Vilipsōnc. Par sievietēm un tankiem

Tēlnieka un grafiķa Aivara Vilipsōna vārds latviešu mākslas cienītājiem komentārus neprasa. Bohēmists, sieviešu mīlētājs, avantūrists, bet dziļākajā būtībā tomēr nopietns mākslinieks. Šo vīru gan apbrīno, gan peļ, gan citē, gan izsmej, bet Vilipsōns netraucētā slinka kaķa mierā turpina savu ceļu – zīmē kailas sievietes, raksta haikas īsziņu veidā un priecājas par sīkumiem.

Vilipsōnu sastopu Ozirisā pie letes. Viņam ir oranža šalle un pie krūtīm piesprausts žaļš lācītis. Man tiek uzdāvinātas trīs kartītes ar oriģinālzīmējumiem – “Tas tā, ja nu kādreiz bērēm noder.” Apskatot kailos melnbalti vijīgos sieviešu augumus un kārdinoši puspavērtās lūpas, drīzāk rodas asociācijas ar ielūgumu uz laisku, bohēmisku vakaru ar sarunām un vīnu, kur viesiem lūgts arī izģērbties. Mēs mēģinām runāt gan par tankiem, gan logu stiklošanu, bet galu galā atkal nonākam pie sievietēm. “Es jau esmu tāds diezgan truls,” viņš vairākkārt saka, bet es nenoticu.

Tu ar lācīšiem aizraujies jau sen?
Jā, sen. Es majās guļu ar lācīti, viņu sauc Billijs, viņam ir sarkana austiņa. Šis lācītis (zaļais) man ir uztaisīts, lai visu laiku būtu līdzi, jo es taču nevaru vazāties apkārt ar lāci kā tas jampampiņš no filmas. Nu ir tāds klikšķis, tur neko nevar darīt.

Tev ir klikšķis arī uz melnbaltiem zīmējumiem. Tu negatavojies visus pārsteigt ar kaut ko psihodēliski krāsainu?

Nē. Zini, viss pasaules progress jau balstās uz slinkumu. Es iedomājos, ka man būtu jāķēpājas ar krāsām…Ir jau mums arī krāsu meistari, bet es esmu vienkārši par slinku. Kad iedomājos, ka tas darbs aizņems divreiz vai trīsreiz ilgāku laiku, man nolaižas viss, kas var nolaisties. Galu galā var taču uzlikt tur virsū burku ar ievārījumu un gatavs.

Tavs pirmais akts esot tapis bērnudārzā.

Jā. Pēc tam uz bērnudārzu izsauca vecākus un viņiem to aktu uzdāvināja. Mans tēvs šo zīmējumu bija nolicis malā. Viņš vispār saglabāja visus manus zīmējumus, es to nemaz nezināju. Tos, ko es biju izmetis miskastē un krāsnī, jo uzskatīju, ka tas ir mēsls, viņš pēc tam vilka ārā, atlasīja un nolika. Pēc viņa nāves es saņēmu tādu kā kastīti, paciņu ar saviem zīmējumiem. Tas ir baigi mīļi, un es atceros, kā es tos zīmējumus esmu taisījis. Un arī tas bērnudārza zīmējums tagad ierāmēts stāv pie mana galda. Skatoties uz tiem darbiem, es saprotu, ka labi vien ir, ka viņš tos neizmeta, jo jaunībā jau ar tām idejām ir tā, ka tās ir gūzmām. Arī citās jomās taču jaunībā var kalnus gāzt. Tagad es daudz no tā vairs neuztaisītu.

Kāda tev vispār ir attieksme pret savu vecumu? Jaunām meitenēm saki, cik tev gadu?
Man varbūt ir tā laime, ka no laika gala nav patikušas tās izteikti jaunās meitenes, tāpēc es no sava vecuma arī nekautrējos. Vienu reizi gan atceros, kad bija netīšām trāpījusies tāda pajauna meitene. Iepriekšējā vakarā es biju viņai teicis, lai atbrauc man pakaļ, no rīta man vajadzēja kafiju un vēl kaut kādas lietas, un tad es pirmo reizi dzirdēju kaut ko tādu, kas man ieblieza pa galvu. Viņa teica: ”Paklausies, ko tu vispār no sevis esi iedomājies? Es esmu jauns zaķis, bet tu esi vecs krabis.” Un es tā domāju – kā vecs krabis, kā vecs krabis?! To es visu mūžu atcerēšos. Mana jaunākā meita arī saka: ”Tu taču esi vecs vecis, tev ir četrdesmit!” Bet galvenais jau ir nepalikt smieklīgam. Tā kā man nav bailes no sava vecuma, tas mani pilnībā apmierina. Un kas ir zīmīgi – es par nāvi domāju katru dienu.  Tā kā man abi vecāki ir miruši, tad ir sajūta, ka esmu nākamais. Es gan nezinu, kur mani pēc nāves nosūtīs, bet atceros, kad biju maziņš, es domāju – ja es būtu neredzams, ietu uz sieviešu pirtīm. Var jau būt, ka es pēc tam tiešām to varēšu darīt.

