Ziemas pozitīvisma deva – Māra no Astro’n’out

Ar Māru tiekamies pirms pašiem Ziemassvētkiem. Tikko pagājuši jaunā Astro’n’out albuma prezentācijas koncerti, nupat var sākt gatavoties svētkiem un atpūtai. Tikšanos gan, izrādās, nav tik viegli sarunāt, jo dziedātāja ir diezgan aizņemta – dienas paiet no intervijas intervijā, pa vidu vēl mēģinājumi, tad piedalīšanās Toma Grēviņa cietajos riekstos… Arī tikšanās laikā Māras tālrunis mierā nestāv – ik pa brītiņam piezvana kāds no grupas puišiem, lai apjautātos, kā iet, un norunātu tālākos plānus.  Laiks ar Māru paskrien nemanot, un sarunu ik pa brīdim atsvaidzina dzirkstošu smieklu šalts – viņai no visiem cilvēkiem, kurus zinu, smiekli un smaids ir vislipīgākie.

Tikko notikuši divi jūsu jaunā albuma prezentācijas koncerti Spīķeros. Kā tie pagāja?

Bija skaisti! Lai gan valdīja liels stress, bija ļoti maz laika sagatavoties un neviens no mums līdz galam nesaprata, kā tas izskatīsies, koncerti bija skaisti. Par to gan arī jāpateicas atbalstītājiem, kuri bija sagādājuši lielisku atmosfēru – skatītājiem tika piegādāta karsta šokolāde un cukurvate, bija salikti spilveni… Tas veidoja tādu noskaņu, it kā visi būtu atnākuši pie mums vienkārši ciemos. Katrā gadījumā svētku sajūtu man radīja tieši šie koncerti.

Otro albumu nācās diezgan ilgi gaidīt, un nu pārsteigums – Astro’acoustic. Kāds ir šā albuma tapšanas stāsts?

Stāsts ir pavisam interesants, jo pie albuma sākām strādāt jau gada sākumā, cerot, ka pavasarī varētu izdot, bet beigās albumu ierakstījām divu mēnešu laikā. Sākām skatīties – ir dziesmas, kas skanējušas pa radio – Tici sev, Apple green u. c., bet ir arī tādas dziesmas kā Panika – ļoti skaistas un mierīgas, uz kuru fona roka aranžijas šķiet pat triviālas. Bija skaidrs, ka tas viss nelīmējas kopā. Kā man kāds teica – šis ir jau kā trešā albuma materiāls, nav pārejas. Un tad radās doma par akustisko albumu. Patiesībā tā jau sen kaut kur bijusi, bet nu šķita – ir pienācis laiks to realizēt.

Kāda ir galvenā sajūta, ko vēlējies nodot ar šo albumu?

Šis ir tāds noskaņu albums. Es teiktu – mierīga mūzika pārdomām ziemas vakariem, ilgas un melanholija. Arī iepriekšējā albumā bija daudz melanholijas. Bet tas, ko atceras klausītāji, ir Tā daļa Rīgas un Gravitātei nē – pozitīvais un priecīgais. Arī Astro’acoustic ir daudz melanholisku dziesmu, bet tās nav depresīvas.

Šajā albumā iekļautas arī dziesmas, kas nav mūsu, piemēram, Marhileviča Lūgums vai arī Apaļa pasaule, kas pirms kāda laika bija hits mūsu kursā. Toreiz es kursabiedriem Reinim un Evijai, kuri ir šīs dziesmas vārdu un mūzikas autori, biju teikusi, ka vēlētos šo dziesmu kādreiz iedziedāt. Un tagad, kad rakstījām albumu, Evija pēkšņi atgādināja par šo dziesmu. Tas viss ļoti labi sakrita, un dziesmas šķiet tik ļoti saskanīgas, kaut arī tapušas dažādos laikos. Šķiet, ka tieši tā tām jābūt blakus.

Kā izskatījās koncertos, vai auditorija tevi saprata?

Sanāca vēl labāk, nekā es biju gaidījusi. Zini, dziesmas programmā bija ļoti dažādas, bet koncertā izdevās to visu savienot. Sajūta noturējās vienota, un, lai arī pa vidu bija lustīgie gabali, tas viss kaut kā bija uz viena viļņa. Interesants novērojums man bija pēc koncerta – lai arī puse dziesmu bija uz ilgu noskaņas, kā cerībā uz ko tādu, kas nekad nepiepildīsies, vienalga, kad mēs uzstāšanos beidzām, visi gāja ārā smaidīgi un ārkārtīgi pozitīvi. Un tad es domāju, cik interesanti – tāds filozofisku pārdomu materiāls, bet nevienā brīdī neatstāj uz skumjas nots.

