Zebra

Nāc un pārkrāsosim to manu zebru citās krāsās! Balto par rozā un melno par zilu. Iztēlojies jau? Nu redzi, ir taču skaista. Pie kuras svītras jāraud, pie kuras jāsmejas? Nu nav taču vairs starpības. Zils var būt arī smejošs, rozā – raudošs, un katrs vēl ar savu smejošumu un raudošumu. Man vienkārši gribas to zebru citādāku. Iespējams, tādu brīnumaināku. Nav jau svarīgi, cik priecīgi vai raudulīgi būs, bet būs citādāk. Šoreiz es nebaidos to otu dot Tev, šoreiz es nebaidos jaukt zilo ar rozā un rozā ar zilo. Un lai būtu mazliet drosmīgāk, es ļaušu Tev turēt kāpnes. Lai notiek, aizsien man acis un ved, es apsolos nelūrēt, apsolos drosmīgi iet līdzi! Nudien tik silta Tava plauksta. Gadalaiks šobrīd tiešām ziema? Nu neliekas. Sniegpārslas, vēl nesākušas snigt, jau kļuvušas rozā un zilas. Tik interesanti tās spēlējas Tavās acīs. Mazliet pat jokaini apjaust, ko tās dara ar mani. Es vēl auksta, tāpēc tās pārsliņas manī dzīvo. Bet iedomājies, uz mirkli aizver acis un iedomājies, cik krāsains taps viss, kam pieskaršos, uz ko paskatīšos, kam uzsmaidīšu, ko izrunāšu, brīdī, kad mēs kopā aizkrāsosim pirmo svītru manai zebrai. Krāsosim kopā, krāsosim zilirozā, lai svītras saplūst krāšņumā. Mūsu zebra būs krāšņums!