Līdz ziemas saulgriežiem vairs tikai kāds brīdis, kad diena kļūs garāka par tūkstoš un vienu mirkli, kuros var pateikt tūkstoš un vienu labu vārdu. Vārds ir kā atslēga, ar kuru atslēgt durvis uz jūtu, atmiņu, noskaņu un pieskārienu pasauli. Mums katram pieder vārds, lai dāvātu glāstu ievārījumu kādam atspulgam leduspuķē.
Katru dienu es vēlos saņemt to, kas bieži vien ir labāks par avota ūdens veldzi. Tik vien kā smaidu, tik vērtīgu, tomēr tik vienkāršu dāvanu. Jo bieži vien cilvēks savu dabas rotu slēpj aiz rasas pilienu svētītām acīm. Es vēlos, lai cilvēki netaupa savus draudzības smaidus. Tiem pretī mēs saņemsim smaidošus vārdus un jutīsim, ka tie kļūst tik stipri un neaizmirstami kā skūpsts, kurā mīt neviltota draudzība.
Iespējams mēs vairs nekad viens otru nesatiksim, bet kāpēc, gan neiespiesties atmiņā ar patiesu smaidu vai īpašu vārdu… vārdi rada noskaņas, visīpašākās… vai tie būtu dziesmās, zīmītē uz ledusskapja, sms vai vienkārši pateikti no sirds.
Vārdi ir tas, kas mums ikdienas steigā tik ļoti pietrūkst, īpaši vārdi, kas aizskar sirdi un sasilda, vārdi, kas rada smaidu. Man nevajag izdomātus tekstus, uzspīlētas sarunas vai mākslīgi radītas emocijas. Vienkārši dzirdēt, ka tev prieks mani satikt… vārdus teiktus no sirds. Mēs bieži spēlējamies ar vārdiem, kā ar Lego klucīšiem un būvējam iedomu pilis. Tad varbūt šajā baltajā laikā, atceries, tos, kas Tev ir īpaši, un pasaki kaut ko jauku… tā, lai iespiestos atmiņā un radītu smaidu. Jo tā ir vispatiesākā dāvana, kas tik daudziem pietrūkst.
p.s. un kad Tu pēdējo reizi atzinies savai mammai, māsai vai draugam, cik ļoti daudz viņi tev nozīmē? Kad pēdējo reizi uzsmaidīji vienkāršam garāmgājējam uz ielas?
(Nebaidies dāvāt visskaistāko, kas Tev pieder – smaids)