Uz brīdi apstājies un padomā!

Ar šo es vēlos uzrunāt to sabiedrības daļu, kas pamanās vienmēr būt neapmierināti ar dzīvi, kritizēt visu apkārt notiekošo, un galu galā visās savās problēmās vainot kādu citu. Diemžēl aizvien biežāk nākas secināt, ka tādu cilvēku starp mums ir tiešām daudz.

Pastāv diezgan liela iespēja, ka es pati agrāk biju tāda mūžīgā nīdētāja, jo būsim atklāti, arī man likās, ka visās manās problēmās ir vainojams kāds cits. Kāpēc es vairs neesmu ar dzīvi neapmierinātā pilsone? Tāpēc, ka vienā dienā mana dzīve apgriezās kājām gaisā un pilnīgi viss mainījās. Pirms diviem gadiem, savā dzimšanas dienā, saņēmu „dāvanu” – diagnozi vēzis. Visas manas tā saucamās problēmas strauji zaudēja savu aktualitāti un manā galvā bija tikai viena doma- kā tas varēja ar mani notikt? Ar domu, ka man ir vēzis, bija tiešām grūti sadzīvot, pēc pirmās operācijas, apmēram divus mēnešus biju pilnīgs „dārzenis”.

Gulēju gultā, truli blenzu griestos un man pilnīgi nekas neinteresēja. Tajā laikā spēju domāt tikai par to, cik tas ir netaisnīgi, ka mana dzīve pārvērtusies tādā murgā. Kad kāds man mēģināja stāstīt, cik svarīgi ir domāt pozitīvi un tamlīdzīgas lietas, es, maigi izsakoties, vēlējos šo cilvēku pasūtīt pāris mājas tālāk. Ar šādu attieksmi, protams, nebija ilgi jāgaida līdz mans stāvoklis sāka diezgan strauji pasliktināties. Rezultātā sākumā ārstēšanai paredzētie 6 mēneši ievilkās gandrīz divu gadu garumā.

Tieši tad, kad kļuva arvien sliktāk, es beidzot sapratu, ka neviens ārsts man nevarēs palīdzēt, ja es pati sev nepalīdzēšu. Pat nezinu kā to izskaidrot …bet brīdī, kad jau biju tik zemu, ka vairs nav kur krist, es sapratu, cik ļoti vēlos būt vesela, cik ļoti vēlos dzīvot!

Es izvēlējos cīnīties un zināju, lai kādu cenu man tas maksātu, būšu atkal vesela. Jā, tas bija grūti un izveseļošanās bija ilgs process, bet tas ir neaprakstāms gandarījums par sasniegto. Ticiet man, pozitīvām domām un ticībai, ka viss būs labi, patiešām ir milzīgs spēks. Lai cik tas banāli neizklausītos, tieši tad, kad mainīju savu attieksmi un domāšanas veidu, viss sāka iet uz labo pusi. Ir jāatrod sevī spēks cīnīties un jātic panākumiem, tad arī neiespējamais kļūst iespējams.

Šis notikums mani mainīja pilnībā, un tagad ir tāda sajūta it kā es būtu no jauna piedzimusi. Šī ir cita dzīve, citas domas un emocijas… Nebaidīšos apgalvot, ka mīlu sevi un savu dzīvi. Ir neizsakāms prieks būt veselai, un visas pagājušās grūtības ir kā iedvesma jauniem sasniegumiem, jo es zinu, ka mani vairs nevar salauzt.

Es nebaidos riskēt, es nebaidos no citu cilvēku viedokļiem, es vienkārši ņemu no dzīves visu, ko tā sniedz.

Ko gan es ar šo visu vēlējos pateikt? Nevēlos nevienu nosodīt vai mācīt. Mans lūgums jums ir tikai uz brīdi apstāties savā „vāveres ritenī” un padomāt, kāpēc mūsu sabiedrība ir tik pesimistiska. Nākošo reizi, kad satiec paziņu uz ielas, pastāsti kaut ko labu, nevis sāc klāstīt cik nogriezts no algas, kurš atlaists un tā tālāk… Vai kaut kas mainās, ja visu laiku par to runā? Nē!

