VIŅA AIZGĀJA pie cita, jeb vīrieša stāsts par sievas NODEVĪBU

Līdz riebumam zināmi un prognozējami ir stāsti par pamesto, atraidīto, piekrāpto sieviešu jūtām, sajūtām un domām. Viņas visas – kas klusībā, bet kura pavisam atklāti, novēl tās pašas izjūtas piedzīvot arī vīrietim. Lai zin, maita, cik tas ir sāpīgi, iznīcinoši un pazemojoši! Un viņi jau piedzīvo arī. Tikai nelaime tā, ka nevienai sievietei no tā vieglāk nepaliek. Un ir pat vēl grūtāk, ja zini, kādas un par ko patiesībā ir šīs ciešanas…
Edgars ir komersants, kura samērā laimīgā un sakārtotā ģimenes dzīve neplānoti izbeidzās pirms 5 gadiem. Sieva ar bērniem pēc 10 gadu kopdzīves aizgāja. It kā, lai dzīvotu viena. Taču pēc pavisam neilga laika viņa jau pārcēlās pie jaunā drauga, piedzemdēja viņam meitu un mīt tur joprojām.
Edgars visu šo laiku kategoriski atteicās ar bijušo sievu sarunāties. Pat braucot garām viņas jaunajai mājvietai, grieza prom galvu, jo dusmas un aizvainojums ikreiz uzliesmoja ar jaunu sparu, kad atmiņā atausa sievas tēls. Savstarpējai komunikācijai viņi gadiem izmantoja starpniekus – bērnus.
Par ko tad šīs dusmas un aizvainojums? „Esmu aizvainots par nodevību. Es viņā tik daudz ieguldīju, bet viņa tomēr aizgāja pie „konkurenta”. Kad sākām dzīvot kopā, es biju jau stabils uzņēmējs, pelnīju pietiekoši, tāpēc izlēmām, ka sievai nav vajadzība strādāt un tā viņa šos desmit gadus arī saimniekoja pa māju, audzināja bērnus, materiālu rūpju viņai nebija. Nesaskaņas sākās tad, kad sievai manis sāka palikt par maz, viņa gribēja, lai esmu biežāk mājās. Diemžēl sievietes negrib saprast, ka liela nauda no debesīm nekrīt, ja gribās labi dzīvot, tad kādam tāpēc ir daudz un smagi jāstrādā. Ja viņa būtu izvēlējusies dzīvot ar skolotāju, tad vīrs vienmēr laikus būtu pie sāniem, bet diez vai ar tiem dažiem simtiem latu pārticīgai iztikšanai būtu gana. Viņa pati izvēlējās būt kopā ar uzņēmēju, jo ļoti kārojās pēc vieglas un pārtikušas dzīves. Ja gribās labklājību, tad nevar gribēt, lai vīrs ir mājās tik pat daudz kā bezdarbnieks. Izmisuma vai dusmu reizēs viņa gan taisnojās, ka patiesībā viņai nevajagot naudu, bet gan manu mīlestību.”
Pie labas dzīves ātri pierod un tas, kas vienam liekas greznība, citam ātri kļūst par ikdienu un normu. Mašīna, kažoks, gredzens ar briljantu, dārgi apģērbi un bieži ceļojumi. Ar laiku arī tas ir par maz, nav vai negribas salīdzināt ar to, kā dzīvo citi un tāpēc aizmirstas novērtēt to, kas ir vai paslavēt par tām rūpēm, kas ģimenes labā tiek pieliktas.

„Es domāju tā – tas, kurš daudz dara, arī pretī grib saņemt vairāk. Tajā skaitā arī atlaides, indulģenci. Tomēr to es nesaņēmu, pret mani tika izvirzītas tādas pašas prasības kā pret skolotāju vai pat bezdarbnieku. Ja nokavēju dzimšanas dienas ballīti, tad nebija gana labi nekādi attaisnojumi, tāpēc bija jādomā kā atpirkties. Tas galīgi neiedvesmo!

