Tas jau reiz ir bijis…Deja vu

Ne reizi vien dzīvē esam nokļuvušas situācijā, kad liekas – šis brīdis jau reiz piedzīvots. Pasaulē šo fenomenu sauc par déjà vu, kas burtiskajā tulkojumā no franču valodas nozīmē jau redzēts. Mums allaž šķiet, ka brīdī, kad nonākam šīs sajūtas varā, notiek kaut kas maģisks vai iejaucas pārpasaulīgi spēki, bet zinātnieki mēģina rast déjà vu racionālu izskaidrojumu.

Dīvaino atkalredzēšanas sajūtu ir piedzīvojis teju katrs no mums, to rāda arī pasaulē veiktās aptaujas – vairāk par 70% (citos avotos skaitlis svārstās pat līdz 90%) no visā pasaulē aptaujātajiem cilvēkiem kaut reizi dzīvē ar šo fenomenu ir sastapušies.

Vieniem déjà vu rodas ceļojuma laikā, apmeklējot kādu zemi vai pilsētu, kurā nekad iepriekš nav būts, cits to piedzīvo parastā ikdienišķā situācijā – sarunā ar draugiem vai iepērkoties veikalā. Aina liekas jau redzēta, arī darbības turpinājums gandrīz vai paredzams uz priekšu. Déjà vu var izraisīt jebkas – skats, skaņa, garša vai pat smarža. Vārdu šim izpētes objektam 1876.gadā deva franču zinātnieks Emīls Boraks – viens no pirmajiem, kurš centās izdibināt “jau pieredzētā” noslēpumu.

Šo neparasto sajūtu mēdz skaidrot ar visu iespējamo  – sākot no paranormālām parādībām, reinkarnāciju, beidzot ar neiroloģiskiem traucējumiem. Zinātniekiem, ķeroties pie šī fenomena pētīšanas, parādījušās vairākas teorijas, kas apgalvo, ka tas nav tikai parasts atmiņu uzplaiksnījums mūsu smadzenēs. Patiesībā šādu teoriju pasaulē ir ap 40. Par šo tēmu izstrādāti paplašināti un sīkāki pētījumi, kuros tiek analizēta dažāda cilvēku pieredze.

Šveiciešu zinātnieks Artūrs Funkhauzers piedāvā vairākus déjà vu variantus – déjà vécu  – jau pieredzēts; déjà senti – jau sajusts; déjà visité   – jau apmeklēts/apciemots.
Viena daļa zinātnieku uzskata, ka šo parādību izraisa nepareiza atmiņas uzvedība. Mums šķiet, ka esam šeit bijuši, esam to redzējuši, bet patiesībā ir bijis kāds pietiekami sīks vietas, apstākļu apraksts, kas radījis visai reālu vizualizāciju, tāpēc mums šķiet, ka esam kādreiz šeit jau bijuši un ainu redzējuši.

Tāpat pastāv teorija, ka atmiņa mūs māna, uztverot informāciju divreiz, proti, zemapziņā informācija nonāk ātrāk nekā mēs to reāli apzināmies, tāpēc pirmo reizi mēs šo informāciju uztveram neapzināti, bet otro reizi apzināti. Rezultātā rodas sajūta, ka mirklis jau kaut kad piedzīvots, bet patiesībā, tas noticis tik tikko.

Ir atrodams arī skaidrojuma variants, kur informācijas uztveršanas nobīdē “vaino” acis – viena acs uzver informāciju ātrāk nekā otra. Tas gan liekas neticami, jo déjà vu piedzīvo arī cilvēki ar vienu aci un pat aklie. Tātad, kā jau iepriekš minēts, šī sajūta rodas ne tikai no redzētā, bet arī dzirdētā, sajustā un saostā.

