Pašcieņa – egoisms vai nepieciešams rakstura atribūts

Nesen bija saruna ar draudzeni, tad mammu. Viena pārdzīvo, ka vīrietis neizrāda nekādu vēlmi pēc kāzām, bet visu pārējo- dzīvošanu kopā, bērnus, tīru māju – to visu grib. Draudzene pārdzīvo un klusē. Gaida iecietīgi un pacietīgi. Jau desmito gadu.

Otrai – vīrs pa kluso sācis dzert. Viņam ir smaga slimīga, kuras dēļ, patiesībā, alkohols ir bīstams. Mamma atbrauc mājās – vīrs šmigā, mamma uzmet lūpu. Atrod noslēptu, nu jau tukšu pudeli – uzmet lūpu. Bet pie ģimenes konsultanta iet nevēlas. Padomus prasa, tie visi ir nepieņemami. Kad mamma jau n-toreizi raudot zvana ar tekstiem: negribu viņu redzēt, šķiršos, es sajūtu ne tikai viņas sāpi, bet arī sava patēva sāpi. Nav izrunāšanās. Cilvēki jau iegājuši otrajā gadu simta pusē, bet – uzvedas kā jaunības maksimālisma pārņemti jaunieši – spīta un bezcerības pilni. Bet uz dialogu iziet.. Par lepnu vai kā?

Un es aizdomājos – vai šeit savu lomu nenospēlē trūkstoša pašapziņa? Vai, varbūt – tās ir tieši daudz par daudz?

12 komentāri
  1. Es domāju, ka komunikācijas trūkums savā starpā vispār nav saistīts ar pašapziņu – drīzāk ar kaut kādu “ciešu un klusēju” sindromu. Man viens pazīstams precēts pāris jau 11 gadus kopā, ar mazo kinderi, bet vēl joprojām nespēj izrunāties par esošām problēmām, kuras nu jau samilzušas tādā līmenī, ka mājās bilde ir, bet skaņas nav. Un kad es prasu – kur ir problēma – viņš saka, ka “nevar noķert īsto brīdi”, un “ar viņu nav tik vienkārši apsēsties un izrunāties”, un “es jau tāpat zinu, ko viņa teiks” utt. Bet tā tiešām apsēsties, parunāt viņi nevar. Un ciešas. Jo viņiem likas, “ka tam nav jēgas, jo es jau zinu, ko viņš/viņa pateiks”. Man gan šķiet, ka ir bail uzzināt atbildes uz dažiem jautājumiem, kad tie tik uzdoti un atbildēti. Vienkārši bail – jo izrādīsies, ka paša acī ir tāāāāāds baļķis…

  2. vecās paaudzes cilvēki ir tā audzināt. sieviete klusē un cieš. sieviete – pavarda turētāja, ģimenes kopā turētāja. sievietei vīrietim jāpiedod, jāklusē, jācieš. ja sit, tad mīl. un tml. stereotipi. jaunā paaudze jau lielākoties saprot, ka ir jārunā, bet tas ir grūti. bail. jābūt savstarpējai sapratnei un pats galvenais – MĪLESTĪBAI! tad visu var atrisināt.
    ak, jā. un vēl, ja priekšā bijis attiecīgais ģimenes modelis, tad arī šī te mūsu paaudze ir tāda, kā iepriekš minētā vecākā.

  3. Nē, nu nav jau ne vainas tam, ka sieviete ir pavarda sargātāja un tml. Problēma ir tajā, ka vārdi “mīlestība” un “savstarpējā sapratne” ir tik vispārīgi, ka nepalīdzēs ģimenei jeb vīrietiem ar sievieti (par viendzimuma savienībām nerunāju, jo viņiem pārsvarā ir ļoti laba komunikācija) atrast problēmu risinājumu. Jo viņiem vajag konkrētu recepti: ko viņam/viņai darīt? Konkrēti: iet teikt to un to, vai darīt tā un šitā. Problēma jau arī ir SĀKT to runāšanu, jo pēc tam kļust vieglāk ar tām sarunām, bet problēma ir sākt. Kā? Tāds ir jautājums…

  4. nevajaga domāt par to KĀ SĀKT? tā domājot visu var palaist garām un pēc tam jau izrādīsies par vēlu. vienkārš jārunā. starp citu, izklausīsies nelāgi, bet atlkohols atslābina un palīdz šādās reizēs, kad nejūties atbrīvoti. es domāju lielākā problēma sarunas uzsākšanai ir neticība sev un nedrošība. nevajaga baidīties no sev tuva cilvēka.

  5. Es gan diezgan negatīvi skatos uz sarunām alkohola ietekmē. Jo, pirmkārt, tas, kas tiek pateikts “zem grādiem” ne vienmēr būs patiesi, bet dažos gadījumos aizvainojuma diktēts, un var būt pārāk neiecietīgi, un otrkārt, ja ir par daudz, no rīta var neatcerēties kāds no sarunas dalībniekiem kaut kādas nianses…
    Labi, es saprotu, ka nevajag pielakties tā, ka kukaiņi mēdās, bet tomēr ar alko ir tā, ka grūti to pareizo daudzumu noteikt…

  6. nav jau jāpiedzerās nejēgā. es domāju – glāze vīna un nedaudz relaksētas atmosfēras, ja nu citādi nevar saņemties sarunai.

  7. Manas pārdomas bija par to, vai “pašcieņa” ir tā, kura liedz izrunāties – neiešu jau lūgties – pēc principa. Vai arī – tas ir pašcieņas trūkums? Aiziet pie ģimenes konsultanta – tas ir grūtāk, nekā ļaut jukt laukā laulībai, vainot vienam otru neizpratnē? Un neviens nav vainīgs, tikai pietrūka… kas? Uzmest lūpu par otra darīšanu/ nedarīšanu – kas ir sekas – ir vieglāk? Ar pašcieņu tas ir saistīts noteikti, tikai – kurā virzienā?

  8. Man šķiet, ka galvenais tomēr ir gribēt runāt. Jo, ja attiecību kopšana nav tiem cilvēkiem svarīga, viņi par neradīs sev tādu atmosfēru – ar vīnu un relaksētu atmosfēru. Viņiem visticamāk vispār neeksistēs tāds jēdziens – relaksēta atmosfēra…

  9. Abos gadījumos – viens ir klusētājs jau no dabas, otrs – tendēts pieturēties pie sava iedomatā viedokļa. Te man nāk prātā: ezītis lepns putns, kamēr (dzīve) neiespers, tikmēr nelidos!

  10. nu tad āmen, izejas nav, jo – vai nu Muhameds iet pie kalna vai kalns pie Muhameda, citādāk jau laikam nekā…

  11. situācija ar mammu un dzerošo, slimo tēvu ir vienkaŗši stulba. par ko uzmest lūpu? par to, ka cilvēks ir sadrūmis par savu slimību? par to, ka vienīgais, kā viņš spēj ar šo faktu sadzīvot, ir piedzerties? vīrieši pēc dabas ir vāji un bailīgi. viņi nerunā. viņi izcieš sevī. sievietei ir jābūt gudrākai. jāspēj izprast situācija un jārunā, jāpalīdz, jāatbalsta, nevis jāapvainojas. tas tēvam noteikti patreiz ir galīgi nevajadzīgi. un lūk – tas ir tas egoisms, kad cilvēks domā tikai par sevi, ne to otru. lūk, vīrs dzer, lupata tāds! viss ir tik slikti, tas mani tā sāpina blabla. bet tas, ka tam otram ir grūti, to nesaprot. un egoismam ar pašlepnumu nav nekāda sakara. pilnīgi divas dažādas lietas.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.