Es uzskatu, ka esmu vairāk, nekā vidusmēra vīrietis. Es tā arī gribu justies, vēlos, lai mani apbrīno, slavē. Ja nevaru to saņemt ģimenē, tad sievietei (jebkurai!) ir jāsaprot, ka labs vīrietis nekad nepaliek mīnusā. Viņš vienmēr dabū, ko grib un viss tiek saregulēts. Tas tāpēc, ka viņu citur ņem pretī ar atplestām rokām par nieka pakalpojumu. Pietiek sievieti aizvest pastaigā uz Turaidu un papusdienot restorānā, kad viņa jau ir pateicīga un tevi slavē un dievina. Mājās tādas lietas ir ikdiena, sīkums, nekas ievērības cienīgs. Bet es taču cenšos, lienu vai no ādas laukā, lai visiem būtu apmierinātas visas vajadzības, bet tas vienalga netiek novērtēts. Jo izrādās, ka viņai to nemaz nevajagot, jo griboties mīlestību. Bet vai tad var mīlēt pēc pieprasījuma? Pašai ir jābūt tādai, kuru man gribētos mīlēt.

Tad viņa sāka man spītēt un flirtēt ar citiem. Tā bija kā žonglēšana gar bezdibeņa malu. Viņa nesaprata, ka tā es vēl mazāk jutos novērtēts un aizvien vairāk izmantoju „kompensācijas mehānismus”. Jo vairāk to dara, jo grūtāk to noslēpt un redzamāka tā kļūst. Viņa palika pilnīgi  traka, uzzinot, ka ir tādas vienkāršas meitenes, kuras priecājas par mazumiņu. Tā kā aizliegt man neviens neko nevar, es tieši pretēji – to gribēšu un darīšu vēl vairāk, sieva pievērsās savas dzīves sakārtošanai sev pieņemamā un saprotamā veidā. Vispār jau arī tad, ja tev pašam sieva vairs īsti interesanta neliekas, ir ļoti nepatīkami zināt, ka viņa ne tikai patīk citiem, bet ka citi ir uz viņu uzlikuši aci un viņiem ir pavisam konkrēti plāni attiecībā uz viņu. To, protams, es nevarēju pieļaut. Tāpēc izmantoju iespēju viņas privātajai dzīvei sekot datorā. Atradu viņas saraksti ar citu vīrieti un nosūtīju viņam draudu vēstuli. Tas bija iedarbīgi, jo tas čalis jau otrā dienā bija pie manis un zvērēja, ka nekas starp viņiem nav bijis.”
Bet skaidrs, ka tad, kad attiecības jau iegājušas izsekošanas un spiegošanas stadijā, tas ir taisnākais ceļš uz attiecību beigām. Tā arī notika. Viņa paņēma bērnus un aizgāja.

„Es biju dusmīgs, tas mani pamatīgi satrieca. Jo sabruka visi mani dzīves plāni, cerības, mērķi. Bērni tagad dzīvo citur. Jā, viņi joprojām pēc ieraksta pasē ir mani bērni, bet viņu ikdiena paiet kopā ar citu vīrieti. Kad viņi dzima un skraidīja pa manu dzīvokli, man bija konkrēts dzīves plāns, kurš tagad tika iznīcināts viņas rīcības dēļ. Mēs gribējām būvēt māju, bija jau ielikti pamati, viss bija skaidrs par to, kā veidosies nākotne, bet tad tas viss beidzās. Viņas rīcība bija nosodāma tieši bērnu dēļ. To es nevaru piedot.
Vai šajā stāstā ir arī skumjas un asaras, nožēla un vēlme kaut ko mainīt, mācīties no kļūdām? To Edgars nevēlas atklāt. Viņš saka, ka izšķirties ir grūti, sāpīgi un nepatīkami, arī tad, ja savstarpējās attiecības iepriekš bijušas aizdomu, aizvainojuma un naida pilnas. Tas tāpēc visi cilvēki grib būt ar kādu kopā, grib dzīvot saskanīgās attiecībās un savas kļūdas taču jebkuram atzīt ir sāpīgi.

