez cik bērniem vēl tas nozīmē kaut ko citu nekā tikai gadalaiku pēc vasaras..? Kopš brīža, kad lellēm (manā gadījumā gan vairāk mašīnām un kariņiem) metu mieru un savu spēļu biedros ieraudzīju puišus, ne indiāņus, septembra sākums bija kā starts mokošām, un ar katru gadu aizvien ilgākām, lietusgāzēm manā galvā. Šo gadu uzskatu par augstāko punktu, jo tik daudz domu rotācijas neesmu piedzīvojusi kopš sevi atceros. Vienkārši sakot – es eju sviestā.
Ļaujiet man padalīties par mūžīgo, kas, johaidī ar’ārā, nav pat vārdā jāsauc.
Neliels ieskats: esmu 20+ veca „vidējas klases” dāma ar gana plašām interesēm, tām atbilstošu darbu un pilnībā neatbilstošu lekciju sarakstu augstskolā. Esmu bijusi trijās attiecībās, kas arī izpildās kā attiecības, respektīvi, ar regulārām tikšanās reizēm, zvaniem un gluži vienkārši to apziņu, ka esi kādam pāris. Bez tā esmu bijusi iesaistīta vairākās afērās, kas katra ir ilgušas dažādus laika periodus, kā arī dažādos laika periodos – viena savos 16, cita 20 gados, tātad loģiski būtu domāt, ka tām bija arī dažāds raksturs. Par to arī stāsts.
1. Bija man draugs no vismazākās bērna kājas. Dzīvojām kaimiņos, roku rokā darījām visu iespējamo (ieskaitot mašīnas, kariņus un pirmo plikumu atrādīšanas). Kopā izaugām. Viņš bija pāris gadus vecāks, protams – ar laiku sāka interesēt meitenes, es biju kautrīga un nepārliecināta, izlikos viņa interesi neredzam. Viņš atrada citu meiteni. Viena no viņa pirmajām meitenēm tagad ir arī viņa bērna māte, tātad vairāk vai mazāk viņš ar šo meiteni ir bijis kopā vienmēr. Kādā posmā pieslēdzos arī es, tas ir, brīdī, kad biju izgulējusi savu kautrīgumu, sarijusies drosmi un iemīlējusies (savas mazās sirsniņas izpratnē) līdz kaulam. Darīju to zināmu viņam, nedaudz vilcinādamies viņš atbildēja, uzsākām romāniņu. Viss nāca gaismā, skandāls pa visu pasauli, viņa mani nicina, viņš mani, aci nepamirkšķinājis, uztaisa par grēkāzi, es no spēles izstājos – arividerči. Pēc pāris gadiem viņš nāk man lūgt piedošanu, piedāvā draudzību – nu tik būs! Atteikt grūti, mēģinām, jēgas nekādas, kā rezultātā jebkura veida attiecības izpostītas. Lūdzu: Ar kādu domu viņš darīja to, ko viņš darīja? Kur lai nopērk rakstura stingrību un spriestspēju? [seriālu raidīja no 16 līdz 19 g.v.]
2.16 gados draudzējos ar lāga zelli, ko tobrīd pazinu jau pasen. Labi draugi bijām, kā jau tīnīšu vecumā šādas tādas romantiskākas lietas sadomājām, bijām, darījām – nekāda vaina. Pēc divām nedēļām viņš man atzinās mīlestībā. Sev neapzināta iemesla dēļ gan tad, gan tagad biju/esmu pārliecināta, ka „lai nu ko, bet ne to” nedrīkst teikt uz visām pusēm (īpaši, ja pat zirgam skaidrs, ka tas neatbilst patiesībai). Viņam uz to nekad arī neatbildēju un nekļūdījos – pēc diviem mēnešiem viņš mīlēja citu. Good luck. Mācība – pareizi dari, ka netici un turpini tā darīt! Vēl pēc diviem mēnešiem satikāmies uz vienu vakaru ar visām no tā izrietošajām sekām. Lūdzu: Ar kādu domu viņš darīja to, ko viņš darīja? Kur lai nopērk pašcieņu un pārdod mirkļa vājumu?
