Trīs telefoni un kredīts nulle

Reiz kādā sarunā ar draudzeni, mēs aizskārām tēmu par mobilajiem telefoniem cilvēku ikdienā. Jāatzīst, ka nerunājām gan tik globālos apmēros – par visas cilvēces nepieciešamību pēc tā, jo kaut arī uzskatu sevi par gana vecmodīgu cilvēku, tomēr apzinos, ka mobilais telefons ir gana parocīgs XX gadsimta izgudrojums.

Tā vietā, saruna ievirzījās par to kāda nozīme šim sakaru līdzeklim ir sieviešu un vīriešu dzīvē. Nonācām pie sekojoša secinājuma – sieviete mobilajam telefonam ikdienā pievērš daudz mazāku uzmanību nekā vīrietis.

Apskatīsim sekojošu situāciju. Jauna dāma ir precējusies. Abiem ar vīru ir labas attiecības un saticīga kopā dzīvošana. Tā sacīt, sieviete ir uzsākusi dzīves posmu, kad divi vien ar vīru viņi būvē savu jauno kopīgo nākotni. Abiem ir telefoni, bet neskatoties uz to, sieviete ir mūžīgi "nesasniedzama". Cik bieži mēdz būt tā, ka jūs, piemēram, rosāties pa virtuvi, klausoties kādas noskaņojuma pacilājošas mūzikas ritmos un gatavojat savam draugam vai vīram pusdienas, un telefonu esat atstājušas kaut kur guļamistabā pie naktslampiņas vai viesistabā pie televizora vai tas joprojām atrodas kaut kur dziļi jūsu rokassomiņā vai… diez’ sazin kur vēl? Un tad vakarā pārnākot vīram mājās, pirmais jautājums ir: Kāpēc necel klausuli? Kam tev tas telefons vispār ir vajadzīgs, ja tevi nevar sazvanīt?!

Draudzenes mēdz zvanīt, bet neba nu ar pirmo reizi jūs var sazvanīt. Ja zvana no darba, tad vispār ārpus darba laika, labāk ir ignorēt šāda veida zvanus, it sevišķi, ja vakarā esi mīļi pieglaudies mīļotā plecam un abi nododaties kādas interesantas filmas skatīšanai. Ja vēl esat ieskauti sveču gaismā un rokās ir sarkanvīna piepildīta glāze, tad tiklīdz nejēdzīgi vibrējošais telefonzvans izjauc šo romantisko idilli, pirmais ko gribās izdarīt ir triekt to mazo verķi pret sienu, lai tas apklust uz mūžīgiem laikiem.

Vēl viens piemērs ir saistīts ar mīlēšanos. Ja šī intīmā procesa laikā, iezvanās telefons, kurš parasti saka – lai paliek, necel? Lielākoties tā ir sieviete, kura eiforijas pārņemta, negrib pārtraukt iesākto. Tajā pat laikā, vīrietis kaut arī nedaudz pretosies, agri vai vēlu to klausuli pacels. Pat, ja nepacels, tad pirmais ko viņš darīs pēc mīlēšanās, ir skries skatīt, kurš nu ir zvanījis, radot sajūtu, ka kopš zvana, viņš ne par ko citu nav domājis.

Vienvārdsakot, sievietei pēc nemitīga kontakta ar ārpasauli ir mazāka vajadzība nekā vīrietim. Varētu šķist, ka viņš baidās palaist garām ko akūti svarīgu, ko nav nekādā veidā iespējams atlikt uz vēlāku laiku.

Kad šī saruna norisinājās ar draudzeni, es vēl nebiju uz "viena viļņa" ar viņu. Mani mēdza pārņemt dusmas par faktu, ka nevaru sazvanīt viņu tad, kad man pēkšņi uzrodas kāda vajadzība no viņas. Tagad, kad pati esmu precētas sievietes statusā, es sāku saprast kā tas praktiski izpaužās. Pieļauju domu, ka nav jau jābūt tikai precētam, bet ir jāpiekopj vismaz stabilas attiecības ar otro pusīti.