Pa vidu grupai bijušas arī vairākas sastāva maiņas, vai tas ietekmējis skanējumu?

Katrs, kurš ienāk grupā, dod tai kaut kādu savu skanējumu, savas aranžijas. Dažreiz tā dēļ paveras pilnīgi cita pasaule. Protams, sastāva maiņas nav nekas patīkams un tas ne vienmēr notiek miermīlīgi, bet tā, kā ir tagad, – es esmu ļoti apmierināta. Katrs grupai dod kaut ko savu, bet mērķis mums ir kopīgs un man gribētos ticēt, ka šādā sastāvā mēs varētu palikt vēl ilgi.

Sapratu, ka iepriekšējais sastāvs nenoturējās muzikālās gaumes atšķirību dēļ. Kādas attiecības grupā ir šobrīd?

Arī tagad ir tā, ka muzikālās gaumes atšķiras, bet galvenais redzējums mums ir kopīgs un mēs viens otru papildinām. Grupa ir grupa, tajā ir piecas galvas, un, ja arī man kādreiz nepatīk kāda viņu ideja, viņi prot mani pierunāt, savukārt citreiz es atkal pārliecinu viņus. Tā ir domu apmaiņa, kur viens otru nemitīgi motivē. Grupas biedri neļauj apstāties un grimt paštīksmē. Tie ir cilvēki, kuri visu laiku tevi redz, un, tiklīdz tu apstājies, viņi momentāni to jūt un noliek tevi uz zemes.

Citreiz gan puiši manī mazāk klausās, jo esmu meitene. No otras puses – tāpēc man arī biežāk piedod.

Jā, pierasts tevi visu laiku redzēt, uzturoties puišu kompānijās. Tu vairāk ar puišiem pavadi laiku?

Jā, tā ir. Man meiteņu – draudzeņu – ir mazāk. Bet tas nav tāpēc, ka ar meitenēm būtu sliktāk sarunāties, muļķības. Puiši bieži vien neko nejēdz. (Smejas.) Bet pa vakariem man ir mēģinājumi un nav tik daudz laika, ko veltīt draudzenēm. Tāda draudzeņu bariņa man arī nav, ir draudzenes, kuras savā starpā varbūt pat ne pārāk labi saprotas, bet ar katru no viņām varu superīgi izrunāties. Nu, jā, un grupas biedrus es dažreiz smejoties saucu par saviem skuķiem – kopā ejam izklaidēties uz klubiem, izsmejamies un izārdāmies, darām visu to pašu, ko kopā dara meitenes. Reiz arī viņi man pielīmēja krāniņu un paziņoja, ka es tagad esot viena no džekiem un mēs varot iet kopā un klubu. Tāds pagodinājums! Toreiz kārtīgi izsmējāmies.

Tu vienmēr šķiet tik pozitīva. Vai gadās kādreiz arī paskumt?

Tur ir tas pats paradokss, kas ar koncertu, kurā puse no dziesmām ir skumjas, bet visiem šķiet, ka koncerts bijis baigi pozitīvais. Arī dzīvē – es dziedu par tankiem, par neiespējamām ilgām, bet visiem šķiet, ka Mārai vienmēr viss ir superīgi. Bet es taču visskaļāk saku, ka man ir tanki!… Nevienam cilvēkam nekad viss nebūs ideāli, nekad nebūs tā, ka nav problēmu. Jautājums, ko ar to problēmu dara – vai tikai par to domā un runā, vai nodarbojas ar citām lietām un varbūt tā problēma atrisinās pati. Viss ir līdzsvarā. Man ir iespēja pārdomu brīžos paņemt instrumentu un parunāties ar to. Dažreiz tā rodas kaut kas skaists, un beigās var teikt paldies Dievam, ka tāds pārdomu brīdis ir bijis. Par to pozitīvismu – ja es izeju sabiedrībā un satieku pozitīvus cilvēkus, tad man arī gribas būt pozitīvai, nevis divas stundas runāties par Latvijas krīzi. Es no tā neko negūstu un sarunu biedrs arī ne.

