Viņš BILDINĀJA, es ATTEICU

Runā, ka kāzas ir katras mazas meitenes sapnis – katra savu kleitu, svinību vietu un pat tortes rotājumus izsapņo jau bērnībā. Pieaugot šie sapņi nekur nezūd. Daža par kāzām sadomājusies tik ļoti, ka ir gluži vienalga, ar ko precēties, ka tik gredzens pirkstā! Un tieši šīs kāzu kultivētājas uz vēl neprecētajām skatās kā no augšas, kā uz nepilnvērtīgām, jo neviens taču nav gribējis kļūt par viņu vīriem. Taču ne vienmēr tā ir taisnība – daudzas daiļā dzimuma pārstāves tikušas bildinātas, bet nolēmušas teikt „Nē!”. Kas mudina sievietes uz šādu soli, kas sperts pretim sabiedrības noteiktajām normām? Kādos gadījumos ir labāk būt vienai, nevis precētai? Ar mums savā pieredzē dalījās četras daiļā dzimuma pārstāves, kas pateikušas "NĒ"!

ES ATTEICU, JO…
Bija par agru. Signe (24): „Ar puisi tikāmies apmēram sešus mēnešus un attiecībās viss bija labi, turpinājumu gaidīju ar prieku, tomēr bildinājums, kas mani pamatīgi pārsteidza, bija pārāk liels solis. Bildinājuma brīdī jutos neērti, un uzreiz zināju, ka nevaru piekrist, pirmā reakcija bija „Nu nē! Ne jau uz mūžu!”. Puisim arī teicu, ka vēl neesmu gatava, gredzenu neņēmu, lai gan tas bija skaists. Un tad iestājās ļoti neveikls klusums… Jutu, ka viņš ir apvainojies, lai gan viņš centās neizrādīt. Patiesībā arī es biju apvainojusies, ka viņš nolēmis pieņemt šādu lēmumu – vai tad nevarēja pirms tam vismaz pajautāt, ko es par kāzām domāju? Līdz ar šo notikumu arī pazuda mana vēlme attiecības turpināt – es biju vīlusies. Varbūt, ja viņš būtu mazliet pagaidījis, viss būtu izvērties citādi, bet es nobijos no tā, cik strauji viss risinās.”

Tas bija pēdējais salmiņš.
Agnese (28): „Mani bildināja pēc trīs gadu kopā būšanas vai drīzāk – pēc trīs gadu strīdēšanās. Bija svētdienas vakars un viņš atgriezās mājās pēc kārtīgas iedzeršanas dzimtajā pilsētā. Piektdien mēs bijām sastrīdējušies kārtējo reizi par to, ka uz viņu nevaru paļauties, ka draugi (drīzāk – pudeles brāļi) viņam ir svarīgāki par mani, un uz divām dienām viņš bija devies prom. Es izvācu savas mantas un devos pie mammas. Man vienreiz bija piegriezies. Svētdien viņš ieradās manu vecāku dzīvoklī un bildināja mani vecāku un māsas priekšā. Ziniet, no vienas puses esmu pateicīga viņam, ka tur bija arī mana ģimene – tas man deva spēku atteikt. Un kad es pateicu, ka šoreiz man tiešām vienreiz pietiek, viņš kārtējo reizi parādīja savu īsto seju – apsaukāja gan mani, gan manus vecākus, teica, ka tāpat mani neviens neprecēšot un ka viņš vismaz paspēs gredzenu atdot atpakaļ un atdot naudu, ko aizņēmies, lai to nopirktu… Ar katru dienu pārliecinos, ka pareizi izdarīju, lai gan tobrīd šķita, ka varbūt viņš nolēmis mainīties. Nē, viņš bija nolēmis ķerties pie pēdējā salmiņa, jo negribēja zaudēt ērtības, kādas bija viņa dzīvē kopā ar mani”.