Dažreiz telefons man stāv pie gultas un man ir ne silts, ne auksts par viņu. Tas mēdz izlādēties un tāds palikt kādas pāris dienas no vietas. Ja vīrietis regulāri neuzlādētu to no jauna, noteikti, ka pati to darītu ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Ja redzu, ka zvana vecāki un pāris ļoti tuvu draugu, mēģināšu iespēju robežās atbildēt, bet par pārējiem es padomāšu. Ja nebūs noskaņojuma runāties, tad kāpēc, lai es bojātu sev un zvanītājam noskaņojumu?! Labāk nogaidīšu un pati pārzvanīšu vēlāk.

Katru reizi, kad dodos ar mīļoto ikvakara pastaigā, es saku, ka rokassomu atstāšu mājās. Nu kam man nēsāt visādas liekas mantas?! Līdz ar to arī telefons automātiski paliek mājās. Sākumā viņš brīnījās – nu kā tā var?! Bet ja nu kāds zvana?! Uz ko es mierīgi paziņoju, ka nekas traks nenotiks no tā, ja es pēc tam pati pārzvanīšu, ja reiz būs pēc tā baigā nepieciešamība.

Kā ir ar sievietēm, kurām nav stabilu attiecību? Gan rezumējot savu pieredzi, gan savus novērojumus, nāku pie secinājuma, ka tādas sievietes gan izmanto mobīlo telefonu pastiprinātāk, pat vairāk, nekā vīrieši. Katrs sīkums ir jāizklāsta draudzenei. Katrs lielāks ieplānotais solis iespējams jāpaziņo vecākiem, it sevisķi, ja dzīvo kopā. Ja uzrodās kāds puisi, tad ir nemitīgās īsziņu jūras, sazvanīšanās. Par katru paziņas zvanu ir tāds kā prieks, jo ir taču jauki, ja kāds tevi atcerās, kāds ar tevi vēlās runāties. Jūties tā it kā esi visiem nepieciešams. Bet mēs taču zinām kā ir īstenībā…

Labs piemērs varētu būt ar jauniešiem. Ja ikdienā paskatamies uz mazajām meitenēm sabiedriskajā transportā vai kur citur uz ielas, viņām tāda lieta kā telefons ir bez maz vai pielūgsmes objekta vietā. Nedod dies’ izlaist to no rokām! Ja nu pazvana Pēteris no iepriekšējā vakara tusa, vai krutais Jancis no klases, vai foršā draudzene uzaicina uz kārtējo ballīti – to nedrīkst palaist garām! Un tas ir tikai normāli. Šie jaunieši ir tikai savas dzīves sākuma posmā, kur līdz tās sakārtošanai vajadzēs ilgāku laiku.

Vēl šinī sakarībā gribētu minēt kādu absurdu momentu. Tādus gadījumus neesmu novērojusi daudz, bet tādi pastāv. Ņemšu piemēru iz savas dzīves. Sagadījās tā, ka kādā braucienā ārpus Latvijas, es iepazinos ar vienu sievieti. Īpaša izvēle man nebija, tātad atlika vien komunicēt. Vienā brīdī pamanīju, ka no viņas miniatūri mazās somiņas, viņa izvelk trīs mobīlos tālruņus. Pirmais jautājums, kas man loģiski pavīdēja prātā, ir: Kāpēc?! Kāpēc veseli trīs telefoni?! Kā vēlāk izrādījās, sieviete nav nekādu kruto firmu īpašniece, kura tur dienā kārto neskaitāmos darījumus, un tad nu varbūt varētu mēģināt to skaitu izskaidrot, ka tur viens ir ģimenei, otrs – darbam, trešais – arī darbam?! Nu nezinu. Bet tas pat nebija tas amizantākais. Amizantākais bija iekš tā, ka visi trīs telefoni viņai bija pussaplēsti. Kad viņa pieķēra manu dīvaino skatienu, viņa izstāstīja, ka vienam redzējies ekrāns ir saplīsi no kāda neveiksmīga kritiena. Bet kaut arī gaisma nespīd, tomēr visu varot redzēt! Tad citam galvenā poga ir izļurkājusies un vispār pazudusies. Bet, ja tur ar nagu tur var aizķeksēt, tad viss darbojoties! Trešajam arī bija kāda vaina, bet kas to lai atcerās. Bet ziniet? Pat tas nav tas amizantākais. Jo tas, kas pielika trekno punktu uz "i" ir tas, ka nevienā no telefoniem nebija kredīta. Rodas tikai viens jautājums (kurš, protams, arī man neveikli paspruka): kāda velna pēc tev sieviet’ ir vajadzīgi tie trīs krāmi, it sevišķi, ja neviens no viņiem īsti nedarbojās?!

