Karīna Tatarinova: Tas nav teātris. Tā ir observatorija

Pēc četru gadu gaidīšanas savas mājas ir ieguvis režisores Gaļinas Poļiščukas teātris Observatorija. 3. novembrī Observatorijas jaunajās telpās pirmizrādi piedzīvoja Tenesija Viljamsa leģendārā luga Ilgu tramvajs Gaļinas Poļiščukas režijā. Galveno –   Blanšas – lomu režisore uzticējusi divām aktrisēm – Rēzijai Kalniņai un Karīnai Tatarinovai.
Karīna ir viena no tām aktrisēm, kura pēc Gaļinas Poļiščukas aiziešanas no Nacionālā teātra un sava teātra dibināšanas pievienojās režisorei un viņas radošajai komandai. Viņa arī piedalījusies Observatorijā veidotajās izrādēs Aukstumpotes, Mēs, Svētās asinis. Karīna spēlē galveno lomu arī Gaļinas Poļiščukas veidotajā kolorītajā izrādē Spītnieces savaldīšana Nacionālajā teātrī.
Es vēl mācos
Man šķiet, ka Observatorijā viss sākās apmēram pirms četriem gadiem – bija 2004. gads. Gaļina Poļiščuka aizgāja no Nacionālā teātra un viņai līdzi arī daži aktieri, daži gan vēlāk atgriezās. Tā kā es biju aizgājusi no Nacionālā teātra štata, Gaļina man piedāvāja iesaistīties savā teātrī, man tas šķita interesanti, un nu jau ar viņu kopā esmu četrus gadus. Man nav svarīgi – liels vai mazs teātris – Nacionālais vai Dailes. Galvenais, lai ir interesanti strādāt. Un šeit es varu vēl mācīties, mācīties un mācīties. Man šis process ļoti patīk. Domāju, ka Gaļina no mums kā māksliniekiem un radošām personībām gaida, lai mēs vairāk radoši sadarbotos, nevis mācītos kā studenti. Bet es vēl joprojām atrodos tajā mācīšanās stadijā. Gaļina ir mans meistars, un es esmu viņas māceklis.
Galvenais ir uzticēties
Tas, ka režisors uzticas aktierim, ir ļoti daudz. Kopdarbs, māksla var rasties tikai savstarpējā uzticībā. Tev ir jāuzticas režisoram, partnerim, īstenībā arī sev, jo kaut kāds šaubu brīdis var tevī aizslēgt radošos vārtiņus. Nav rezultāta, ir tikai tāda vizualizācija. Daļēji tas ir arī iemesls, kāpēc aizgāju no Nacionālā teātra. Es gan vēl joprojām tur spēlēju savas lomas, bet vairs neesmu štatā. Laikam sāku pārāk daudz par sevi šaubīties, sev neuzticēties. Bija nepieciešams kāds pavērsiena punkts, pārmaiņas. Iespēja darboties teātrī bija arī izaicinājums. Strādāsim kopā tik ilgi, kamēr būs šī savstarpējā uzticība, jo šobrīd kā režisorei un māksliniecei es viņai uzticos par visiem simts procentiem. Bet aktieriski, jā, protams, par sevi šaubos, jo esmu aktrise, tā ir mana profesija. Man jāstrādā, savs darbs jāslīpē un varu sevi arī šaustīt.
Observatorija
Observatorija nav teātris, vismaz ne vispārpieņemtajā nozīmē. Kas ir Observatorija, var atrast teātra mājaslapā (www.observatorija.lvespati.lv piez.). Sākumā mēs mitinājāmies dažādās telpās – Teātra muzejā (paldies jaukajām sievietēm, kuras mūs tur burtiski nēsāja uz rokām). Mēs bijām arī Grīvas mēbelēs, kas ir fantastiska vieta ar fantastiskiem saimniekiem. Tad sekoja Norvēģijas projekts, proti, norvēģi mūs uzaicināja taisīt izrādi. Pēc tam Nacionālais teātris mums piedāvāja sadarbību – spēlēt mūsu izrādes Nacionālajā teātrī. Piedāvāja sadarbību arī Gaļinai kā režisorei, veidojot izrādes gan ar Observatorijas, gan Nacionālā teātra aktieriem. Tā tapušas izrādes Spītnieces savaldīšana, Džūlija Farnēze, Kerija. Retrospekcija. Viena no manām mīļākajām izrādēm ir Pūt vējiņi. Tajā spēlēju Zani, laikā, kad šīs lomas atveidotāja gaidīja bērniņu. Fantastiska izrāde. Kaut arī zinu visus tekstus no galvas, katru reizi, izrādi skatoties, skrien skudriņas un sirds savelkas čokurā.
Kas attiecas uz izrādēm mūsu jaunajās mājās – dažas no jau agrāk spēlētajām izrādēm nācās pielāgot esošajai telpai. Gaļinai patīk apdzīvot visu telpu, izmantot katru mazāko niansi. Neviens dēlis, neviens stūris netiek aizmirsts, nekas nav nejaušs, visam izrādē ir nozīme. Vispār nejaušu lietu nav nedz dzīvē, nedz arī uz skatuves. Ir diezgan interesants process, kad jāpārceļ izrāde, kas spēlēta greznajā Nacionālā teātra zālē, uz jaunajām teātra telpām pagrabstāvā vai, piemēram, fesivālu, kur arī spēlējam citos apstākļos. Izrāde transformējas un mainās. Un man tas nenormāli patīk, jo nekad nevari atslābt, katru reizi tā ir cita izrāde. Mūsu jaunās telpas ir mazas, bet lai tas nevienu nebaida – pie mums, manuprāt, ir ļoti mājīgi. Skatītāju vietu arī ir pamaz, bet tagad esam salikuši patiešām daudz papildizrāžu.