„Tagad, kad ir pagājis laiks, es esmu novērtējis viņas rūpes par bērniem, es redzu, ka viņiem nekas netrūkst. Toreiz, kad šķīrāmies, es biju nikns un aizvainots. Es biju viņus aprūpējis desmit gadus pēc vislabākās sirdsapziņas, kas vienalga izrādījās „ne tā” un nepietiekoši, un es ar lielāko prieku atļāvu viņai pašai tagad uzņemties šīs rūpes. Jā, viņa to arī izdarīja, atrodot citu vīrieti, kas arī bija gana turīgs un var uzturēt gan manus bērnus, gan manu bijušo sievu un viņu kopīgo bērnu. Bet kā manu bērnu māti es viņu tiešām tagad augstu vērtēju. Tagad arī sarunājamies, bet tas faktiski notika piespiedu kārtā, jo pēkšņa meitas slimība lika aizmirst visas pārestības un kļūt par komandu, lai viņa ātri atveseļotos.

Nav ļaunuma bez labuma – es jūtos atvieglots, jo tas aizvainojums, kas mani nomocīja gadiem ilgi, tagad ir pārdzīvots, mums katram ir sava, cita, jauna dzīve un no šodienas skatu punkta tas bija neizbēgami un arī labi, ka mūsu kopdzīve tā beidzās. Domāju, ka tagad mēs abi esam laimīgāki.”
Šī epizode Edgara dzīvē nav mainījusi viņa attieksmi pret sievietēm, viņš nekad nav atteicies no jaunu attiecību veidošanas, jo labi apzinās gan savas vēlmes un vajadzības, gan arī to, ka savos 40 ar krietnu asti aizvien ir pieprasīts un novērtēts sieviešu acīs. Tas nav sagrāvis viņa pašapziņu un iepazīstoties viņš vienmēr saka, ka ir brīvs, slaids, izskatīgs, kopts, labi nodrošināts un ar humoru.
Vai mēs, sievietes, tā mākam?

23 komentāru
  1. Piekrītu Edgaram par to, ka sievietes (faktiski jebkurš cilvēks, arī vīriešu dzimtes pārstāvis) pierod pie labām lietām un sāk uzskatīt esošo par pašsaprotamu, taču, kā noprotams, pats “bēdu brālis” arī ne tikai strādāja un strādāja, bet arī citas “lietas” darīja, tā ka šeit lasāms kārtējais apliecinājums tam, ka sieviete – mājsaimniece, tas ir taisnākais ceļš uz laulības šķiršana, jo faktiski neiespējami uzturēt līdzsvaru šādās attiecībās, jo kā noprotams, mājas uzturēšana kārtībā, dārza darbi, bērnu audzināšana, tas jau vispār neskaitās, tas tā, pats par sevi…

  2. Edgariņš sievas rīcību bija pa riktīgo nopelnījis! Pasaules naba etokijs!

  3. No personīgās pieredzes varu pateikt, ka nav nekā briesmīgāka, kā divu aizvainotu pieaugušo savstarpējai komunikācijai izmantot bērnus. Bērniem nav jābūt starpniekiem, bērniem vispār nebūtu jācieš no šķiršanās. Bet ja šitādi aizvainoti vecāki demonstratīvi nesarunāja viens ar otru, neslēpj savu naidu pret otru, kā lai jūtas bērns, kurš mīl abus vecāku, kurš nekādā veidā nav vainojams pie šķiršanās, un kuram tik mazā vecumā jau jākļūst par diplomātu un jāmēģina attaisnot otrs vecāks. Zinu kā tas ir..
    Pieaudzis vīrietis un pats uzvedās kā bērns. Skumji. Arī pēc rakstītā neko labu neliecina par sevi. Visu cieņu tam, ka viņš spēj nodrošināt ģimenes pārticību, bet tas ir normāli, ka cilvēki pierod pie labām lietām, īpaši, kad saprot, ka neko citu par lietām nevar dabūt.