Vai tad neesi uz sievietēm jau atskatījies?

Vispār ir kaut kā tā dīvaini. Katru reizi, kad taisu izstādi, domāju – nezīmēšu vairs tās sievietes, uzzīmēšu tankus. Es vienai ginekoloģei kabinetā uz sienas taisīju zīmējumus. Viņa man saka, ka gribot kaut kādas plikas sievietes, un tad man iekšā viss sagriezās otrādi. Kādas vēl sievietes! Tur jau tāpat būs pilns ar viņām! Es jau, kad to krēslu ieraudzīju, gandrīz nokritu! Es taisīju tos zīmējumus ornamentālus – tādus kā ziedus un tamlīdzīgi, bet tad aizdomājos – tur varētu būt tas G punkts, tā drīksna man pēkšņi sāk krāniņu atgādināt…Tā es tur ņēmos, ņēmos, un beigu beigās man sanāca kā tajā krievu teicienā – opjaķ Primorje*. Bet pie tankiem es piestrādāšu. Kādreiz es tiešām apskaudu tos puikas, kuri mācēja zīmēt mašīnas – tās proporcijas, tie riteņi, kas viņiem iznāca automātiski, man nesanāca nekad. Riteņi bija no vienas operas, pārējais no citas. Atceros, kad skolā bija brīvā tēma un varējām zīmēt, ko gribam. Man bija uzdāvināti divdesmit četru krāsu flomasteri. Uztaisīju kaut kādu pilnīgi nesakarīgu zīmējumu – Lieldienas pie pirmatnējiem cilvēkiem vai tamlīdzīgi. Skolotāja rādīja katru zīmējumu un nosauca atzīmi. Vilipsonam arī piecinieks, bet zīmējumu neparādīja. Protams, tur bija pirmatnējie cilvēki – arī sieviete, kas nesa kaut ko virs galvas. Paciņas karājās, kā jau pienākas, un es pats biju baigā sajūsmā par to, kā viss izkrāsots. Biju gan uzzīmējis tādus kā zaļus lapu svārciņus, jo domāju, ka citādi būs par šerpu.

Tu G punktu esi atradis?
Taisīju tai ginekoloģei bildes un paprasīju arī par G punktu. Viņa man skaidroja, kur tas ir. Es uztaisīju arī pulksteni, kas bija izstādīts Galerijā Istaba ar nosaukumu G – punkts. Rādītājs iet uz riņķi un meklē, meklē to punktu un nekādi nevar atrast. Vispār man patīk tā ideja, ka visi radoši izpaužas tieši vienā virzienā, piemēram, vēl tur bija čību izstāde, drīz turpat Istabā varēs apskatīt pastkastītes. Es arī divas jau esmu uztaisījis.

Tās lietas var arī iegādāties?

Jā, protams. Un tas ir baigi forši, jo tāda lieta vairs nebūs nevienam. Nevajag jau pirkt sev, bet kādam sev mīļam cilvēkam. Tu nopērc viņam to smukumu un atstāj tur. Tad tev viņš būs jāmīl, jāiet pie viņa ciemos, un tur tu redzēsi savu dāvanu. Vislabāk uzdāvināt mammai, jo mamma būs mīļa vienmēr.

Pastāsti kādu atgadījumu no bērnības, kas tev īpaši iespiedies atmiņā.
Mamma taisīja maizītes kaut kādām svinībām un aizsūtīja mani uz veikalu pēc vēl viena kukulīša. Aizgāju uz maizes veikalu un skatos – viens kukulītis ar pārsprāgušu vidu stāv nost no citiem. Nodomāju, ka to kukulīti jau neviens nepirks, man palika viņu žēl un nopirku. Kā es pēc tam no mammas dabūju! Jo no tā kukulīša nekādas smukās maizītes nevarēja sanākt. To pārdzīvojumu vēl tagad atceros. Vēl bija tāds gadījums, ka biju apņēmies neraudāt, kad mamma mani pērs ar siksnu. Viņa dažreiz mēdza tā darīt. Kad neizdvesu ne skaņu, mamma vēl vairāk sadusmojās. Tad sapratu, ka tas neies cauri un sāku taurēt, cik spēka. Bet neskatoties uz to, mamma mani ļoti mīlēja.