3. Ieskatījusies biju sen, bet cietu no iepriekš minētā kautrīguma un „ko ta es, es jau neko” sindroma, līdz vienā baltā dienā acis sastapās (hā-hā) un dzirksteles šķīda (jea ka tad). Vārdu sakot, kaut ko sākām muļļāt, es ieķērusies kā nezin kas, viņam meitenes patika kā suga – one big happy family. Tam trakumam tiku pāri ar laiku, bet vēl gadus pēc tam, katrā tikšanās reizē kaut kas sagāja uz īso, un tad metos tajās skavās tik, cik iekšā. Viņā varēja atrast ļoti, ļoti maz tādu īpašību, kas būtu vērā ņemamas, un uz kurām varētu kaut nedaudz balstīt to pievilkšanos. Lūdzu: Kur čaļiem rodas TIK daudz hormonu un tieksme uz alkoholu? Kur lai nopērk veselo saprātu? [seriālu raidīja no 15 līdz 19 gadiem].
4. No zila gaisa mani ņēma un noskūpstīja puisis, kurš man pat prātā nebija ienācis kā potenciālais vienalga kas. Nu, pabučojāmies, nu, neko. A pēc mēneša atkal. Un tad atkal. Un atkal. (..) Un atkal. Katru reizi flaķī, katru reizi viens un tas pats. It’s getting better – viņš bija cilvēks, kurš ar savu būtību man līdz agrai jaunībai (nē,principā līdz tam pirmajam skūpstam) izraisīja riebumu, ar vārdiem vairākkārt bija mani saraudinājis (un es neraudu!) un visādā ziņā šķita vienkārši kjsafaksf! Ticiet vai nē, arī mūsu draudzības laikā es nebeidzu tā domāt, bet kā es tiku viņam klāt, viņš pēkšņi bija vienīgais, kas man ir vajadzīgs. Mēs ikdienā praktiski nesarunājāmies, jo neviens nezināja par mūsu saistībām un neviens no mums arī nebija ieinteresēts to publicēt. Viņš pret mani bija nelaipns, daļu repliku varētu pat dēvēt par pazemojošām.., bet ne tad, kad bijām divatā. Tas bija mans spēcīgākais arguments. Viņš nekad, NEKAD nepacēla jautājumu par iespēju veidot normālas attiecības, bet es viņa dēļ izgāju cauri neskaitāmām ellēm. Es nebeidzu domāt, ka viņš ir Viņš, ka viņa attieksmi iespējams izskaidrot ar kaut ko neizskaidrojamu, bet LABU, ka „tur kaut kam ir jābūt”.. Ne sūda tur nav jābūt! Lūdzu: Kāpēc viņš dara to, ko viņš dara? Kāpēc viņš dara tā, kā viņš dara? Kur lai nopērk loģisku domāšanu, pašcieņu un rakstura stingrību? Var arī ar maiņas metodi. Pretī dodu slimīgu, nesaprotamu kaut ko. [seriālu raidīja no 18 līdz mūsdienām un domājams, ka to be continued]
5. Satiku fantastiski vienkāršu, sirsnīgu, jautru jaunu vīrieti skaistā vasaras naktī. Draudzējāmies, smējāmies, bučojāmies un ballējām, dzērām, dzēra viņš, dzēra viņš, dzēra viņš.. Smaga nedēļas nogale, knapi savācies, bet iedzer šņabi svētdienas vakarā. Iet darbā, bet izdzer 3-4 aliņus katru vakaru. Kokteilis te, kokteilis tur. Es nevarēju izturēt. Lūdzu: Kāpēc jaunam vīrietim nepietiek prāta, lai saprastu un kontrolētu alkohola lietošanu? Vai ir nepieciešams pirkt pacietību un sapratni šādā jautājumā? [seriālu raidīja ~3 mēn. 20 gadu vecumā. Joprojām LABĀ atmiņā,par spīti visam]
