ziedot.lv vadītājai Rūtai Dimantei palīdz dzīves pieredze

Katros Ziemassvētkos bērni un viņu vecāki gaida brīnumus. Gaida, ka notiks kas neparasts un pārvērtīs viņu dzīvi. Jau piecus gadus Rūta Dimante, fonda ziedot.lv vadītāja, palīdz bērniem, kuriem ir nepieciešama ārstēšana vai rehabilitācija. Daudziem vecākiem viņa ir kā Sniegbaltīte, kura dod cerību, ka viss būs labi.

Portāls ziedot.lv tika izveidots pirms pieciem gadiem, kad Latvijā sāka attīstīties uzņēmēju labdarība. Sadarbībā ar toreizējo Hansabankas mārketinga nodaļas vadītāju Oksanu Sivokobiļsku tika realizēta ideja – dot iespēju nodarboties ar labdarību aizņemtiem cilvēkiem. „Šajā portālā es esmu tā, kas citu cilvēku vietā iet lūgt palīdzību. Kā zināms, dot ir viegli, bet lūgt ir ļoti grūti. Domāju, ka ļoti laimīgi ir tie cilvēki, kuriem ir, ko dot, bet nav nekas nevienam jālūdz.

Mēs esam iestāde, kurā var vērsties bērni līdz 18 gadu vecumam vai viņu vecāki un kuriem ir nepieciešama ārstēšana vai rehabilitācija, kuru neapmaksā valsts, kuri ir gatavi uzrunāt sabiedrību un lūgt šo palīdzību. Protams, mūsu funkcija ir arī uzraudzība, jo katrā gadījumā mēs individuāli pārbaudām, vai šī palīdzība tiešām ir vajadzīga. Pārbaudām arī, kā izlietota saziedotā nauda, jo labdarības jomā ļoti svarīga ir uzticēšanās,” par savu darbību stāsta Rūta Dimante.

Rūtai Dimantei ir psiholoģes izglītība. Jau studiju laikā viņa iesaistījās projektā, kas tika organizēts, lai palīdzētu vardarbībā cietušiem bērniem. „Es braukāju pa Latviju un stāstīju sociālajiem darbiniekiem un pedagogiem, kā atpazīt vardarbību pret bērnu. Ar labdarību visu laiku biju saistīta un laikam likumsakarīgi sanāca, ka man piedāvāja uzņemt fonda vadību. Un šis portāls ir jau faktiski mans trešais bērniņš,” ar smaidu saka Rūta.

Izprot mammas
Rūta Dimante ir divu bērnu māte, un tieši mātes jūtas, pēc viņas teiktā, palīdz viņai saprast bērnu vecākus, kuriem ir nepieciešama palīdzība. „Man palīdz dzīves pieredze. Sākot darbu fondā, mans vecākais bērns nonāca reanimācijā, un tās izjūtas, kādas man bija, sēžot pie meitiņas gultiņas, kamēr viņa pati ir bezsamaņā, šodien man ļoti palīdz saprast vecākus, kuri nāk pie mums pēc palīdzības,” stāsta Rūta Dimante. 

Personīgā pieredze palīdz Rūtai izprast jaunās māmiņas, kurām ir bērni. „Es saprotu mammas, kuras atnāk pie mums ar slimiem bērniem. Un tieši tas, ka man ir bērni un tas, ka zinu, cik grūti var būt mammām, iedvesmoja mani un manus kolēģus pirms gada radīt jaunu projektu Mīļā auklīte. Zinu, ka tad, kad bērni ir veseli, viss ir kārtībā un varu dzīvot savu ierasto dienas ritmu, taču, tiklīdz viņi saslimst, mana dzīve apgriežas kājām gaisā. Man uzreiz ir jādomā, vai es palieku mājās ar viņiem vai meklēju auklīti – un auklītes atrašana nebūt nav vienkārša! Tad aizdomājos par to, ka ir mammas, kuru bērni ir slimi visu laiku. Viņas visu laiku ir kopā ar bērnu, un viņām nav laika sev. Projektā Mīļā auklīte mēs apmācam auklītes strādāt ar slimiem bērniem, un nodrošinām mammām brīvu dienu. Ziedot.lv apmaksā auklītes pakalpojumus, un mamma var laiku veltīt sev, piemēram, apmeklēt skaistumkopšanas salonu,” saka Rūta.