Lai vai kā, mobīlais telefons, protams, ir noderīga un varen parocīga lieta, bet mana dzīves pieredze rāda, ka ja cilvēkam dzīve ir sakārtota, tad nemaz tik liela nepieciešamība pēc tā pīkstošā verķa nav. Tagad saprotu cik savā ziņā izskatās smieklīgi tie cilvēki, kuri ir atkarīgi no tā. Un kā jau visiem ir zināms, tad atkarība nav nekas labs. Galvenais, kas ir jāatcerās, ka zeme neapstāsies no tā, ja mēs reizi pa reizei tomēr padomāsim vairāk par sevi un tajā brīdī sev blakus esošo cilvēku, nekā metīsimies atbildēt uz katru zvanu.

Vienvārdsakot, sakārtosim mūsu dzīves, veidosim attiecības ar sev mīļotajiem cilvēkiem un labāk retu reizi aizbrauksim ciemos pie draugiem, nekā katru dienu nodosimies nejēdzīgi garām sarunām pa telefonu.

7 komentāri
  1. Es gan teiktu, ka tas atkarīgs no cilvēka – vienā pārī zinu, ka labāk jāzvana meitenei, citā atkal puisim. Bet dažā labā ģimenītē nav jēgas zvanīt ne vienam, ne otram… 😀

  2. Kaut esmu neprecējusies un brīva, tik un tā es arī piederu pie tās kategorijas, kas nekad nav sazvanāmi. Var jau būt, ka palaižu garām kaut ko svarīgu un samazinās tā komunikācija, taču tuvākie jau zina, ka ir jāzvana vairākas reizes. Toties izbaudu momentu un priecājos par dzīvi reālajā vidē :))

  3. Mani ļoti uzrunāja šis raksts, jo tajā tika attainota mana pieredze. Tiešām, pirms nebija nopietnas attiecības, telefonu neizlaidu no rokām – dažādas sms, zvani, intrigas utt.
    Kopš man jau 3 gadus ir nopietnas un mīlestības pilnas attiecības, telefons man ir kļuvis ļoti vienaldzīgs. Ja nu vienīgi noder no rītiem kā modinātās, Pārējā laikā parasti esmu aizmirsusi izslēgt “klusumu” un uz telefona zvaniem nereaģēju. Zinu, ka vecākiem, arī dažreiz draugiem tas tracina – bet mani tas pilnībā neuztrauc – esmu harmonijā 🙂
    p.s. vēl telefons noeder darba drīšanās, bet nu tas jau ir cits stāsts

  4. “Kam tev tas telefons vispār ir vajadzīgs, ja tevi nevar sazvanīt?!” tā vienmēr ir bijusi manas mammas mīļākā frāze 😀

  5. es atkal portālā lasīju, ka tagad mobilo telefonu katram paliks arvien mazāk. Nu tiem, kuriem agrāk bija 2-3 mobilie, paliks viens, jo cilvēki vienkārši atteiksies

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.