Viņš KRĀPJ, bet vainīgs NEJŪTAS it nemaz

Interneta forumos atrodamas tēmas, kurās sievietes prasa padomu – kā rīkoties, ja vīrs krāpj. Parasti jau sieviešu dzimuma komentētājas brēc uz sievām – kā tu to paciet?, pamet viņu!, kur tava pašcieņa? u.tml. Vīrieši klusē, jo lielākoties neuzskata, ka krāpšana ir iemesls ģimenes izjukšanai. Viņi nejūtas vainīgi, jo tas ir tikai sekss, tā ir ikdienas izkrāsošana vai…? Ivars (vārds mainīts) piekrita mums pastāstīt, kāpēc tomēr krāpj sievu, kuru joprojām ļoti mīl, un viņam pat prātā nenāk domas par šķiršanos. 

Vai cilvēks vispār var būt apmierināts, ka krāpj savu laulāto? Vai tad visi negrib būt laimīgi savā ģimenē? Pastāsti, kāpēc tā dari, un kādēļ nejūties vai tomēr jūties vainīgs?
Daru šo nejaucību (krāpšanu) galvenokārt viena iemesla dēļ – man patīk tāds psiho seksuālās subkultūras veids kā BDSM. Manai jaukajai, vienīgajai „otrajai pusītei” šādas rotaļas nav īsti pa prātam. Man par prieku dažas reizes viņa piekrita pamēģināt, lieliski paveicot „Kundzes” darbiņu, taču pēc tam vairākas dienas nevarēja izdzēst no atmiņas kadrus, kuros man tikusi padevīgā loma. Tādu mani redzēt viņa nevēlas…

Vai Tev parasti ir tādas vienreizējas tikšanās vai arī attiecības turpinās?
Dažādi. Tāda būs godīgākā atbilde uz šo jautājumu! Šajā partneru maiņā gan pilnā mērā izjūtu savu poligāmiju – ik pa laikam sajūtu meklēšanas jeb medīšanas kāri. Nevaru noliegt, ka ikreiz pirms pirmās tikšanās izjūtu sevišķu aizrautību pasākuma plānošanā. Vienlaikus nenoliegšu, ka vairākkārt tiekoties iespējams uzlabot attiecību „kvalitāti”. Ja tā atļauts nosaukt – tehnisko izpildījumu.

Ja attiecības ir vienreizējas, tad jau tās sievietes droši vien nemaz nevar saukt par mīļākajām.
Man vairāk piemērots šķiet vārds Partnere. Ar to, izmantojot izdevību, gribu paslavēt BDSM attiecību skaidrību! Šeit nav nepieciešams izlikties! Šeit jāspēlē atbildīgi abiem! Mazākā atkāpe, mazākais slinkums un pasākums – plunkš… pagalam. Ak, vai! Ja tradicionālajās attiecībās mēs visi būtu tik pretimnākoši, saprotoši un mainīties gatavi…!

Pastāsti kādu jautru gadījumu no mēģinājumiem sievai noslēpt randiņu.
Īpašu jautru atgadījumu šajā sakarā gan neatceros. Pikanta un aizraujoša situācija sanāk, slēpjot „pēdiņas”, kas radušās aizrautīgas spēles rezultātā. Tad nākas likt lietā atrunāšanos, ka esmu sevi pats apstrādājis…

Ko Tu darītu, ja mīļākā pieprasītu, lai Tu šķiries no sievas? Ja pieprasītu vairāk uzmanības nekā Tu spēj sniegt?
Cenšos darīt visu iespējamo, pat attiecību tūlītēju pārtraukšanu, lai šāds jautājums nerastos! Par to nevar būt ne runas!

Varbūt Tev ar sievu ir vienošanās – ka viņa var meklēt attiecības ārpus ģimenes un Tu arī, ja tikai otrs to neuzzina. Ja nav šāds variants, tad ko Tu domā par pāriem, kam ir tādas attiecības?
Kopdzīve ir liela atbildība un pasakaina veiksme. Ir nepieciešama pacietība un pielāgošanās, lai tā būtu ilgstoša. Pilnīgi pieļauju, ka var vienoties par šādām attiecībām – norunu laulībām. Vairāk gan šādas der gadījumos, kad kopā tur citi, svarīgi apstākļi (kopīgs bizness, liels mantojums u.tml.) Ņemot vērā, ka pēdējā laikā cilvēku sabiedrība arvien vairāk tiek pieradināta pie divu vīriešu vai divu sieviešu atklātas kopdzīves, varbūt šis ir tikai laika jautājums? Kopš pats neesmu ideāls, un tādu sevi atceros sen, cenšos neanalizēt un nenosodīt nevienu! Katrs dara, kā māk un kā jūt.

Vai sieva joprojām ir iemīļotā vai tikai vecs un ērts pieradums?
Joprojām mīļotā! Negribu daudz par to runāt (lai neradītu lieku skaudības enerģiju). Mana mīļotā atšķiras no citām Sievietēm ar savu smaržu. Jebkuros apstākļos tā man ir patīkama un uzbudina mani.