  4. Šajā gadījumā bija lielas problēmas ar komunikaciju un cilvēku nevēlēšanās saprasties. Ļoti atšķirīgi cilvēki veidoja attiecības – seksuāla un emocioāla sieviete, kurai nebija spējas konrtolēt jūtas un racionāls vīrietis ar ļoti ausgtu ego. Jādomā ar ko veido ģimeni:)

  5. Man arī šķiet, ka vainīgi bija abi. Sievietei bija par daudz brīva laika, vai pareizāk būtu teikt – viņai bija daudz laika, ko viņa pati varēja plānot, bet vīram laika plānojumu ietekmēja ārējie apstākļi. Vīrietis uzskatīja, ka materiālā labklājība ir pats galvenais (varbūt vienkārši baidījās palikt nabags), droši vien gadījumos, kad bija jāizvēlas karjera vai ģimene, priekšroku deva pirmajam. Abi bija uzauguši dažādās ģimenēs un par normu uzskatīja citādas lietas un uzvedību, un ģimenes modeļus. Pietrūka sapratnes un ieklausīšanās otrā, katram bija, kā Edgars teica, savi dzīves plāni, cerības, mērķi, un no otra gaidīja, lai tas akli iekļautos tajos. Es domāju, ka laicīga aiziešana pie ģimenes konsultanta, varētu visu glābt. Žēl bērnu.

  6. Viss ir vienkārši-pārmērīgs vīrieša ego/es taču pelnu!!!!!!Tātad varu darīt visu un ar visām/satikās ar sievietes emocionēlajām vajadzībām/es esmu izaugusi un jau mani vairs neinteresē tikai grabuļi,es gribu Tevi tā pa īstam/Kaut kas pārplīsa kā burbulis-baidos ka tā bija jau sen tikai vizuālā laulība.

  7. Teicienu, ka sievietei no vīrieša ir vajadziga tikai nauda, ir izdomajusi vīrieši, kuri paši neko citu viņai nespēj dot un pašiem nav naudas.

  8. Vai tad visas sievietes sirdī nesapņo lai kāds bruņinieks viņas nopērk ar visām viņu problēmām un raizēm?
    Protams ne jau tieši, bet tā smalki un patīkami!

  9. “Diemžēl sievietes negrib saprast, ka liela nauda no debesīm nekrīt, ja gribās labi dzīvot, tad kādam tāpēc ir daudz un smagi jāstrādā” kāpēc ieboldēts? Vai šie vārdi ir kāda pareizās dzīves pamācība? Ja jau aizgāja pie cita, tad tā arī vajadzēja, no laba veča jau nemaz tā prom neskrietu..

  10. Kaut kā nav līdzjūtības pret šo vīrieti, jo pa visām vīlēm spraucas cauri viņa uzskats, ka sieviete nav nekā diža vērta, lai tik samierinās ar to, ka viņš atmet piķi. Skaidrs, ka nauda ir svarīga, nedomāju, ka sieva to nenovērtēja. Bet, grozies kā gribi, vajag arī emocionālo pusi darbināt. Un neizskatās, ka raksta varonis to saprot.

  11. Ja tas ir tavs daiļdarbs,mīļā Klints, tad OK,bet ja stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem,tad esi piemirsusi, ka Edgaram Kristīne nekad nav bijusi sieva.Tas neietilpa viņa “cēlajos”plānos. Un ja 3 ceļojumi desmit gadu laikā skaitās “biežie”- es padodos…Atbalstu Kristīni, ka aizgāja, jo “nesavaldības” brīžos Edgars bērnu klātbūtnē dažkārt iedunkāja savu “sievu”. Vai bērnu dēļ bija jāturpina kopdzīve??? Arī virsrakstā ir neprecizitāte, sieviete neaizgāja pie cita, bet īrēja mazu dzīvoklīti, un strādāja vairākos darbos. Tikai vēlāk viņas dzīve nokārtojās, un Kristīne uzskata, ka dzīve jādzīvo uz priekšu, nevis jāmazgā pagātnes netīrā veļa.

  12. Man jau pietika ar pirmajām rindām: “es viņā biju ieguldījis tik daudz”. Tas izklausās tā pat kā – uztūnēts dators, mašīna un izremontēts dzīvoklis. Pretīgi. Ne pirmo reizi sastopos ar šo teikumu, ko vīrieši izmanto runājot par savām dzīves biedrēm gan pametot paši, gan raudot, kad viņus pamet. Un cik viegli viņi attaisnojas ar to, ka ir lielie naudas pelnītāji, bet sieviete tikai grabuļu nēsātāja, apzināti neredzot, ko sieviete viņa ikdienā dod. Tu vēlies, lai tevi apbrīnotu par pastaigu Siguldā? Bet vai tu viņai pateici paldies par izgludināto kreklu un tīrām zeķēm atvilknē? Atvainojos par šo rīta komentāru, bet tiešām tracina šādi raksti un “raudātāji”