Nu jau būs laiciņš pagājis, kopš papildināji savu uzvārdu (vasarā Māra mija gredzenus ar Jāni Holšteinu, kurš plašāk pazīstams kā dziesminieks Goran Gora). Kā izjūti šīs pārmaiņas?

Jā, pusgads gandrīz… Tagad jau ir pierasts un šķiet pašsaprotami. Sākumā gan bija jocīgāk. Tāda nesapratne, kas ar mani notiek un kāpēc.  Kad apprecējāmies, tad arī tikai sākām dzīvot kopā. Uzreiz pēc kāzām kopā ievācāmies jaunā dzīvoklī. Un tad man bija sajūta, ka esmu pazaudējusi savu privāto telpu, savu istabu… Es arī ilgu laiku nevarēju saņemties uzrakstīt savu jauno uzvārdu, tās bija jocīgas sajūtas. Tagad gan ar uzvārdu lepojos. Un vīrs man ir saticīgs un miermīlīgs, viņš zina, ka es esmu ņigu-ņegu, un, ja jūt, ka man tas ņigu-ņegu uznāk lielāks, tad vienkārši aiziet otrā istabā un pagaida, kamēr es nomierinos. (Smejas.)

Divas lielas personības, vai nav grūti sadzīvot?

Nē! Kādreiz bija tā – kurš tad nu būs lielāks mākslinieks, bet tagad attiecības ir ļoti atbalstošas. Agrāk es nevarēju viņam neko no savas mūzikas parādīt, kur nu vēl spēlēt, ja viņš ir blakus istabā. Bet pie visa pierod, un tagad dažreiz Jānis spēlē ģitāru un es blakus uz austiņām klavieres. Katrs savu, bet tomēr kopā.

Interesanti – tu vari spēlēt milzīgas auditorijas priekšā, tavas dziesmas simtiem reižu ir dzirdējuši visi, bet mājās sava tuvākā priekšā kautrējies…

Mājās ir radošais process. Un radošais process nekad nav baudāms. Tas vienmēr ir nenostrādāts un nenoslīpēts, to negribas rādīt, kamēr nav gatavs. Turklāt Jānis ir ļoti kritisks, un pat tad, kad man jau šķiet skaisti, viņam vienmēr būs ko pakritizēt. Laika gaitā gan viss attīstās, un nu jau vairāk un vairāk viņš var arī labus vārdus pateikt. Bet pirms kādiem pāris gadiem mūzika mums vispār bija tabu tēma, jo mēs zinājām, ja sāksim par to runāt, sastrīdēsimies. Tagad esam arī sapratuši, ka darbojamies katrs savādāk. Ja Jānim kaut kas nepatīk, es to gan ņemu vērā, bet saprotu, ka viņš vienkārši domā un uztver mūziku savādāk, un vairs neapvainojos.

Mūžīgais jautājums – vai nebūs kopīgu projektu, tomēr dziedošs pāris…

Mēs pirms pāris gadiem par to runājām, un es neļauju viņam aizmirst, ko viņš man toreiz teica, tāpēc pateikšu arī intervijā. (Skaļi smejas.) Kad ieteicos, ka es gribētu ar viņu dziedāt, viņš ļoti skaļi sāka smieties un teica: „Ar TEVI?!” Tagad arvien vairāk gan jūtams, ka mums gaumes līdzsvarojas – man arvien vairāk patīk, ko dara Jānis, un otrādi, un arvien vairāk šķiet, ka mēs būtu viens otra cienīgi kopā muzicēt. Parādās dažādas domas, piemēram, ka kopā varētu ierakstīt klasiskās mīlas balādes interesantā aranžijā vai  kaut ko tādu… Redzēsim.

Vienreiz gan dziedājām kopā – gadījās tā, ka pati pirmā saruna ar Jāni man notika pa tālruni un tās laikā nejauši noskaidrojās, ka mums abiem ir kopīga mīļākā dziesma – grupas Radiohead skaņdarbs Creep. Tagad kāzās draugi mums lika abiem šo dziesmu izpildīt. Mēs apstājāmies pie Siguldas, tur bija noliktas tumbas un mani abi ģitāristi ar ģitārām, un mēs jau domājām, ka pārsteigums ir tas, ka kāds dziedās mums, bet tad Žanete (Žanete Skarule, MTV VJ meitene) piesaka: „Nākamo dziesmu izpildīs Māra un Jānis!” Es pusi dziesmas nevarēju saņemties sākt dziedāt, man bija dusmas uz visu pasauli, ka mums to liek darīt! Bet tagad atskatoties tā ir pirmā, kas man nāk atmiņā saistībā ar kāzām. Tas šķiet tik skaisti. Un varbūt tiešām kaut ko tādu varētu arī kopā ierakstīt.

