Par savu mammu stāsta Ilze Lasmane

Šajā – noslēdzošajā stāstu sērijā par mammām, par sevi un savu mammu stāsta Ilze Lasmane, galerijas Istaba bufetniece un raidījuma Sirmā ēdienkaratē producente.

Mamma neprot taisīt ēst
. Man, protams, ir foršākā mamma pasaulē. Viņas mīlestība ir patīkama un neuzbāzīga. Jebkurā diennakts laikā, kad ir baigi slikti vai baigi labi, es zinu, ka mamma būs ar mani kopā. Viņa man ir tāda, kādu parasti neuzskata par ideālo mammu. Viņa vispār netaisa ēst un nekad to nav darījusi. Kad mēs ar brāli bijām mazi, es pat nezinu, kurš mums gatavoja. Varbūt tētis, bet, kad mācēju ieslēgt gāzes plīti, tad jau ēst sāku taisīt pati. Viņas augstākā pilotāža, ko no bērnības atceros, bija deserts – uz baltmaizes šķēlītēm uzliktas ābolu šķēlītes, kas apkaisītas ar cukuru un kanēli. Tas toreiz likās wow!  Patiesību sakot, neviens no viņas to ēst gatavošanu arī negaida, tāpēc, ka tētim patīk gatavot un man arī. Brālis gan ik pa brīdim mammu par to ķircina, jo pēc visiem standartiem taču nav normāli, ka mamma negatavo, bet viņa to neņem galvā. Toties viņai patīk noformēt. Mammai nepatīk gatavot, bet patīk, ja ēdiens un ēšanas vieta ir skaista. Mamma ir arhitekte, tāpēc tā vide ir ļoti svarīga. Viņa prot arī novērtēt gardu ēdienu un skaistas lietas.

Mamma par sevi rūpējas. Mamma man ir tāda caciņa. Viņa ir smuka un arī pucējas, tādējādi priecējot visu savu ģimeni. Apmēram četrdesmit piecu gadu vecumā viņa izdomāja pati braukt ar auto un nokārtoja tiesības. Viņa arī spēlē tenisu, glezno un cenšas darīt visu to, ko viņai gribas. Var jau būt, ka tā ir viņas foršuma atslēga – mamma tiešām dara visu to, ko vēlas. Vina strādā arī savā profesijā – par arhitekti, pucē māju un rūpējas par to, lai Ropažu pagasts būtu skaists un sakopts, jo mammai ļoti nozīmīga ir vide, kurā viņa atrodas. Viņa man ir liela estēte. Mamma pati ir projektējusi mūsu ģimenes māju.

Vecmāmiņa. Mamma ir arī vecmāmiņa diviem foršiem mazbērniem – brāļa puikam un manai meitiņai. Viņa ir vienkārši fenomenāla vecmāmiņa. Es nezinu, kā to var dabūt gatavu, bet viņa zina no galvas visas pasaules pasakas un arī neskaitāmas dziesmas. Mammai ir ļoti skaista balss un es atceros, kā bērnībā viņa mums pirms gulēšanas dziedāja. Tagad viņa dzied mazbērniem, un dažreiz mani pārņem tāda kā baltā skaudība, ka es nemāku tās pasakas tik labi stāstīt, es lasu.

Atbalsts tētim. Viņa ir liela tēta līdzjutēja. Tētis ievieš visādus trakulīgus sporta veidus, kuriem mamma vienmēr seko līdzi  un pat iemacās visus spēles noteikumus, jo viņai vienmēr jābūt lietas kursā – viņa to uzskata par savu sievas pienākumu. Viņi vispār ir kolosāls pārītis, kas ceļo un kopā atpūšas. Mamma ir gatava doties līdzi tētim uz jebkuru vietu. Vienubrīd ļoti sen tētis strādāja Tjumeņā, būvēja ceļus, un mamma lidoja pie viņa ar helikopteru. Arī ar mums viņa centusies būt kopā visu laiku. Pat tad, kad bija orientēšanas sacensības, viņa neko no tā nesaprata, bet tik un tā pērās pa mežu mums līdzi.

Esmu līdzīga mammai. Agrāk man šķita, ka nemaz nemaz neesmu līdzīga mammai. Bet ar katru gadu pieķeru sevi, ka arvien vairāk daru tās lietas, ko dara arī mamma. Man jau šķiet, tas ir forši, ka man patīk tas, ko viņa dara. Viņa ir māksliniece, sākumā mācījusies lietišķajos, tikai pēc tam pārgājusi uz arhitektiem. Bērnībā viņa man pati taisīja dažādas rotaļietas. Paņemot tās rokās, uzreiz varēja just mammas siltumu, kas it kā vēl tajās bija saglabājies. Tagad šādas rotaļlietas savai meitai gatavoju es. Tāpat ir ar to cacošanos. Agrāk es biju kā puika, bet tagad es tāpat izeju ielās augstpapēdenēs. Tas nozīmē, ka tomēr mainos un kļūstu arvien līdzīgāka mammai.

Mamma ir tepat līdzās. Es ļoti novērtēju to, ka mamma ir ļoti izpalīdzīga, palīdzēs jebkurā brīdī, bet tajā pašā laikā nekad nekļūs uzbāzīga ar savu čubināšanos. Vienalga –  ir priecīgi vai bēdīgi, pirmais, kas man ienāk prātā, ir mamma. Man ir liels prieks, ka mums ar mammu vēl joprojām ir tā saikne, ka es zinu, viņa ir tepat. Mēs kopā iedzeram vīniņu, paskatāmies filmas. Var teikt, ka esam draudzenes. Un vēl es mammā cienu to, ka viņa ir ļoti ļoti toleranta. Viņa vienmēr respektējusi jebkādas mūsu izvēles, jo galvenais, lai mēs būtu laimīgi. Es esmu viņai pateicīga, ka viņa ļāvusi baudīt manu dzīvi tādu, kāda tā ir, jo man tā ļoti patīk, un domāju, ka tā ir tāda arī pateicoties maniem vecākiem. 

Paldies Ilzei Lasmanei un visām pārējām, kuras dalījās savos stāstos par mammām. Ir noslēdzies arī blogu konkurss, un balvu ieguvējus paziņosim šo piektdien.

P.S. Bildē redzama Ilzes meitiņa Helēna 🙂

Saistītie raksti

2 komentāri
  1. Tas par ēst netaisīšanu bija smieklīgi, bet mīļi:) Mana mamma visu laiku gatavo kaut ko diētisku, un, manuprāt, tas ir tā kā gatavot NEKO. Krīt uz nerviem, jo pie mammas braucot, zinu, ka ledusskapī būs tikai konservs ka;kim 😀

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.