  13. Es no tāda jau sen būtu aizbēgusi lieliem soļiem! Labāk audzināt bērnus vienai un trūkumā, nekā kopā ar tādu jākli! Atradis sev baigos attaisnojumus – ja naudu pelna tad var darīt ko grib! Pārsmieties var! Šim puisim vispār nav nekādas izpratnes par to kas ir laulība un uz kādiem pamatiem laulība balstās! Bieži vien šie pelnītāji naudu tērē paši priekš sevis ar plašu vērienu, bet sievai liek kladītē līmēt čekus par pirkumiem! Domāju, ka viņš ir morāls kroplis!
    Prieks par sievieti, ka spējusi nesabrukt pēc 10 gadu kopdzīves ar šādu monstru!

  14. Tiešām briesmīgs stāsts! Tikai kur šeit ir tā sievietes nodevība??? Vienīgais ko sapratu, ka nabaga Edgars joprojām neko nesaprot! Viņš nesaprot, ka uz mīlestību balstītām attiecībām nekāda indulģence nav vajadzīga, vienalga cik naudas tu pelni! Ne jau sieva viņu nodeva, bet gan Edgars nodeva viņu! Kāpēc viņa aizgāja? Nebija jau tās mīlestības no viņa puses! Ja vīrietis mīl tad, nebrauc uz Siguldu ar citu, neaizmirst sievas dzimšanas dienu, nepiemēro sev atlaides, indulģenci. Un ne jau visiem cilvēkiem materiālās vērtības ir galvenais! Viņa taču skaidri un gaiši bija pateikusi, ka viņai pietrūkst mīlestības! Edgar…. izdari taču secinājumus! Tu pats izjauci savu ģimeni! Indulģence…. pārsmieties var! Bat galvenais, ka viņš ir palicis…..”brīvs, slaids, izskatīgs, kopts, labi nodrošināts un ar humoru” :)))))) (te laikam uzskaitīti tie lielākie viņa kompleksi:0000). Edgar, Edgar! Nāc pie prāta! Savādāk tik pat slaids nodzīvosi viens pats visu mūžu!

  15. Es arī aizgāju “pie cita”. Patiesībā nekur neesmu aizgājusi, bet bijušais vīrs gan.
    Briesmīgāks par teikumu “es viņā biju tik daudz ieguldījis” ir tikai “bet es taču gribēju mainīties”. Ar gribēšanu nepietiek, tāpat kā ar 50 vārdiem dienā (dažreiz pat nebija visi 50). Ar trīs ļoti uzspēlētiem, pompoziem pasākumiem divu gadu laikā arī nepietiek, vai šajā gadījumā pietiek (bet tam jau pavisam cita nozīme). Un kā īsts vīrietis (ar labu un pareizu audzināšanu) promejot aiznesa visu, kas nebija piesiets vai kurā nebiju iekrampējusies es, lai gan vienīgais, ko tajā brīdī gribēju bija, lai viņš iet prom. Vēlāk sagribēju arī gultu… bet dīvānam arī nebija nekādas vainas.

    Mans jaunais Vīrietis (un tiešām ar lielo burtu) jau ir gādājis par manu naktsmieru (burvīga dzimšanas dienas dāvana), debešķīgi gatavo, piekrīt gandrīz visām manām dullajām idejām (gumijlēkšanai tika pateikts kategorisks – NĒ!), ieplāno kopīgus braucienus un randiņus, rūpējas par maniem dzīvniekiem, ir ārkārtīgi inteliģents un erudīts – cilvēks ar kuru var stundām runāt par visdažādākajām tēmām (sports, māksla, politika, ekonomika, psiholoģija, utml.).
    Vīrietis, kurš novērtē sievieti. Tāds kuru gribas pārsteigt vēl un vēl, kura klātbūtnē vēlos izskatīties lieliski.
    Protams, ir arī savi mīnusi gan Vīrietim, gan man, bet, viņa vārdiem sakot “viņš ir mans, es esmu viņa, mēs esam komanda”.