Kādas bija tavas kāzas?

Tās bija jaukas. Es tām nebiju gatava, viss notika pēdējā brīdī, es pat neizsūtīju ielūgumus – draugus uzaicināju pa tālruni. Kaut arī viss notika loģiski un ilgi uz to bijām gājuši, biju ļoti satraukusies. Man raksturīgi, ja es satraucos, es visu atlieku vēlāk, lai novirzītu domas, tāpēc vakarā pirms kāzām es vēl sēdēju studijā un ierakstīju dziesmas. Šādas rīcības dēļ, protams, radās vēl lielāks stress, jo viss beigās notika pēdējā brīdī – mana frizūra utt. Bet kāzas bija skaistas, bija skaista mičošana ar airēšanos pa upīti, kur uz staba bija uzliktas cepures vīram un sievai, paguvu gan izraudāties, gan izsmieties, pilns emociju spektrs. Atskatoties – ļoti, ļoti skaisti. Paldies brālim ar draudzeni, kuri bija vedēji.

Nu, re, skaties, cik daudz sapņu varētu šķist piepildīti. Par ko vēl tu sapņo?

Katrs mazs sapņa piepildījums ved pie nākamā. Tā kopējā aina veidojas no maziem solīšiem. Kādreiz es sapņoju, ka man būs grupa, tad – ka varēšu būt uz skatuves. Katru mazo lietu piepildot, var redzēt nākamo. Mums ar grupu pat nav izvirzīts nekāds galamērķis – domājam iet maksimāli tālu ar maksimālu atdevi un skatīties, kur tas aizved.

Tāpat arī ar ģimeni – vai sapnis ir piepildīts, kad apprecies? Nē, sapnis ir piepildīts tad, kad redzi, ka vari to ģimeni arī audzēt, auklēt un veidot un ka tā spēj būt ilgstoši noturīga. Sapņa piepildījums ir nevis apprecēties, bet saprast, kas ir ģimene, un mēs ar Jāni to tagad mācāmies. Protams, kādreiz varbūt es gribētu arī mazus razbainiekus, kuri skraida apkārt, bet to visu būvē solīti pa solītim.

Ja atļaujamies atrauties no realitātes – citam mūziķim augstākais šķiet uzstāšanās Vemblija stadionā, citam vēl kaut kas…

Jā, man gribētos iepazīties ar grupu Radiohead, paēst ar viņiem vakariņas, just, ka viņiem ir cieņa arī pret mani, tas būtu burvīgi. Un, ja runājam par stadionu, tad man gribētos dziedāt kādā tik grandiozā pasākumā kā olimpisko spēļu atklāšana. Es redzēju, kā dzied Bjorka, un tas atstājis uz mani milzīgu iespaidu, domāju, jā, tas ir kaut kas, ko sasniegt mūzikā.

Kādi brīži karjerā palikuši atmiņā kā ļoti skaisti?

Pirmais – kā es turēju rokā savu pirmo albumu. Tas bija tā, ka es nevarēju ne noticēt, ne novērst acis no tā. Ar otro tādu sajūtu vairs nebija – pirmais ir pirmais.

No šā gada notikumiem uzreiz nāk prātā Prāta vētras tūre, kurā bijām iesildītāji. Tā bija pilnīgi neiedomājama skatuve, uz kuras mums bija iespēja stāvēt un dziedāt tūkstošiem.

Un tad vēl ir tādi pilnīgi fantastiski brīži, kad mēs esam divatā ar Jurčiku (Juris Kalnišs, Astro’n’out ģitārists) un viņš man blakus uz ģitāras vienkārši silda pirkstus, kaut ko spēlē. Neko īpašu, vienkārši dažādus skaņu virknējumus, bet piepeši es tos uztveru un sāku improvizēt līdzi. Tie improvizācijas mirkļi ir ļoti skaisti un man žēl, ka tie nesanāk biežāk – tur nav nekādu kompleksu, nekāda spiediena, tikai mūzika. Tādā veidā arī radies pāris ļoti skaistu dziesmu.

Ja tu salīdzinātu sevi bērnībā un tagad – vai esi tāda, kādu, maza būdama, sevi iedomājies lielu?