Kolektīvā māksla un mākslinieciskais ego

Man šķiet, ka teātris – tā ir ansambļa māksla. Tas ir kopdarbs. Arī monoizrādē tu atrodies ansamblī – ir producenti, gaismotāji, skaņotāji.Tad tavi kolēģi ir skatītāji, un tu strādā kopā ar viņiem. Man ir tā, ka es ļoti sarodu ar cilvēkiem. Tas varbūt nenotiek ātri, bet, kad esmu pieņēmusi cilvēku, man ir ļoti grūti no viņa atvadīties, ļoti grūti palaist vaļā. Kāpēc daži aizgājuši no Observatorijas? Domāju, tas ir jautājums par to, kas kuram ir galvenais un svarīgākais. Jā, Gaļina nav saudzīga, un, iespējams, viņas darba stilu ir grūti pieņemt. Bet viņa tā strādā. Man tas ir pieņemami, man ir interesanti un domāju, ka tas ir svarīgāk par personīgo aizvainojumu. Varbūt kāds teiks, ka man nav taisnības, bet es domāju, ka tavs mākslinieciskais ego var rasties tikai tad, kad noliec malā savu personisko ego. Man to izdarīt nācies ļoti grūti. Vispār esmu cilvēks, kurš ātri apvainojas, bet man tas ļoti ātri aizmirstas. Pati vēlāk analizēju un mēģinu saprast, uz ko tad esmu apvainojusies. Uz sevi? Jā, laikam jau uz sevi. Es vienkārši saprotu, ka brīdī, kad radies aizvainojums, es neesmu bijusi spējīga tikt ar sevi galā, man nav izdevies izpildīt uzdevumu. Ja tu netiec galā ar savu personisko ego, neproti to nolikt malā, tad ar Gaļinu tiešām varētu būt ļoti grūti strādāt. Mākslā vispār ir neiespējami darboties ar aizvainojumu.
Blanša
Man šo lomu nācās pieņemt brīvprātīgi piespiedu kārtā. Tā noteikti nebija mana sapņu loma, jo ir jābūt nenormālam mazohistam, lai par visām varītēm vēlētos to nospēlēt, gandrīz katru vakaru iet cauri tādām sāpēm. Nē, par šo lomu un šo Viljamsa darbu nebiju domājusi. Man vēl joprojām gribas uz skatuves skaisti un kaislīgi mīlēt! Bet ir Blanša, šī loma ir kā sava veida Krusta ceļš… Lielākais kompliments, ko esmu saņēmusi pēc izrādes, bija no kādas skatītājas. Viņa teica, ka šodien sapratusi – Blanša nav jukusi. Tāda vienkārši ir viņas dzīve.  Katrs mēs esam citāds, un neviens tāpēc nav dīvains vai jucis, kaut gan Blanšai ar tiem dvēseles triecieniem un sāpēm ir visas iespējas sajukt prātā. Protams, tas nav vecais labais Ilgu tramvajs ar izcilo Antru Liedskalniņu. Mums bija izrāde, uz kuru bija atnākušas tantes – īstā Antras Liedskalniņas paaudze. Bet starpbrīdī viņas nāca klāt mūsu teātra administratorei, uzdeva jautājumus, teica, ka šī gan esot absolūti cita izrāde, bet tomēr tik kolosāla! Man Gaļinā patīk arī tas, ka viņa jebkuru izrādi veido ar humoru pret dzīvi un pret sevi. Viņai piemīt tas, kas īstenībā krieviem raksturīgs – māka pasmieties par sevi. Tas ir arī šajā izrādē – pusi izrādes skatītājs smejas un pusi raud.
Šo izrādi spēlē divi sastāvi. Būs interesanti, kad sāksim strādāt jauktajā sastāvā, tā gan varētu būt pavisam citādāka izrāde, un es to pat gaidu. Nu ko, tiešām nezinu, ko vairāk stāstīt, jo vienkārši ir jānāk un jāskatās.

Saistītie raksti

7 komentāri
  1. Esmu redzējusi izrādi “Spītnieces savaldīšanu” ar Karinu galvenajā lomā. Ļoti patika, tad arī nolēmu, ka patiktu arī citas Gaļinas Poļiščukas režisētās izrādes. Jāsaka gan, ka bija arī manāmi apnjukušas un sašutušas sejas, kas par netradicionālo piegājienu bija dziļā neizpratnē.

  2. Noskatoties Ilgu tramvaju, gribās mirkli klusuma… Man patika K.Tatarinovas atveidotā Blanša (taisnība – vai iespējams gandrīz katru vakaru iet cauri tādām sāpēm?) … un asaras aktieru acīs pēc izrādes – sajūtiņa ir tāda – viņi visi atkal tiko to izdzīvoja sev cauri… acis vēsta par prieku caur sāpēm…

  3. Varētu būt interesanti tas, ka telpa esot maza. Atceros, biju Jaunajā Rigas teātrī uz izrādi Jūlijas jaunkundze, kur skatītāji bija ļoti tuvu aktieriem, un tas radīja sajūtu, ka tiešām tur tajā izrādē dzīvo un piedalies. It sevišķi, ja kaut kas tiek cepts, vārīts…tad tā ēdiena smarža un mazā distance vispār varētu būt kas īpašs, jo sēdēt skatītāju zālē, kur līdz skatuvei gabals un īsti nevar aktieru sejas saredzēt, ir pavisam kaut kas cits.

  4. K.Tatarinovas Blanša ir vienkārši izcila!!! Un kas nav mazsvarīgi – ļoti ticama, patiesa, īsta!
    Bravo…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.