Tikko saņēmu no draudzenes ieteikumu apmeklēt izrādi "Karaliste" ar 50% atlaidi (www.draugiem.lv/izdevigakkopa), bet patiesībā ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka esmu jau šo izrādi apmeklējusi (tiesa, arī ar viena izdevīgo piedāvājumu portāla palīdzību), un šis piedāvājums man noteikti ir pilnīgi neaktuāls, tomēr vēlos sniegt daļiņu no savām izjūtām tām, kuras domā – iet vai neiet, būt vai nebūt…
Izrādes notiek Artelī – vietā, kurā nekad agrāk iepriekš nebiju bijusi. Ja sievieti kaut kas spēj aizskart, tad tas ir estētisks baudijums dvēselei. Liekas tajā pašā rakstā lasīju, ka Artelis ir grēku pilsētas neatņemama sastāvdaļa, tomēr es gribētu akcentēt iestādes nemīlēšanu vai šī apzīmējuma mēģinājumu uzvert vulgāri kā noziegumu. Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka Artelis ir vieta, ar kruu sajutu līdzīgas vibrācijas. Fiziski sajūtamas ilgas pēc šīs vietas, liekas, mīt katrā vājā dzimuma pārstāvei – nedaudz noslēpumaini koķetai, brīnišķīgi mirdzošai un ekstravagantai. Vismaz tādi bija mani pirmie iespaidi, un šie iesapidi nav nekur zuduši, šīs vietas noslēpums palicis neatklāts, iepinies kaut kur otrā stāva smēķētavas dūmakainajā gaisotnē un pustumsā, kura, liekas, tur ir arī visgaišākajās dienas stundās.
Izrāde – leļļu teātris man bija ne mazāks pārsteigums. Sākot ar klajo nepatiku, kura man sākotnēji mācās virsū kā personīgā ambīcija, neļaudama veidot attiecības ar šo mākslas darbu, līdz pat beigām, kad biju iemīlējusies. Jau otro reizi šajā vakarā. Tā viegli un gaisīgi. Kā mīlēju 20 gadus atpakaļ, kad manu pieri savilka divas cieši sapītas biželes un sārta lenta pašā galvvidū. Tieši tā arī sajutos. Nedomāju, ka tas būtu dēļ asociācijām, kuras rastos pasākuma nenopietnās idejas, drīzāk gan burvīgā aktieru personu šarma dēļ, kas vienā brīdi ļauj atslābt gandrīz līdz nepieklājībai. Es nerunāju par divu pērtiķveidīgo nepieklājību, bet par cilvēcisku kautrību tapt redzamam, kļūt patiesam, smieties un griezt smiekliņus ar ķirurģisku virtuozitāti…
Katrā ziņā tieši Karaliste ir bijusi liktenīga manā kultūras seansu dzīvē, un tajā rudenīgi drēgnajā vakarā es vēl nenojautu, ka mūzika tajā izrādē kļūs par manas kultūras dzīves rekviēmu tradicionālajai pieejai. Tajā vakarā kļuvu par saldummīli, kārumnieci un nedaudz izlutinātu skuķi, kura tagad grib tikai labāko. Un, izejot no Arteļa "Karalistes" atmosfēras pēc pāris tur pavadītām stundām, saprotu, ka vienīgais lukss ir stils un viļņainas emocijas, kuras tagad gribu rast vēl un vēl.
Tā kā, meitenes, tas, ko gribēju teikt – izmantojiet iespēju, un gūstiet īsteni bohēmisku, izsmalcinātu baudījumu, un aizejiet uz izrādi Karaliste, lai kaut uz vienu vakaru kļūtu par topošajām, nevis bijušajām 😉