Basām kājā, rokas pret debesīm…. Lūk, spēka formula…

 „Dzīve ir vienkārša! Kā puķe aug. Tā nejautā – kāpēc. Tā nejautā – kā. Tā tikai aug.” Tā ir atziņa pie kuras nonācu vai arī kuru saņēmu pirms apmēram desmit gadiem. Vēl joprojām šī atziņa rotā manu profilu draugiem.lv. Es ar šo atziņu dzīvoju un biju laimīga kā bērns, kā zieds. Un tad es to piemirsu. Pazaudēju rūpēs un raizēs. 

Vakar viss nenotika kā plānots. Tas spēcīgi atsaucās uz maniem šīs nedēļas plāniem. Un tā nu sanāca, ka ziņu saņēmu vakar gulēt ejot. Un no rīta pamostoties tas jau tur bija – stress. Tā dīvainā sajūta, ka smadzenes ir „sarāvuši krampji”. Tā sajūta, ka smadzenes visu nakti būtu domu par risinājumu noturējušas visu nakti. Runājot līdzībās – tās it kā turēja smagus saiņus, gaidot kādu kam tos atdot. Ne vaļā palaist, ne uzmest. Pieredze saka, ka tās ir tās piecas minūtes pirms migrēnas. 
Un tā nu es tur gulēju savā gultā. Acīm vaļā, bet prātu izmisīgi turamies, pēc risinājuma skatāmies….. Kur izeja? Kur izeja! Kur izeja?! 
Un tad es to ieraudzīju – „Gaismu tuneļa galā.” Risinājumu un visas manas atbildes. „Dzīve ir vienkārša! Kā puķe aug. Tā nejautā – kāpēc. Tā nejautā – kā. Tā tikai aug.” – lūk atbilde. 
Protams viss notika lēnāk un sarežģītāk un tomēr vienā mirklī. Tālāk jau tā bija prāta interpretācija par to, kā caur dzīves pieredzes prizmu, izgaismojas šī vēsts. Vēsts ar kuru vēlos padalīties. Kāds sapratīs, kāds varbūt ne. Šī vēsts ir vērtīga, šī vēsts ir pazīstama jau gadiem, bet tā jāslīpē un jāpulē kā dimants, lai atmirdzētu VISĀ krāšņumā.
Vai esi gatavs šai vēstij? 
Mazi bērni to zina. Un mana mamma to zināja. Tāpat kā zināja viņas mamma un arī tētis un zināja visi mūsu senči. Kad viņi uz baznīcu gāja, viņi gāja basām kājām…. Protams var teikt, ka viņi nebija tik turīgi un kurpes bija dārgas. Tās bija jātaupa. Gan – jā, gan – nē… Viņu dvēsele bija dārga un tā bija jākopj…. Un ticiet vai nē, bet atbilde ir tieši basajās kājās…
Cits turīgāks, cits mazāk turīgs, bet kad vecmāmiņa ravēt gāja, kad mamma, vēl pavisam maz meitene, ganos gāja, viņas apavus atstāja mājās. Kad vectēvs vagu dzina, viņa kājas bija basas…. Viņiem bija apavi. Un ja apavi būtu prioritāte, tad viņiem būtu daudz apavu, jo laidarā bija lopiņi, kuriem katram pa krietnam ādas gabalam mugurā. Viņi bija čakli un prata gan zirga seglus izgatavot, gan citas lietas no ādas. Basās kājas bija viņu veselīgas garants.
Ir tautā teiciens – „no prieka lēkt gaisā”. Un ir cits – „šī ziņa, kā zemē iedzina…” Un katrs lasītājs saprot atšķirību un zina par ko runa – prieks ceļ debesīs, prieks nāk no debesīm, neprieks velk zemē. Pati daba saka priekšā. Daba kā „dabas māte” un cilvēciskā daba. 
Daudz tagad garīgo guru un dažāda veida skolotāji. Un visiem viņiem it taisnība. Un visiem viņiem ir zināšanas kā nodzīvot dzīvi. Viņu dzīvi. Kur tā ir komercija, kur palīdzība? Lai viņui darbojas, lai… Taču atbildi vari dabūt tu pats. 
Skaties uz augu. Tas aug uz debesīm. Saknes zemē, lapas, ziedi debesīs. Skaties uz cilvēku. Ēdiens, kas ir mūsu dzīvības avots ieiet no augšas- pa muti, bet iziet pa apakšu. Tā ērtāk? Arī. Un gudrāk. Zeme spēj pārstrādāt mūsu negācijas, mūsu atkritumus… Vēl vairāk – tau to vajag, lai pārvērstu par trūdiem, kas sākums jaunai dzīvībai….
Kad vecāmāte uz baznīcu gāja, basām kājām, baltu lakatu galvā, viņa atdeva visu zemei. Moderni tagad saka – sazemējās. Un tad, strautā kājas nomazgājusi, apavus uzvilka, lai baznīcā jaunus spēkus un svētības saņemtu. Un baznīcas priesteris, bija tas, kuram šī vieta jāsargā. Tas viņa pamatuzdevums. Tas viss pārējais tikai papildinājums un cilvēku tradīcijas. Arī būtiskas, bet ne galvenās. 
Ko vēl gribu pateikt? Pārējo bildi jau tavs prāts uzzīmēs no tavas paša pieredzes. Kad grūti, kad stress un neziņa pieliec roku zemei. Vai vēl labāk, pastaigā basām kājām. Ja esi izmisis tā, ka gribas vārtīties pa zemi, atrod vietu, kur to vari droši darīt…. Zeme zina, ko ar tavām negācijām darīt. Kad esi priecīgs – pacel rokas pret debesīm, pateicies par prieku, laimi un visu labo… Kad vajag spēku- basām kājām nostājies puķu dobē, vai meža sūnās, vienalga kur, lai pēdas uz zemes, un pacel rokas pret debesīm… 
Kad mana mamma bija ļoti, ļoti slima, viņas māsa teica tādus vārdus: „Nu kaut tikai līdz pavasarim izdzīvotu, zemīte izdziedinās, dos spēku…” Viņas abas jau ir tur – debesīs, vai citā pasaulē…. Es dzirdēju šos vārdus, es sapratu ko viņa saka, bet vai redzēju kā to lietot? 
Tu kas lasi šo stāstījumu, saproti ko es saku, bet vai pratīsi lietot?
Un tomēr to sajūtu, kuru piedzīvoju, apjaušot šo vēsti un to, ka, kamēr ir debesis un zeme, kamēr basām kājām var nostāties uz tās un ieelpot laimi – spēka pietiks, novēlu katram šodien un katru dienu. Un problēmas ir tikai tās, ko par tādām nosaucam…

Ja pēc raksts izlasīšanas vēl sajūtat vājumu un galvassāpes, ja gribas uz aptieku vai pie ārsta skriet, tad skrieniet basām kājām….. 

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.