Rūta secina, ka cilvēki nenovērtē to, kas viņiem ir. „Mēs nenovērtējam to, ka mēs esam veseli, ka mums ir vecāki un bērni, jo daudziem cilvēkiem ir slimi bērni un tā ir liela traģēdija. Kad mani bērni mani neklausās vai kaut ko negrib un nevar izdarīt, es niknojos, taču es padomāju, ka kādai mammai būtu liela laime, ja viņas bērns varētu staigāt. Savukārt es tikmēr dusmojos par to, ka mans bērns nevar iemācīties burtus… Turklāt katru no mums piemeklē tādas sajūtas, kad paliek sevis žēl un šķiet, ka viss ir slikti un nav spēka cīnīties ar grūtībām. Šis darbs man palīdz paskatīties uz savām problēmām no cita skatupunkta, un es saprotu, ka visu ir iespējams atrisināt”, norāda Rūta Dimante.

Tic savam darbam
Pēc Rūtas teiktā, viņa nevarētu darīt darbu, kurš viņai nepatiktu. „Man ir svarīgi ticēt tam, ko es daru. Ja es tam pati ticu, tad tam tic cilvēki. Arī pati ziedoju katram projektam, kas atrodams mūsu portālā. Uzskatu, ka nevaru aicināt citus, ja pati to nedaru,” dalās Rūta.

Strādājot portālā ziedot.lv, Rūta Dimante secinājusi, ka nevajag palīdzēt cilvēkam, kurš nelūdz palīdzēt. „Arī ir svarīgi pareizi palīdzēt. Dažkārt mēs saskaramies ar nepateicību. Piemēram, Ziemassvētkos man ļoti sāp sirds, kad mēs braucam uz bērnu namu ar dāvanām, bet bērni nenovērtē dāvanas, jo viņi gaidīja ko daudz dārgāku. Diemžēl viņi tā ir audzināti,” ar skumjām saka Rūta.

Pārvērtē vērtības
Ar lielu pozitīvu pārsteigumu Rūta konstatējusi, ka ziedotāju skaita ziņā sievietes un vīrieši procentuāli neatšķiras. „Tātad nav tā, kā dažs domā – ka vīrieši ir mazāk līdzjūtīgi. Protams, sievietei piemīt mātes instinkts, un viņa tādēļ personiskāk uztvers arī cita bērniņa problēmas. Vīrieši ziedo lielākas naudas summas, to var skaidrot ar to, ka vīrieši ir labāk atalgoti. Katru cilvēku uzrunā bērnības atmiņas, personīgā pieredze, un viņš izlasa līdzīgu stāstu, izprot cilvēku problēmas un palīdz tik, cik spēj. Ir svarīgi dzirdēt ne tikai sevi, bet arī apkārtējos,” teic Rūta.

Viņa ir pārliecināta, ka ne vienmēr palīdzība ir mērāma naudā. Dažkārt vērtīgs padoms vai drauga atbalsts ir svarīgāki par naudu. Arī pašai, saskaroties ar dažādajiem cilvēku likteņiem, daudzas vērtības tiek pārvērtētas. „Man jaunībā vērtība bija skaista kleita, kurpes. Ja kādreiz es gribēju lielu māju, tad tagad es saprotu, ka es nespētu māju uzkopt. Darbs man palīdz saprast to, ko es gribu. Sabiedrībā valda veiksmīgas dzīves principi: māja, automašīna. Taču ne visiem tas der. Ir svarīgi pašam saprast savas vēlmes un spēt dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pasauli”

Kājas beigtas, maks tukšs
Rūtai brīvā laika ir maz, taču ikvienu brīvbrīdi viņa cenšas pavadīt ģimenē, būt kopā ar saviem bērniem. „Man patīk ģimenes lokā pavadīt brīvdienas, jo ikdienas rutīnā nav daudz laika aprunāties, uzzināt, kā klājas un kas jauns. Pēc darba pagatavoju bērniem vakariņas, kopā izmācāmies, uzzinām, kas jauns notiek pasaulē, un diena ir beigusies”, par savu ikdienu stāsta Rūta. Brīvajā laikā Rūtai ļoti patīk lasīt gan grāmatas, gan sieviešu žurnālus. Taču pa īstam atpūsties Rūtai izdodas, dodoties uz ārzemēm. „Ikdienā es nevaru izslēgt telefonu, taču, ceļojot uz kādu citu valstī, es varu mierīgi to izslēgt un ļauties atpūtai. Vienreiz gadā es noteikti braucu uz ārzemēm. Esmu aktīvs ceļotājs, ar karti izskrienu visus pilsētas stūrīšus, pēc tam pusi neatceros. Savukārt vasarā atvaļinājumu man patīk pavadīt laukos, prom no civilizācijas. „Jaunībā es nevarēju ciest laukus, jo es nevarēju iedomāties dzīvi bez dušas, bez komforta, taču pēc tam, kad piedzima bērni, es sapratu, cik forši ir no rīta piecelties un naktskreklā iziet laukā un paelpot ar svaigi gaisu, paklausīties putnu čivināšanu,” teic Rūta. 