Ko domā par šādu internetā izlasītu dzīves situāciju: „Paziņa iepazinusies internetā ar simpātisku, foršu un viņas interesēm atbilstošu vīrieti, pēdējās nedēļas staigāja 10 cm virs zemes. Vairākas reizes pastaigājuši uz randiņiem. Kādu vakarā nolēmuši kopā apmeklēt balli. Vakarpusē saņēmusi no viņa īsziņu ar tekstu – " Izbraucu. Drīz būšu." Pēc stundas vēl nav, tāpēc paziņa raksta šim atpakaļ – " Cik tālu esi?" Uz ko pēc neilga brīža saņem atbildi – "Mīļo meitenīt. Mans vīrs jau guļ. Un arī es ar bērniem tūlīt dosimies pie miera. Palūgšu Jūsu zvanus un saraksti pārcelt uz rītdienu. Paldies." Interesanti, cik šādas sarakstes sievai vēl jāizlasa, lai viņa to zābaku izmestu pa durvīm ar visām viņa parpalām?
Diemžēl faktus vairs neizmainīt. Nelāgi tikai, ka viena partnera paviršības dēļ tiek iesaistīti citi cilvēki (sieva un paziņa). Nav izslēgts, ka konkrētajam pārim attiecības jau sen tajā stadijā, kad tikai ieradums vai kāda atkarība vien kopā tur! Ko nu tur vairs?

Pastāv uzskats, ka parasti cilvēki atkārto savu vecāku dzīves modeli. Kāda bija tava bērnība? Vai dzīvoji „pilnā” ģimenē?
Man diemžēl šāda laime netika. Vecāki izšķīrās laikaposmā, kad mani gaidīja. Tagad, pēc zināma laika, secinu – esmu iemācījies vairāk novērtēt sievietes lomu ģimenē, jo bērnībā visu laiku sajutu sevi mammas pusē. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka vīrišķības, atbildīgas izlēmības dažkārt pietrūkst.

Bet varbūt Tev uz šo visu raksta tēmu ir pavisam kāds cits skatījums, ko neierobežo varbūt stereotipiskie jautājumi? 
Te nu man atkal jāatkārtojas – neesmu ideāls, lai noliktu citus! Pieturos pie pārliecības, ka katrs uz šo zemīti atnākam savu pieredzi iegūt! Varbūt tikai dzīves laikā esam „nedaudz” aizmirsuši solījumus un līguma noteikumus, ko apņēmāmies ievērot pirms šurp nākšanas. Tālab jau arī esam tik dažādi, tik dažādas mūsu pacietības pakāpes par kopdzīves jautājumiem. Citi mēģina vētraini izskaidroties, citi klusējot cieš… Citi dara to, ko dara un jūtas labi.

Nobeiguma vietā
Cilvēki ir dažādi, un tik pat dažādi ir viņu uzskati un pieņemamie dzīves modeļi. Tomēr jautājums paliek atklāts – vai ir iespējams mīlēt un tajā pašā laikā būt neuzticīgam? Ko vispār nozīmē mīlēt – vai tas ir tik pat stiepjams jēdziens, kā uzticība? Viens uzskata, ka krāpt nozīmē paskatīties ar kārām acīm uz citu pretējā dzimuma pārstāvi, citam krāpšana nav arī miesiskie prieki, jo tur taču nav mīlestības, ir tikai sekss… Katrā ziņā ir skaidrs – katrs mēs dzīvojam tā, kā mākam, taču, varbūt reizēm ir vērts aizdomāties par to, vai tas, kā mēs mākam dzīvot, gadījumā nenodara pāri mūsu otrajai pusei? Nenodara? Vai tiešām?

14 komentārs
  1. Tā nav īsta mīlestība, ja spēj glāstīt un atdot savu ķermeni citām, un pēc tam pārrasties mājās pie “mīļotās”.
    Pretīgi, īstenībā. Čoms nezin pats ko grib.

  2. sanāk, ka vīriešuprāt, sekss tik tiešām nav iemesls, lai škirtos. jo tas jau nav vienīgais, ko cilvēki kopā dara. tātad “tikai seksa” brīdim vajag mainīt partneres, bet ikdienai vajag vienu sievieti. patiesībā varbūt tas nemaz nav tik slikti, kā sākumā rādās….

  3. Man jau liekas, ka ja atvērti ir abi, turklāt jau gadījumos ar BDSM, tad var būt arī OK BDSM partnere. Taču tik un tā sievai būtu jāzina un ar viņu būtu jāvienojas/jārēķinās par šādām vīrieša izklaidēm.

  4. Parādiet man normālu sievieti, kura būtu gatava pieņemt šādas vīra “izklaides” ? Varbūt par tādām vēlmēm vērts informēt pirms kopdzīves uzsākšanas?