Ar šīm neparastajām sajūtām tiek veikti dažādi eksperimenti. Piemēram, šā fenomena pētnieks Akira O’Konors savā pētnieciskajā darbā 2006.gadā izmantojis pat hipnozi. “Mēs domājam, ka rodas déjà vu tad, kad smadzeņu daļā, kas ir atbildīga par atpazīstamību, rodas traucējumi, “ viņš skaidroja.  Vienā no eksperimentiem studentiem lūdza iegaumēt vārdus, un tad ar hipnozes palīdzību lika tiem tos aizmirst. Vēlāk šie vārdi tiem atkal tika parādīti, un puse no hipnotizētajiem atzina, ka piedzīvojuši kaut ko līdzīgu déjà vu, citi pat – ka tas tiešam bijis déjà vu

Vēl viena teorija ir saistīta arī ar ķīmiskiem procesiem, proti,  “jau piedzīvotā” sajūtu var izraisīt arī dažādu medikamentu mijiedarbība.

Bet zinātnieki nav metuši plinti krūmos. Dažādi eksperimenti tiek veikti vēl joprojām, un ar to norisi un rezultātiem laiku pa laikam varam iepazīsties kādā specializētā ārzemju izdevumā vai mājas lapā. Protams, netrūkst arī ļaužu, kas atmiņas uzplaiksnījumus saista ar pārpasaulīgām lietām, piemēram, iepriekšējo dzīvi. Arī populārajā kulta filmā “Matrix” mēs varējām iepazīties ar savdabīgu teoriju par déjà vu rašanās iemesliem. Citiem labpatīkas domāt, ka nākotnes vīzijas mēs vienkārši nosapņojam. Tas tikai pierāda to, ka pagaidām viennozīmīgas atbildes par šīs noslēpumainās sajūtas izcelsmi nav, bet varbūt, ka tas nemaz nav nepieciešams. Mums ir iespēja izvēlēties sev tīkamāko variantu, jo kāpēc gan neļauties domai, ka esi to jau redzējusi pirms 350 gadiem? Arī tad, kad nebijām atklājuši Ziemassvētku vecīša eksistences noslēpumu, dzīve taču likās daudz interesantāka, vai ne?

Saistītie raksti

6 komentāri
  1. Esmu izbaudījusi šo sajūtu un reizēm man tas pat patīk! 🙂
    Bet varbūt arī šadai situācijai ir savs nosaukums!? Es domāju par kādu konkrētu cilvēku, ka man viņam jāuzraksta vai jāuzzvana, vai vienkārši kavējos atmiņās un tieši tajā brīdī šis cilvēks par kuru domāju dod par sevi ziņu 🙂

  2. Nu ir šitā biji diezgan bieži. Nekad gan neesmu bijusi svēša vietā un kaut ko tādu jutusi, visbiežāk tomēr tās ir ikdienišķas situācijas. Vēl ir jocīgi, kad atkārtojas sapņi, un pietam vēl – jau sapnī tu zini, kā viss būs, un tu pat tad mēģini kaut ko darīt, lai tas neatkārtojas 😀 Bet tas par to iedomāšnos par kādu cilvēku – tam man liekas, ir teiciens – kā vilku piemin, vilks klāt 🙂

  3. Oi, cik gan looti pazistama sajuta, un ne tikai vietas arii cilveki,kas ir redzeti itka sapnos ari tiek dzive satikti.Es teiktu, ka man sis sajutas patiik, jabut k-kam mistiskam un neizskaidrojamam, tas piedot dzivei odzinu:)

  4. Tad jau es par sevi varu teikt, ka ar mani kautkas nav kārtībā, jo man vismaz vienreiz mēnesī ir tā kad 4 dienas pēc kārtas uzplaiksnī šī sajūta. Es to drīzāk uzskatu par kautko aukstāku…. Drīzāk kā brīdinājumu, jeb… Uzskatu, ka katrs cilvēks piedzimis ar konkrētu uzdevumu, kurš dzīves laikā viņam jāatrisina vai tml. un šie saucami deja vu ir kā pareizā virziena rādītāji, jebšu kautas uz topusi… Bet katrā gadījumā tas ir mans subjektīvais viedoklis, droši vien citi tam nepiekritīs, bet tas jau lai paliek katra paša ziņā…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.