Trakā dzīve dzīvīte

Tā ir dīvaina aksioma. Ja es žaušos, man viennozīmīgi pēcāk būs ārstu drūmais skatiens traumpunktā ar izteiksmi: “Nu, kur šitik stulbi!”. Un man ir bail, ka bērni sekos manās “pēdās”. Tās nav tās mazākās un skaistākās (1,68, 40. izmērs).

Mans jaunākais bērns – dēls – šobrīd uz mani bērnu valodā lamājās, esot noņēmusi šķēres. Un es skatos uz viņa zilo lūpiņu, kuru viņš sasita dienas pirmajā pusē. Es tikai brīnos, kā viņš neizsita zobus. Bērni ir bērni. Es simtstūkstoš reizes esmu līdz aismakumam klabinājusi: “nelēkāt pa matraci, nelēkāt!”. Pastāstiet, kurš ūdenszālei līdzīgs trīsgadīgs bērns klausīs? Vismaz- ne manējais. Jā, jā – variet mest ar piena pudelēm un izlietotiem pamperiem mana “dārziņā” – neklausīja, nemācēju ieborēt! Un – nojaucās šodien, atsperīgi atlecot ar vēderu no matrača, piezemējoties ar muti uz leju. Piezemēšanās brīdi redzot, man šermuļi izskrēja cauri kauliem. Es neesmu histēriķe, uzreiz savācos, novērtēju situāciju un rīkojos. Pierādīts! Labi, tas tā…

Kad pagājušā gada sākumā iedevu bērnu bijušajam vīram, atpakaļ saņēmu bērnu ar lieeeeelu “fingālu”. Trepes. Pagraba, ziniet… Vīriešu sarunas, ka ij nepamanīja kustīgo kamolu. Noliksim malā veselo saprātu, bet atmaksājās tas, ka todien es bērnu satuntuļoju biezā jakā, gluži kā eskimosu, Southparka (pieaugušo multenīte) Keniju. Un neklausījos vīriešu vāvuļošanā par kaut kādu tur tuntulēšanu. Laikam jau intuīcija. Bet tekstu, kuru veltīju tovakar eksam, paturēšu pie sevis. Dabūšu vēl banu…

Apbrīnoju bērnu spēju krist tā, lai nebūtu pieaugušajiem jāķer trieka. Divtik raizes būtu!

***
Un tad es aizdomājos – esmu smieklīgo traumu karaliene, bērni no tā gan izvairās – cenšas, man taču pat kaķis ir bijis traks. Mīlīgs strīpainītis, bet kā no viena dārza gala ieskrējās, tā ar pieri iekšā ābelē otrā dārza galā. Pēcāk viņš minūtes 15 karājās ar kājām gaisā, ieķēries ābeles zarā. Tā neskaitāmas reizes. Viņš spēja ieskrieties no viena dzīvokļa gala, lai otra galā – uzskrietu pa aizkariem un nomauktos ar visu stangu… Man pietrūkst viņa… Viņa vārds bija – Taimers…

Saistītie raksti

1 komentārs
  1. ai, ar bērniem tā ir, un darbojas tieši “pierādīts”, kaut gan, kas tad darbojas ar pieaugušajiem? Piemēram, neizņemt līkumu gar mājas stūri un ieskriet ar plecu sienā vai ietesties stabā, tā, ka dzirksteles sķīst…oi, tā ir gadījies pat vairākas reizes. Kaķis – nuuuu, es jau smejos, ka ir tādi kaut kādi neinēsāti vai pēdējie piedzimuši, vai mazākie metienā, kas mazliet tādi pamuļķīši D manējais visu laiku visr grib lēkt, bet vienmēr pietrūkst tieši viena centimetra, un, izmisīgā vēlmē tomēr kaut kur kaut kā noturēties, līdzi lido viss – krūzes, šķēres, bļodas, puķu podi…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.