Kā vēl vienu relaksācijas veidu Rūta min iepirkšanos ārzemēs. „Katru gadu es kopā ar draudzenēm braucu iepirkties uz Berlīni. Divas dienas mēs kā trakas – neēdušas un nedzērušas – skrienam pa veikaliem. Un tad, kad kājas ir beigtas un maks ir tukšs, seko Martini un meiteņu sarunas.”

Svētbrīdis
Rūtas un pārējo ziedot.lv darbinieču rīti sākas ar Svētbrīdi. „No rītiem, mēs, meitenes, kuras strādā ziedot.lv, satiekamies, ielejam kafiju un pārrunājam, kas mums katrai kā sievietei ir svarīgs. Tas nav ilgi, kādas desmit – piecpadsmit minūtes, bet ar to diena sākas. Es nespēju iedomāties darbu, kur es nevarētu iesaistīties personiski, kur nevarētu teikt: „Ārprāts, mani bērni vakar izveda no pacietības, es visu vakaru raudāju!” Es nevarētu to slēpt. Man ir svarīgi to izteikt, un tad es varu mierīgi strādāt. Man ir tā laime strādāt ar kolēģēm, kuras ir atsaucīgas, pie kurām, ja nepieciešams, es varu atstāt bērnus,” saka Rūta Dimante.

Katru nedēļu ar kolēģiem ejam peldēties. Pirmās piecpadsmit minūtes manas domas nepamet dators un darba lietas, taču pēc laiciņa es sāku koncentrēties uz peldēšanu un jau mierīgi peldu…

Saistītie raksti

3 komentāri
  1. Rūta, Jūs katrā ziņā esiet apbrīnojama sieviete!Sirds siltums,sapratne,palīdzēt griba,nesavtīgums-tas viss ir lieliski,bet vai jums neliekas,ka šodien daudzas ģimenes necenšas pašas sev palīdzēt,bet visu gaida no apkārtējās sabiedrības?
    Jūms ir skumji,ka netiek ar pateicību novērtētas tās pūles ko jūsu komanda dara.
    Par bērnu nama audzēkņiem negribas pat runāt,jo šie cilvēciņi tiek audzināti kā porcelāna lelles.Neesmu dzirdējusi,ka bērniem pašiem mācītu praktiskas iemaņas,kas nepieciešamas visā turpmākajā dzīvē.Kādreiz paskaitiet cik milzīgs ir apkalpojošais personāls!Man dzīvē bija izdevība iepazīties ar sievieti,kas bija augusi bērnu namā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tepat Latvijā.Mums bija diezgan gara un ļoti interesanta saruna.Šī sieviete stāstīja par to laiku bāreņu dzīvi bērnu namā.Vārdos bija tik daudz pateicības un sirsnības par tiem cilvēkiem,kas visu iemācīja,palīdzēja,lika pašiem strādāt,atgādinot,ka jūs visi aiziesit lielajā dzīvē un tad jūs mums teiksit paldies.Šī sieviete bija manas kolēģes mamma.Mans tētis saka, ka viņam ir vislabākā sieva pasaulē-tā par saviem vecākiem mēdza teikt mana kolēģe.Interesanti-kā ir šodien?Rūtas kundze,vai jūsu komandai nevajadzētu mēģināt iemācit strādāt māmiņām un bērniņiem(protams,ne jau mazajiem)arī tētiņiem,lai kaut minimāli apgādātu savu ģimeni .Runāju par tām ģimenēm,kas dzīvo laukos.Ja jūs paskatītos visapkārt ,tad noteikti redzētu daudzus pārspļējumus.Bet kapēc jāstrādā,ja var bļaut-DODIET,mums pienākas!
    Vēlot veiksmi un spēku
    patiesā cieņā Rasma

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.