labs atradums man saistās ar grāmatu, kuru gribas lasīt un pārlasīt, un kuru lasot piesātinos ar emocijām, kuras vēl ilgi nelaiž vaļā un šķiet, ka dzīvoju divās paralēlās pasaulēs. tā man bija, kad izlasīju hariju poteru – divu dienu laikā trīs grāmatas. vēl nedēļu dzīvoju burvju pasaulē 🙂 bet diez vai es otreiz lasītu… tāpat man patika grāmata “trīs vīri laivā”. biju nosmējusies līdz asarām un vēdera krampjiem, bet vai lasītu otreiz… nez vai… jo grāmatas vairs nesniegtu tādas emocijas.
manas grāmatu grāmatas ir “simt vientulības gadi, “momo”, “tims tālers jeb pārdotie smiekli” u.c. šķiet, ka labākos darbus esmu izlasījusi kaut kad aizvēsturiskos laikos. un pusaudža gados lasītās grāmatas ir veidojušas manu domāšanu un pasaules uztveri. varbūt mūsdienās ir tik daudz seklu cilvēku, jo literatūra, ko viņi lasi, nepilnveido viņus kā personības vien degradē.
toties labākās filmas esmu atklājusi tagad. laba filma mani piepilda ar visdažādājakām izjūtām, kuras vēl ilgi saglabājas dvēselē un ik palaikam uznirst. un tad gribas filmu noskatīties atkal un atkal. labas lietas nekad neapnīk un var skatīties un lasīt vēlreiz un vēlreiz.
manas filmas “o, brāl kur tu esi” šajā filmā es atklāj džordžu klūniju. “forests gamps” ar tomu henku, “rozes vārdā” šons konerijs jau tur ir mūža vecs un vieds, “koristi” un protams filmas ar žanu reno. vispār franču kino (atšķirībā no itāļu) vienmēr ir bijis labs. arī krievu filmas nesmādēju 🙂
vēl man patīk jaukas bērnu multenītes, lai gan daudzas bērnības bērnu grāmatas vairs nespēju lasīt. piemēram, pepija garzeķe (šī bērnu dienu mīlīgā varone), tagad šķiet tik problemātisks bērns.
labas lietas nekad neapnīk un var skatīties un lasīt vēlreiz un vēlreiz…
labs atradums