Vai tu esi vesela, vai tava ģimene ir vesela un jūs esat paēduši? Par to vien jūs varat būt laimīgi! Jā, tās ir elementāras lietas, bet diemžēl cilvēki to nenovērtē. Mainies pati, un mainīsies cilvēki, kas ir tev apkārt! Ja tu dāvā cilvēkiem prieku, tu to noteikti saņemsi atpakaļ! Ticiet man, tā ir ļoti laba sajūta, kad kāds tev saka: „Tu gan esi forša! No kurienes tāds dzīvesprieks?”

Es tikai smejos un saku: „DZĪVE IR SKAISTA!!!”

 

10 komentāri
  1. lai cik skumji arī nebūtu, bet lielākā daļa cilvēku nespēj novērtēt viņiem doto laimi… viņiem godīgi sakot vienalga vai arā spīd saule, vai līst lietus, jo tāpat viņiem nekad nebūs labi… viņi ir tā pieraduši īdēt, ka pat tad, kad viss notiek labi, viņi īd… un tie cilvēki zaudē tik daudz jauku mirkļu savas dzīves… iesloga to restēs…

    Bet man tiešām prieks par Tevi 🙂 Un tā tik turpināt… ar optimismu un gribas spēku pietiek, lai veiktu brīnumus! 🙂

  2. Eu, bet šis man bija kā spēriens pa pakaļu. Nīdu regulāri, ja ne vārdiski, tad domās. Šis man lika padomāt.

  3. Cilvēki to visu saprot tikai tad, kad uz savas ādas ir izbaudijuši lūzuma punktu, tad kad zemāk nav kur krist!

  4. Esmu viena no tām īdētājām 🙁 Nu nejau tā kā visu laiku, bet bieži vien jūtu, ka vajadzētu būt pozitīvākai un vairāk novērtēt to, kas man ir. Bet diemžēl nav tik viegli izdarīt, kā pateikt. Cenšos sevi visādi motivēt, bet vienalga bieži ir situācija, ka garastāvoklis štruntīgs, nezinu kādēļ, saprotu, ka tā nav pareizi, bet labāk jau no tā nepaliek. Valdību nelādu un visus apkārtējos par muļķiem nesaucu, bet kaut kādas īdētājas pazīmes manī visu laiku līdzi nēsājas. Raksti kā šis liek cerēt, ka arī es varētu savākties. Jācer, ka man nevajadzēs tik ļoti smagu triecienu, lai to izdarītu… Bet nu par autori riktīgs prieks 🙂 Lai arī turpmāk pietiek spēka uztvert labo pusi visam! Un novēlu sev un citiem cilvēkiem vairāk pozitīvisma šajā pasaulē 🙂

  5. Aplausi autorei…
    es arī esmu sapratusi,ka šajā dzīvē var tikt uz priekšu tikai pozitīvām domām un smaidu sejā pat, tad kad gribas raudāt….dažreiz jau gribas pačīkstēt cik grūti,bet tajos brīžos es sev pasaku..ev,vecā saņemies un priecājies,ka tev ir abas kājas un rokas,ka esi vesela un tev ir mājas,kur pēc garās darba dienas atgriesties….un kas ir pārējais,tikai sekundāras lietas,pašu radītas vai apkārtējo mirkļa iegribas…baudīsim dzīvi un priecāsimies par ik mirkli vai saule spīd,vai lietus līst,jo tas mirklis,kas bijis bijis,tas pagaisīs pagātnei un neatgriezīsies

  6. Paldies par jauko optimismu. Man godīgi jāsaka,ka esmu to it kā sen sapratusi,bet kaut kā pašai nesanāk.Dotajā brīdī man vajadzētu tā saņemties,bet es ieraujos sevī.Es cenšos skaistumu saskatīt dabā,mūsu tautas tradīcijās un dziesmās.Smeļos tur arī spēku,bet tad uznāk vājums.Es vienmēr priecājos par stipriem cilvēkiem,kuriem pietiek spēks sevi saņemt rokās un vēlu šiem cilvēkiem visu labāko.Ceru,ka arī man tas izdosies.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.