Neesmu par to domājusi… Es zinu, ka man bija daudzas lietas, ko es gribēju darīt, kad izaugšu liela. Es arī zinu, ka vienmēr gribēju būt dziedātāja, es zinu, ka vienmēr gribēju dziedāt grupā, nevis būt solo māksliniece, bet īstenībā bērnībā man bija dažādi mērķi, jo man patika dažādas lietas. Astoņus gadus nodarbojos ar keramiku un domāju, ka būšu māksliniece, tad – ka nodarbošos ar interjera dizainu. Tas viss, protams, vairāk vai mazāk bijis saistīts ar rodošo jomu. Turklāt man apkārt pastāvēja tāds uzskats, ka mūziķis – tā nav profesija vai nopietna nodarbošanās, tāpēc es ļoti nopietni virzījos uz žurnālistiku – jau no 11 gadu vecuma grozījos pa televīziju, strādāju Juniors TV, domāju, ka būšu žurnāliste, kas runās par kultūru un mūziku. Un tad, kad sapratu, ka es pati arī pamazām varu būt mūzikā, interese par žurnālistiku apsīka, jo es atskārtu, ka patiešām varu darīt to, ko vēlos, nevis būt attāli ar to saistīta. Nezinu, vai esmu attaisnojusi bērnībā iedomāto, bet katrā ziņā jau tad man bija skaidrs, ka es dzīvē nodarbošos ar kaut ko foršu un radošu. Man riebās skola, un es gaidīju, kad izaugšu, un tas ir noticis.

Vai jūties pieaugusi?

Jā, arvien vairāk. Man tagad ir posms, kad daudz kas mainās. Sāku nopietnāk attiekties pret mūziku, pret patstāvību, ģimenes dzīvi. Man ir sajūta, ka esmu ieraudzījusi ceļu, pa kuru jāiet, un tā sajūta ir ļoti laba. Ir skaidrs, ka vēl tālu jāiet, bet ir labi zināt, ka esmu uz pareizā ceļa. Piemēram, nupat tikai uzzināju, kas tas ir – balss. Sāku to iepazīt savādāk, un tas ir ļoti interesanti. Protams, tas mijas ar sajūtu, ka iepriekš neko neesmu zinājusi, kaut šķita, ka esmu jau nopietna dziedātāja. Izrādās, līdz tam vēl tālu. Bet tas ir labs atklājums, jo esmu ieraudzījusi, kas jāizdara.

Kā paiet tava diena?

Nu jau kādu brīdi es nekur nestrādāju, līdz ar to man nav konkrēta režīma, bet nav arī tā, ka būtu daudz brīva laika. Diena paiet mēģinājumos, nodarbībās, pa vidu varbūt izdodas ar kādu satikties uz kafiju. Gadu esmu nostrādājusi reklāmas aģentūrā par tekstu autoru, tā bija interesanta pieredze, bet sapratu – lai cik tas būtu interesanti, pa dienu sēžot un domājot tekstus citiem, vairs neatliek pašai savām domām un dziesmām. To gadu personīgā ziņā esmu bijusi ļoti neradoša. Tāpēc es domāju, ja arī atsākšu strādāt kādu patstāvīgu darbu, tas noteikti būs nebūs saistīts ar tekstu rakstīšanu.

Bet tu taču kaut kur mācies, vai ne?

(Smejas.) Nu tā būs mana jaunā gada apņemšanās – beidzot iegūt bakalaura grādu, es mācos jau sesto gadu žurnālistiku Latvijas Universitātē. Visu laiku ir gadījušās citas lietas un citas domas, un tā arī neesmu to izdarījusi. Ceru šogad saņemties.

Un vēl ir ģimene. Nepasniedz vīram no rītiem kafiju?

Esmu tagad palaidusies. Es biju labāka (Smejas.), bet tad man bija koncerti un sanāca tā, ka viņš bija tas, kurš no rītiem vāra kafiju, jo man gribas ilgāk pagulēt. Visu cieņu viņam par to. 

Ja es kādam tev tuvam cilvēkam jautātu – kāda ir Māra no Astro’n’out? Ko viņš man atbildētu?

Ļoti jauka un sirsnīga, taču tad uzreiz sekotu – bet ārkārtīgi haotiska un vienmēr kavē.

3 komentāri
  1. Es jau labu laiku gaidu izgajienu – Mara+Gorans!!! Kerieties tik klat tam milas baladem ;).

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.