6. Nodibināju savas līdz šim nopietnākās attiecības. Galvu reibinoši pirmie trīs mēneši, tikšanās, zvani, kopā dzīvošanas, vecāku mājas bla bla. Pēc tam 3 mēneši atiešanas periods. Pēc divu nedēļu vētrainās romances saņēmu atzīšanos mīlestībā. Es saku: vecīt, beidz, tā nav, tā nevar būt (savu pārliecību nebiju zaudējusi). Viņš bija vecāks, bijis nopietnās, ilgstošās attiecībās, apbrīnojami ticami nostādīja sevi kā dzīvesgudru un prātīgu cilvēku – kā es varu nenoticēt? Kā? Jo viss taču ‘izskatās’ reāli. Pēc trim mēnešiem pie brokastu galda uzdevu jautājumu – kad viņš saprata, ka mani vairs nemīl. Saņēmu atbildi, ka viņš VĒL nezin, vai mani mīl. Ā,ok! Kāpu sev pāri un uzturēju attiecības ar cerību, ka mazums saiet vēl tomēr, lai gan sen pati biju sapratusi, ka ne man, un, pēc visa spriežot, arī viņam, tas nav vajadzīgs. Gribu izstāstīt konkrētu situāciju – viņa labai paziņai dzimšanas diena. Nekas neliecina par to, ka viņš mani grasītos ņemt līdzi, uzprasos pati, saņemu atbildi: nē, zaķīt, tur būs mana bijusī meitene (kura, pēc viņa stāstītā, bija izpostījusi viņam dzīvi un kas tik vēl ne), kura arī būs bez drauga, un, ja es atnākšu ar tevi, iedomājies, kā viņa jutīsies. Ko? Pēc laiciņa saņēmu uzteikumu no viņa puses ar skaidrojumu, ka neesot jūtas vai kas tur, aizbraucu no tikšanās vietas ar milzīgu atvieglojumu un smaidu uz lūpām. Pēc četriem mēnešiem šis klāt ar ‘pārdomātu dzīvi’ un ‘visu sapratis’. Ko? Lūdzu: ēē.. Ko? Pārdodu vēl kaut kāda iemesla dēļ saglabājušās pieklājības un līdzjūtības paliekas, uz kā pamata šad un tad pavedu kādu telefona sarunu. Pērku Jūsu vīru! [seriālu raidīja ~1 gadu ar nelielu pauzi, mūsdienas] PS. Šim Paldies, ka ļāva man saprast, kas man NAV vajadzīgs.
7. Negaidīti iepazinos ar ļoti interesantu, erudītu, pievilcīgu, bet savdabīgu puisi. Vārds pa vārdam, acīm redzama saskaņa un interese, vakaru beidzam bučojoties un priecājoties par dzīvi. Nākamajā dienā es aizbraucu no pilsētas. Līdz otrajai tikšanās reizei pagāja 3 mēneši, viņa iniciatīva. Tikāmies, runājāmies, runājāmies, runājāmies, kino mājās, kino kino, vakariņas, overnights.. Tā apmēram padsdesmit reizes. Viss viņa iniciatīva. Kur āķis? Viņš man pat nepieskārās. Mēs gulējām vienā gultā, zem vienas segas. Dzēris vai skaidrā. Pa dzīvi mani ir mulsinājusi neskaidrības sajūta. Tajā brīdī nejutos, ka varētu kaut ko ļoti būtiski zaudēt (vēl ne), saņēmu dūšu un uzrakstīju vēstuli, ļoti demokrātiskā formā, lūdzot viņam izstāstīt, kas tas ir, ko mēs darām. Atbildi nesaņēmu. Satikusi neesmu. Lūdzu: Kas tas ir, ko mēs darījām? Ko šeit vajag pirkt vai pārdot? [~2 mēnešu īsfilma, mūsdienas]
8. Esmu satikusi kolosālu vīrieti. Gudrs, pieklājīgs, iekārojams.. nesen šķīries un pievērsies dzīves baudīšanai. Tās ietvaros notiku arī es. Es skaidri zināju, uz ko eju, uz ko iet viņš, ko tas nozīmē viņam un kāds būs iznākums. Es to zināju tik skaidri, ka biju pārliecināta, ka iziešu no tā sveika un vesela. Aizmirsti! Par daudz labs viņš ir. Viņš BEIDZOT tiešām IR. Un šeit tad Mērfijs, malacis puika, pielicis savu pirkstu. Apstākļi ir radīti tieši tādi, lai es no malas varu noskatīties, kā vīrietis, kurš ir tik tuvu manam ideālam, aiziet, lai vēlāk, kad nokāps no baudām un atgriezīsies pie vērtībām (jo viņš to darīs- es zinu), izvēlētos sev citu. Jau atkal CITU. Timing is everything. Lūdzu: …? Pārdodu dvēseli velnam, lai man reiz paveiktos.