  5. Piekrītu Elīnai- gribās teikt, ka šadā laulība mīlestības nav ne s***. Riebjas pat lasīt šitos attaisnojumus, Gribi apkārt tīties, nu šķiries, bet neturi otru par muļķi! Nu ja, mīļāka nestāvēs pie putras katliem un zeķes priekša no rīta nenoliks.

  6. Mēs pirms laika sākām dzīvot trijatā. Es, mans vīrs un mana labākā draudzene. Parasti daudz laika pavadījām kopā, viņa bija sķīrusies no vīrieša, kas pret viņu varmācīgi izturējās un mums šķita tikai dabiski viņu iekļāut mūsu kompānijā. Tā nu tas viss attīstījās līdz brīdim, kad nolēmām, ka gribam kopīgi veidot ģīmeni – trijatā. Tā nu dzīvojam jau otro gadu. Viss gan nesākās ar krāpšanu.

  7. varbūt “problēmas” sakne ir tajā, ka vīrieši un sievietes daudz ko uztver atšķirīgi. sievietes domā, ka ar seksu viss tikai sāksies, bet vīrietim bieži vien ar to viss arī beidzas (ar konkrēto sievieti) un jālido pie nākamās. bet viena tiek izvēlēta tā sakot, “dzīvei”, bet izklaides sievietes mainās un bez tām iztikt tomēr nevar.

  8. bet varbūt tā ir mīlestības augstākā pakāpe – ļaut mīlotajam darīt to, no kā viņš gūst prieku; saprast viņu. ja arī nespēj piedalīties, tad vismaz nenosodīt.

  9. Ar mīlestības augstakajām pakāpēm atkal ir tā, ka itin bieži vīrieši atļaujas būt nesaprasti un “labiņi”, liek sievietei saprast. ka tas ir tikai dzimumakts, nevis attiecības. Taču lai tik` pamēģina sieviete pielietot līdzīgu argumentu – uzreiz viņa pārvērtīsies par palaistuvi. Ja jau saņem pretī sapratni, tā jāprot arī sniegt. Vai ir redzētas daudzas sievietes, kurām piedots tas, kas bijušas tikai gadīuma attiecības?

  10. Viens jautājums, kāpēc tad tie vīrieši paši bildina sievietes un saka ka grib kopīgus bērnus utt., tad kad ir apprecējušies un sieva dzemdējusi bērnu, tad vīriešiem kļūst garlaicīgi un sievas vairs neliekas tik pievilcīgas. Tikai paši nesaprot, ka nevelta sievām pietiekami lielu uzmanību un nepalīdz ikdienas lietās kā arī paauklēt mazos. Sievietēm ir vajadzīgs arī laiciņš pašām sev, bet tur jau tā lieta, ka vīrieši ir EGOISTI viņi vienmēr domā, ka ir visvairāk noguruši, pārstrādājušies utt. Un ja krāpj, tad tādi vīrieši NAV PELNĪJUŠI, LAI SIEVAS VIŅUS MĪLĒTU.

  11. sievietei tiešām klātos daudz grūtāk, ja šī stāsta galvenais varonis būtu viņa, nevis viņš. Lielākā daļa komentāru būtu nosodoši sievietei. Tagad mazākā daļa komentāru ir nosodoši. Es saprotu to vīrieti. Mazliet žēl sievas. Mazliet žēl man arī sava vīra. Esmu sieva, kas krāpj vīru. Es nejūtos pārāk vainīga, dažkārt vispār nemoka sirdsapziņa. Agrāk citi vīrieši bija izklaides partneri, bet ne jau kādam īpašam seksa veidam, nekā neparasta, galvenais iemesls bija emociju gūšana, tauriņi bija aptrūkušies. Ilgi biju centusies, visādi izmēģinājusies atjaunot tādas sajūtas ar vīru. Neizdevās vai nesanāca uz ilgu laiku. Es mīlu savu vīru. Tagad man ir mīļākais, kuru laikam arī sāku mīlēt. Tas ir jauns latiņas augstums, es nevaru apstāties, jo gribas redzēt, kas būs tālāk. Vīrs neko negrib zināt, grib domāt, ka tā nenotiek. Esmu mēģinājusi dot patiesības apjausmu, katru reizi sapratu, ka viņš tiešām grib nezināt. Mēs negribam šķirties, mums ir bērni. Es stāvu pie katliem (arī vīrs to var izdarīt, ja vajag), un nolieku zeķes tīras un veļu un uzkopju māju. un atrodu sev brīvo laiku, lai dotos “medībās”. Tas nenotiek bieži, bet tie ir īpaši piedzīvojumi. Domāju, ka ir vēl tādas sievietes, tikai sabiedrībā to nevar paust, un pat no draudzenēm jāuzmanās, var gadīties tikt pie “palaistuves” slavas. Lai gan, kāpēc sabiedrībā vīriešiem, tas tiek piedots biežāk kā sievietēm? Laikam bailes, ka var pajukt visas sabiedrības normas!

Komentēt Beiža Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.