Manam bērnam ir IEDOMU DRAUGS – kā uz to reaģēt?

Atceroties mīļākās bērnības grāmatas, nereti nāk prātā „Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, „Omīte ābelē” un citas, kur iztēles radītie personāži ir neiztrūkstoša stāstu sastāvdaļa. Taču, kas notiek tad, ja bērns sāk intensīvi spēlēties ar iedomātajiem draugiem ikdienā, turklāt vēl apgalvo, ka tie ir dzīvi, klātesoši? Ar ko bērns komunicē? Vai vecāku uztraukumam ir pamats?

KĀ NOTEIKT TRAUSLO ROBEŽU?
Vecāku apmulsums, nedrošība un bailes ir saprotamas, jo robeža starp veselīgu fantāziju un uztveres traucējumiem reizēm mēdz būt ļoti trausla. Kādos gadījumos patiešām ir vieta uztraukumam? Raksta tapšanā mūs konsultēja Mg. Psych., MA Inga Birkmane.
Pārsvarā bērni savus iedomu draugus rada caur klasisko, projektīvo lomu spēli, kurā ļoti labi apzinās, ka jaunie draugi ir iedomāti, nav no reālās pasaules, tāpēc bieži nekautrējas iesaistīt spēlē arī vecākus. Šādā gadījumā radošums ir veselīgas fantāzijas stadijā – ar stabilu aizsargmehānisma darbību, jo bērns pats vada procesu un izlemj, ko dara vai saka viņa iedomātais draugs, turklāt komunikācijā virmo pozitīvas emocijas. Vērotājam no malas rodas sajūta, ka bērns un iedomātais tēls nav atsevišķas būtnes.
Sarežģītāka situācija ir tad, kad jārunā par traucējumiem, par psihes pašas radītiem, nekontrolējamiem tēliem, par kuru darbību, ja tie apdraud bērna emocionālo stabilitāti, psiholoģisko labklājību, attīstību un attiecības ar apkārtējiem, tālāk rūpējas psihiatrijas joma. Šajā gadījumā vērotājam no malas ir sajūta, ka bērns un konkrētais tēls ir atsevišķi, turklāt veidojas priekšstats, ka komunikācija nav bērna izraisīta, tādējādi bieži radot viņā ne pārāk patīkamas emocijas. Ja bērnam tiek novērots psiholoģiskais diskomforts, drošības pēc labāk apmeklēt psihologu un iedziļināties situācijas būtībā.
Ja bērna kontaktēšanās ar realitāti un līdzcilvēkiem ir kvalitatīva, produktīva un atvērta, tad varam teikt, ka bērna radītais iedomu draugs ir veselīgs radošās fantāzijas procesa radīts tēls. Jo bērns radošāks, jo spilgtāka viņa iztēle un pārliecība, ka fantāzijas radītais draugs ir reāls un redzams. Sabiedrībā bieži pavīd viedoklis, ka iemesls, kāpēc rodas iedomu draugs, ir bērna socializācijas trūkums, iekšējā izolētība un atstumtība no reālās pasaules. Protams, mēdz būt arī tā, taču pārsvarā tomēr iedomu draugu fenomenu vajadzētu uztvert vienkārši kā interesantu nodarbi. Tas liecina par to, ka Jūsu bērns pievērš uzmanību savai iekšējai pasaulei, velta laiku arī pats sev, nevis tikai citiem. Bērns, kurš ir apdraudēts iekšēji vai ārēji, spēlējas mazāk.

VECĀKIEM JĀMĒĢINA IEKLAUSĪTIES SEVĪ UN SAVOS BĒRNOS
Asa un neiecietīga vecāku reakcija uz bērna spēlēm ar iedomu draugiem viņa uzticēšanās pilno un drošo pasauli var spēcīgi satricināt. Tā kā robeža ar realitāti pirmsskolas vecuma bērniem vēl nav līdz galam nostabilizējusies, šo procesu ir jāļauj izdzīvot viņiem pašiem, ar patiesu atvērtību notiekošajam. Ieteikums vecākiem – pēc iespējas mazāk iesaistieties bērna rotaļās ar iedomu draugiem, taču nenoliedziet arī to eksistenci. Ja ļausiet bērnam ticēt tam, ko viņš redz un jūt, pamazām viss dabiskā ceļā nostāsies savās vietās.
Protams, vienmēr ir jāmēģina pēc iespējas objektīvāk novērtēt situāciju, jāvēro bērna psiholoģiskā un fiziskā pašsajūta. Taču, ja bērns jūtas labi, varbūt jāaizdomājas par to, vai tikai vecāki savas bailes (pašiem no sevis) neprojicē uz bērnu. Arī pieaugušajiem jāiemācās nebaidīties no sevis, jāatļauj būt sev pašiem, jāsajūt un jāakceptē sevī dzīvojošais bērns.
Jebkurā gadījumā viens no izšķirošajiem kritērijiem vienmēr būs bērna kontakts ar praktisko realitāti, tā kvalitāte. Ja bērns jums nemelo, ja komunicē un spēlējas arī ar saviem vienaudžiem, un nav norobežojies no ārpasaulē notiekošā, tad uztraukumam nav būtiska pamata. Bērnam pilnā apjomā ir jāizjūt bērnība, tas nav nekas traks, ka konkrētajā vecuma amplitūdā ietilpst arī savas iztēles radīta pasaule. Galvenais, lai praktiskās realitātes un iztēles realitātes sadalījums būtu balansā. Beigās tieši saruna, pieņemšana un sapratne ir tā, kas visu saliek pa plauktiņiem.

7 komentāri
  1. tiem vecākiem, kuriem ir problēmas ar bērnu iedomu tēliem, ieteiktu painteresēties par to ne tikai no psiholoģijas viedokļa, bet arī no citu pasauļu skatu punkta. iedomu draugi nav psihiska novirze, psihisko problēmu rezultāts utt..

  2. Manam mazdēlam arī šāds iedomu draugs ir, pagaidām vērojam notiekošo, redzēs kāda būs procesa attīstība.

  3. Citas pasaules, protams, ir forša lieta, bet pirms ķerties tām klāt, jāpārbauda visas šīspasaules iespējas 😉

  4. Es atceros, ka man pašai bija iedomu draugs bērnībā. Un ticiet vai nē – es viņu tiešām redzēju kā dzīvu un īstu…

  5. Tās paralēlās pasaules IR vērā ņemama lieta… un mazi bērni, starp citu, tās uztver daudz vieglāk, tādēļ es ticu, ka viņi tiešām redz reālas būtnes, ko mēs pieaugušie vairs neredzam, jo neticam un nepieļaujam tās!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.