Jūs teiksiet: ai, kaut kādas izmisušas meitenes nejēdzīgs raudājums. Es teikšu: nestrīdos, tā arī jūtos. Jūs teiksiet: jauna vēl, viss būs. Es teikšu: paldies, nekas par to neliecina. Jūs teiksiet: paviegla tu tāda. Es teikšu: acīmredzot tā izpaužas manas slāpes. Stilam nav nozīmes. Jūs teiksiet: tā tu pie vīra netiksi. Es teikšu: jā jā? Padod ideju!
Ar katru feilu (kā tagad moderni teikt) tas melnais caurums aug augumā un aizvien palielinās risks iekrist uz nākamo, jo, lai arī prātā būvējas cinisma mūris, sirds tāpat ķer katru iespēju.

Es nezinu, kas mani vēl notur pie ticības, ka man nāks LABS cilvēks. Iespējams, tas, ka neticu, ka nenāks. Es NEKAD neesmu TĀ ilgojusies pēc MĪLESTĪBAS.

19 komentāri
  1. 🙂 izlasīju un man asaras acīs. šķiet, ka šo visu esmu rakstījusi es pati. mans vecums laikam bik zemāks kā Tev (21..), situācijas +/- līdzīgas, un tieši priekšpēdējā rindkopā uzrakstītais “lai arī prātā būvējas cinisma mūris, sirds tāpat ķer katru iespēju” šķiet kā punkts uz i. un tad, kad pastāstu tuviniekiem (kuriem, protams, visiem ir skaistas, ILGSTOŠAS attiecības), tad ir pretīga attieksme – ei, negaudies, Tev par daudz brīva laika (vispār nav..), tāpēc sāc domāt tādas glupības, ka nevienam (lasīt-vīrietim) neesi vajadzīga. jā, jā, pašlaik esmu pašapziņas celšanas procesā ar to, ka sāku sasniegt karjerā foršas lietas, un tas viss, protams, ir superīgi, bet līdz ar to klāt nāk vesels kg prāta, un iekšējas sajūtas, kuras gribas apspriest ar KĀDU. bet šis kāds nav. piemērs: pagājušā nakts, ai, cik skaisti, satieku savu mūža mīlestību, kurš 1/2 gadu nevarēja izlemt-iet prom vai palikt pie tās riebekles, OTRAS. un vakar satiekamies, un čalim atkal tādi jūtu uzplūdi, bet, protams, nekāda atgriešanās pie manis vispār nav apspriežama. es kā ozols stipra savās sajūtās, neļaujos asaru plūdiem utt., bet nu cik ilgi es sevi stiprināšu?

    p.s. piedod, ka sanāca vairāk izklāstīt savu gauso stāstiņu. ja vari, atmet savu meila adresi, būtu interesanti parunāties ar līdzīgu dvēselīti 🙂

  2. Paldies par rakstu – ļoti atklāts un tik pazīstams stāsts… (:
    Reizēm mani pārņem domas, vai… mīļās meitenes, vai nav tā, ka viņi VIENMĒR ir tie, kas izvēlas, nevis mēs?
    Nu ko gan sieviete var darīt, lai iekarotu amora izredzēto? Neko, jo sieviete, kas iekaro, vairs nav sieviete?
    Tad nu laikam atliek vien mocīties platonisko jūtu agonijā un cerēt, ka KĀDS beidzot atnāks, saņems manu roku un… izvēlēsies palikt.

  3. formidable – ļoti pareiza doma par iekarošanas ‘fenomenu’. un laikam jau arī pareizs secinājums, ka atliek vien gaidīt un cerēt. bet nu piekritīsiet – āāārkārtīgi nogurst ar laiku. no otras puses – nomierināties nevar. ne par velti vāveres ritenis..