Bija par vēlu.
Ilze (28) stāsta ar rūgtumu sirdī: „Manas draudzene mani apsmēja, jo es vienmēr, cik sevi atceros, tikai par kāzām vien esmu runājusi. Jā, biju tā audzināta, ka man šķita – tikai ģimene var būt sievietes patiesais piepildījums. Pratu gatavot, gribēju bērnus, mācēju šūt un tīrīju labprāt, pa māju staigāju sapucējusies un uzkrāsojusies, tomēr mans vīrietis jau otro gadu pēc iepazīšanās kā nebildināja tā nebildināja mani. Un tas man šķita apkaunojoši! Es gribēju būt sieva, nevis kaut kāda draudzene kā katra otrā. Draudzenes teica, lai tā arī pasaku, bet man vienmēr bija licies, ka sievietei neklājas pirmajai uzsākt šādas tēmas. Šī situācija vilkās vēl gadu un īsi pirms trešās kopdzīves jubilejas puisis gatavoja man pārsteigumu. Es zināju, ka tas būs bildinājums un lidoju no laimes! Tomēr… tas bija tikai ceļojums uz Parīzi. Es biju tik ļoti vīlusies, ka apcirtos un devos prom no vakariņām, nakšņoju pie draudzenes un klausuli necēlu. Kad nedēļu biju šādi izvairījusies, viņš ieradās pie manis ar gredzenu un lūdza manu roku, tomēr es atteicu. Man vairs nebija pārliecības, ka viņš to tiešām vēlas, šķita, ka kāda no draudzenēm ir izstāstījusi, kāpēc tā reaģēju. Un izprasītu laulību man nevajag! Aizsūtīju viņu prom un kopā ar brāli izvācu savas mantas no mūsu dzīvokļa. Ir pagājis gads un es joprojām esmu viena. Godīgi? Es nožēloju savu principialitāti, jo nevar gribēt vienlaikus precēties un šķirties ar vienu un to pašu cilvēku, tomēr joprojām esmu par lepnu, lai uzmeklētu viņu. Būtu labāk bijusi draudzene, bet vismaz laimīga”.

Tas bija pa jokam.
Katrīna (26): „Pirmais bildinājums manā dzīvē bija fantastisks. Es gan atteicu, tomēr vienmēr atcerēšos to ar vissiltāko sajūtu sirdī. Mēs abi mācījāmies devītajā klasē, bija pavasaris, palikuši tikai eksāmeni un mēs bijām ballītē pie klasesbiedrenes. Rīta pusē devāmies pastaigāties līdz tuvējai upei, saule ausa, mēs samiegojušies, dalījām vienu no pirmajām cigaretēm (vēl tagad atceros, ka bijām to nospēruši klases biedrenes tētim). Mēs draudzējāmies jau no ziemas un tauriņi vēderā nebija rimušies. Man likās, ka visa klase mani apskauž! Kad nonācām līdz upei, es ierunājos par to, ka droši vien vidusskolā nemācīsimies vienā klasē un diez kā viss izvērtīsies un tad viņš teica: „Sarunāsim apprecēties, kad mums paliks 18?” Es spēju tikai aizsegt seju ar rokām un smieties, smieties, smieties… No mulsuma, pārsteiguma, nerealitātes izjūtas… Šķiet, toreiz pirmo reizi apjautu, ko domāja mamma, kad teica, ka meitenes izaug ātrāk nekā puika – man kāzas pat teorētiski prātā nebija ienākušas. Pēc smieklu lēkmes godīgi teicu, ka neko nevaru solīt, bet, ka 18 mums vēl nav un uz mājām pavadīt viņš mani drīkst. Smējos vēl pie brokastīm mammai stāstīdama. Mūsu īpašā draudzība saglabājās vēl dažus mēnešus, bet drīz vien jaunā skola un jaunie iespaidi nodzēsa mīlas ugunskuru. Bet tā bija fantastiski skaista mīlestība!”.

KO TĀLĀK?
Lai cik maigas mēs censtos būt, atsakot bildinājumu, iedragājam jebkura vīrieša pašapziņu. Protams, ja vēlies, lai pēc bildinājuma puisis pazūd uz visām četrām debespusēm, atteikt ir ļoti viegli – saki visu, ko vien vēlies un par sekām nedomā! Grūtāk ir gadījumos, kad kāzām vēl neesi gatava, tomēr attiecības vēlies saglabāt tādas kā iepriekš. Šajās reizēs tev spēs palīdzēt tikai sievišķā gudrība un veiksme. Taču, pirmkārt, jāatbild godīgi pašai sev – kādēļ es nejūtos gatava šādam attiecību turpinājumam?

Saistītie raksti

8 komentāri
  1. Iespaidīgi… bet visās šajās situācijās – pilnīgi pamatoti un saprotami. Re ka dzīve mēdz izspēlēt visādas kārtis.

  2. Visskumjākais ir Ilzes stāsts, taču var jau vēl saņemties, piezvanīt viņam un uzaicināt uz tēju!!!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.