  16. Nekorekts virsraksts! Biju domajusi, ka izlasishu realu rakstu par to, ka virietim gadijies, tachu realitate – chalis brauc uz Siguldu un vel ir aizvainots! Ta neko! Pec tas rindkopas vairak lasit negribejas, tik parskreju ar acim pari… sekls un neko nepasakoshs raksts un stasts.

  17. Izlasīju rakstu….komentārus….
    Un man gribas pajautāt,vai pats esi vismaz izlasījis ko uzrakstīji? Katrā vārdā vaino sievieti!!!!! Varbūt pieej pie spoguļa un ieskaties tā dziļāk sevī…. Nu nevajag mums tikai naudu!!!! Kur tāds muļķīgs izdomājums!!! Sievietei vajag uzmanību un mīlestību.Un nesaki ka tev tam nebija laika-ar citām sievietēm taču bija laiks satikties.Tātad šo uzmanību tu dāvāji citām! Tad nav ko vaimanāt par to ka sieva aizgāja.Pareizi darīja-10 gadi ir pietiekoši ilgs laiks lai paciestu ”mājas bosa” izlēcienus.Un ja jūs domājat,ka sievietei ar bērniem mājās ir pārāk daudz brīva laika(te kāds komentētās bija pierakstījis), tad uzreiz varu pateikt,tu neko nezini par bērniem,par bērnu audzināšanu un visticamāk,tiem kas to raksta,pašiem bērnu nav…..
    Piedod,bet man nav tevis žēl!!!!!
    Sieva malacis!!!!! Pietika spēja aiziet….daudzām nepietiek…..

  18. Nu isteniba tadi ka Edgars ir pilna pasaule, ari es pec 10 gadiem sanemos un aizgaju, no naudas, daziem celojumiem, panemu bernus koferi un lai nosoda ka aizskreju pie cita, ne , tada doma bija nepartraukti, jo tas krajas un parasti pie ka aiziet ir tikai stigas malinja kas izrauj ara no turienes no kurienes mes emocionali velamies izkljut. man ari tachu vecis stradaja, 2 reiz 10 gados bijam arzemes,naudu pelnija. bet sorry – es ari! stradaju, tiriju, gatavoju, berni trenninjos, es to visu ari dariju. un vienigais veids ka nenojugties bija vakaros samiljot bernus…kas beigas-paliek vieniga lime kas vieno attiecibas…gruti atzit , gruti macities no jauna dzivot, bet tas ir javar…nebija jau tikai negativais, bet gribas gimenes sajutu- kopa gatavot, kopa uzkopt, kopa atpusties…un ja ta gimene nav- tad ar bernu limi var noturet tikai tik ilgi kamer berni izaug, kad aiziet sava dzive…. tad ta ari dzivo- prieks berniem…. berniem vajag laimigu mammu, kas blakus un tad ari mazajiem dzives uztvere bus pozitivaka!

  19. Mīlīši kas te saka ka Edgaram nav taisnības, ja mīl cilvēku tad mīl kad viņš ir blakām un kad viņa nav! Man ir vīrs ļoti pieprasīts advokāts ,mājās nerādās 14 Stundas dienā +atnāk mājās un viņam vēl jāpasēž ofisā,es esmu mājās ar bērniem un esmu pateicīga par to ka man ir mīļotais cilvēks ,man ir iespēja sēdēt mājās un redzēt bērnus ejam un nākam ,rūpēties mācīt viņus. Pat ja mūsu vīrieši izlemj strādāt labus atmaksātus darbus nenozīmē ka viņi mūs nemīl,tādēļ ir domātas brīvdienas kad ViSA ģimene var but kopa un smieties priecāties un mīlēt viens otru. To ka pietrūkst uzmanības mīlestības utt. Hey Tu esi piekususi no labas dzīves meklē kādu kas Tev būs blakām ,bet pats bēdīgākais viņa atņēma cilvēkam bernu ,tikties brīvdienas nav tas pats kas dzīvot ar bernu kopa. Vins šajā gadījuma ir pa vidu un cieš visvairāk. Mīliet viens otru un esiet pateicīgi tiem kas strāda un cenšas nodrošinat jūs ,lai jūs varetu atļauties dod saviem bērniem pasu labāko.

Komentēt A Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.