  4. Bet kāda vella pēc Tu tagad ļauj viņam aiziet, lai izvēlētos citu?! Haribo, nezinu kāpēc man radās tāds iespaids, ka Tev ir iekšas. Nu tad ņem un izmanto! Būtu man iekšas, es nebūtu ļāvusi savam “Viņam” aiziet.. Formidable rakstīja, ka ne jau mēs izvēlamies. Pareizi! Bet neizvēlas arī viņi. Izvēlas tās citas – viņus. Bet mēs tā vienkārši-ļaujam.. Viņiem ļauties, lai izvēlas viņus. Reizēm jau ļaujam, jo pašām pēc tam tas lielais atvieglojuma smaids, bet reizēm.. ?

  5. nē nu jā.. 🙂 teorētiski jau es varētu būt tā, kas viņu savervē. bez tam zaudēt ar nav ko. redz kā viss liecina par to, ka tik jāņem un jādara.. hm. jāapdomā šitais 🙂

  6. Lieciet mierā tās citas! Viņas vienkārši ir labākas. Skaidrs? Izvēlas cilvēki viens otru. Saprotams? viens otru! Vīrieši, kas ļauj, lai viņus izvēlas, tām citām nemaz neinteresē…Ha!!! Tie nav vērtīgi vīrieši. turpiniet gaudot. :)))))))))))

  7. Pēc manām domām tas, ka kāds izvēlas (iekaro) otru nav spēka demonstrācija. Vienkārši tas kurš ir aktīvākais attiecībās grib šīs attiecības vairāk nekā otrs. Un gan vienā gan otrā pusē var būt gan vīrietis, gan sieviete.
    Oponējot Tai Citai – vīrietis kurš ļaujas ne vienmēr ir tas nevērtīgais. Varbūt viņš šīs attiecības grib mazāk nekā Tu? Un jo viņš/viņa vairāk ļaujas, jo lielāka iespēja, ka šīs attiecības nekur neved. Vis apkārt ir piemēri, kad sieviete ļaujoties sabiedrības viedoklim, ka vīrietim ir sieviete jāiekaro, aprec šo iekarotāju, laiž pasaulē bērnu, un pēc 5 gadiem ar salauztu dzīvi šķirās.
    Ir viens lielisks salīdzinājums, ka mīlestība ir konstants lielums. Kā pica. Ja katram mīlētājam ir pa pusītei, tad viss ir lieliski. Bet ja vienam ir 3/4 bet otram 1/4 tad ir problēmas.
    Noteikti kāds mani uzskatīs par pļāpātāju, jo es savos 34 gados nevaru lepoties ne tuvu ar tādu pieredzi kā raksta autore. Toties ir liela teorētiskā bagāža. Cilvēka lidojums uz Mēnesi arī tika realizēts balstoties uz teorētiskiem spriedumiem 🙂

  8. Par teemu – neteikušu neko.. Tā jau vairāk vai mazāk aktuāla visām.. 😉
    Autorei komplimenti par stiliņu – lasīju un baudīju!! Rakstiits teksts ir TAVS formaats!

  9. Te gan būtu vietā teikt Elizabetes Bruksles vārdiem – kā pie Tevis var atjāt princis, ja pati neesi princese….
    Neilgojies…lai gan tas,protams, ir tikai cilvēcīgi….konkrēti pasaki pati sev, kādu cilvēku vēlies sev blakus, uzraksti kaut uz papīra lapas, ja ne savādāk, un iemācies cienīt sevi….jo tikai tā Tu iegūsi cilvēku, kurš cienīs Tevi!

  10. Piekrītu pēdējam komentāram. Precīzi noformulē savas vēlmes, un tas jau arī palīdzēs atšķirt īstos no neīstajiem. Tikai lai tās vēlmes, kā māca žurnālos, ir reālistiskas, nevis smuks, sportisks, gudrs, asprātīgs, bagāts, intelektuāls, bet arī saimniecisks, utt. Visu reizē dabūt nevar nekad, tāpēc jāizvēlas prioritātes un jāpieņem trūkumi. Un, ja tas viss izdarīts, bet vienalga nepas, tad jāatceras – ja jau aizgāja, tad nebija īstais, un tu tikai ieguvi no tā, ka tiki vaļā no neīstā; pa to laiku, kamēr esi brīva, vari pilnveidoties un baudīt dzīvi.
    Nu, tas tā, no žurnālu rakstiem un pers. pieredzes arīdzan. 🙂

  11. vakar nonācu pie secinājuma, ka raugoties uz visām attiecīām (to bija 3) – gala beigās ir viens ezultāts – nevienam, nevienam no viniem – mana mīlestība nebija vajadzīga. Un tieši tāpēc man ir sevi žēl.Jā, žēl.

