Atceroties mīļākās bērnības grāmatas, nereti nāk prātā „Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, „Omīte ābelē” un citas, kur iztēles radītie personāži ir neiztrūkstoša stāstu sastāvdaļa. Taču, kas notiek tad, ja bērns sāk intensīvi spēlēties ar iedomātajiem draugiem ikdienā, turklāt vēl apgalvo, ka tie ir dzīvi, klātesoši? Ar ko bērns komunicē? Vai vecāku uztraukumam ir pamats?