  12. Ideāli – autorei balva un klēpis rožu par šādu rakstu – viss tīra patiesība, tie nav murgi – tā ir realitāte un varu derēt, ka tam izgājušas caurais 100tiem meiteņu…es tai skaitā un man jau bez pāris gadiem 30…Esmu tajā pašā punktā – es to saucu par NEVERENDING STORY! Un katru reize muļķe sirds cer, ka šoreiz viss būs savādāk – ai, kā mēs iekrītam 🙂 Laikam vēl neesam kaut ko savā dzīvē iemācījušās 🙂

  13. Protams, ka jacer, ka soreiz bus savadak! Es tiesham nesaprotu – vai Jus gribat milestibu lidz kapa malai? Vai kur taa saals ir? Tiksanas un skirsanas ir normala dzives sastavdalja. Mes mainamies, notikumi nak un iet, vienigais, ko var paturet ir skaistie mirkli, tas arii viss. Ir jazina ko gribi, jaa, bet nekad nevajag zaudet ari pascienu – lasiju te sur tur “es nelautu vinam aiziet” – ko tas isti nozime? Man liekas, ka sievietei ar pasapzinu ir absoluti pie vienas vietas – ja vins iet! Ja, nav forshi, ka pret tevi cuciski izturas, bet ir lietas ar kuram samierinaties nevar un tikai ta varda lai nebutu viena.

  14. es Jums pilnīgi piekrītu par ‘nedrīkst samierināties, tikai lai nebūtu viena’. pa lielam jau tieši tur tas krenķis – nav satikts cilvēks, kura būtība neliktu nepārtraukti ar kaut ko samierināties. tad es atkal attopos viena un apnīk ar laiku. un jā – zināmā mērā es ticu mīlestībai līdz kapa malai. es vismaz gribētu tiekties uz to pilnību. bet nav arī tā, ka tā utopija būtu tas, kas traucēja attiecībās līdz šim. vārdu sakot, visticamāk es gluži vienkārši gribu piedzīvot kaut ko īstu un sirsnīgu, kaut ko tādu, lai uz jautājumu -Vai tu esi mīlējusi?- es varētu atbildēt ar -Hell yeah!-
    it kā vienkārši.. dzīvos – redzēs.
    un vispār – paldies, dāmas, ka piedalaties pārdomās. tas ir ļoti interesanti un noderīgi.

  15. Ai kā man patika to visu lasīt!!! Gan rakstu, gan komentārus!!
    Es nevaru neko teikt par tiem daudzajiem vīriešiem, kuri itkā mīl, bet ne līdz galam! Man līdz 22 gadu vecumam visi vīrieši bija tikai galvā un protams man pašai likās ka arī sirdī, (nu labi bija jau kādi randiņi un bučiņas, bet tomēr tā par puisi es nevienu neuzdrīksos saukt) un ziniet es tiešām domāju kā tā būs vienmēr, un ka mana pirmā nakts būs galīgā dzērumā kādā telts stūrī, jo vienkārši ilgāk vairs nav ko gaidīt! Bet tad man dzimšanas dienā novēlēja :”tici sapnim un sapnis kļūs īsts”!! Skan smieklīgi, bet ziniet es ticēju- un ticēju tik ļoti, ka tas nosēdās kaut kādā zemapziņā- un tā nu es pilnīgi nejauši, bez pirmā acu skata zibšņiem, satiku savu Mīlestību- un es nebaidos to tā saukt, jo pat tad, ja kādreiz tā būs citāda un mēs abi būsim mainījušies- tā vienmēr būs Tāda īsta Mīlestība! Kuru bija vērts gaidīt!! TIEŠĀM VĒRTS!!!

Komentēt formidable Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.