Turpinot par sievietēm, – kāda būtu Vilipsōna ideālā lelle, ja ņem vērā, ka arī Bārbija ir sastiķēta kopā pēc kaut kādiem iedomātiem ideāliem parametriem?
Es droši vien to lelli taisītu kā to akmens laikmeta Venēru. Man patīk tiešums – ka tur ir pats galvenais – paciņas, ar cirvi cirstā strīpiņa, un viņa noteikti būtu apaļa. Es jau reiz teicu, ka es pilnīgi jūtu – nāk tas laiks, kad visiem – te es domāju vīriešus, jau būs piegriezušies tie pakaramie. Acis jau ir pieradušas un tas vairs nekairina. Līdz ar to nāks modē tādas tēlnieciskās sievietes. Un tās, kuras domā kaut ko nomest, lai vēl pagaida, jo var gadīties, ka nav jēgas, jo pēc tam tas viss atkal būs jāuzēd virsū. Kāda jēga, ka tu no rīta pamosties un tev ir sajūta, ka guli ar puisēnu? Tu uzliec roku un jā – tur ir pakaļa, tur ir paciņas. Tevi uzreiz pārņem tāda vispārēja laimes sajūta.

Par tavu pežuka izliešanas gadījumu jau zina visi. Neesi apsvēris domu tomēr attīstīt šo biznesa atzaru?
Zini, vienreiz tas ir interesanti, nu labi – divreiz. Viens tāds izlējums man karājas mājās pie sienas. Diezgan glīts, es teiktu. Bet ne visām jau tās vietas ir baigi glītās.

Tu uzskati, ka ir glītās un neglītās vietas?

Saproti, ļoti grūti ir tā pateikt. Varbūt, ka tieši tai sievietei tāds pežuks arī piestāv. Es mēģinu izkāpt ārā no tādas vispārējās džeku domāšanas. Bet citreiz gadās, ka ir tā vienkārši – kā ar cirvi iecirsts. No otras puses, var jau būt ka tieši viņai piestāv, jo nevar jau skatīties uz to daļu atsevišķi – ja nu vispār jāskatās, bet galu galā var jau arī paskatīties. Viss jau darbojas kaut kādā kontekstā. Un arī tas ir jāskatās kontekstā.

Tu vari nosaukt kaut kādas labās īpašības, kas sievietēm raksturīgas konkrētā vecumā – 20, 40, 60 gados?

Man būs grūti atbildēt, bet esmu ievērojis, ka tieši jaunām meitenēm ir raksturīgs tāds kā mātes instinkts, ko viņas realizē uz māksliniekiem, vīriešiem, kuri mīl iedzert, mētājas pa pasauli. Un tad viņas domā: “Es būšu tā, kas viņu nomazgās, uztaisīs brokastis, izmazgās drēbītes un saķemmēs”. Man tas liekas smieklīgi. Tas, protams, ir mīļi, ka tā rūpējas, jo cilvēks varbūt ir neēdis, viss nosmērējies ar māliem…Cik es zinu tādus gadījumus, parasti tie visi beigušies ar fiasko. Beigu beigās viņš tāds netīrs un nosmērējies tā arī tenterē apkārt. Tas, ka viņš kaut kādu brīdi ir padevies, gājis dušā, saģērbies, neko nenozīmē. Tas ir mīļi, bet mulķīgi, ka sieviete to nesaprot. Viņš vienkārši citādi nemaz nevar.

Tevi neinteresē ne automašīnas, ne sports. Kas ir tas no vīriešu lietām, kas tev sanāk?
Es pat nezinu…nav jau tā, ka nekad neesmu sportojis. Kad biju mazs, nodarbojos ar orientēšanās sportu. Reiz ieskrēju mežā un tur tādas mellenes! Saēdos kārtīgi, un pa to laiku jau visi manējie bija gabalā. Kad atgriezos pie starta, sacensības, protams, sen jau beigušās. Trenerim teicu, ka apmaldījos, bet mute bija melna līdz ausīm. Ar to arī mana sportošana beidzās. Bet es esmu darījis vīriešu lietas – mēginājis iestiklot logus, piemēram. Pats septiņreiz nomērīju un griezu stiklu, tad vedu tos stiklus ar autobusu uz mājām, jo braukt ar mašīnu nemāku. Pēc tam gan vienmēr atklājās, ka tomēr paliek tāda paliela šķirba un stiklu ielikt nesanāks. Man reiz zaķis palūdza žalūzijas pielikt. Es, protams, teicu, ka varu – tēlnieks kā nekā esmu, dzelzi kausēju. Bet vienu žalūziju pieliku šķībi greizi, otra vispār nokrita. Arī veču kompānijā, kad visi runā par mašīnām, tehniskām lietām, kaut kā vienmēr attopos ar sievietēm virtuvē sēžot. Nezinu, varbūt to sievišķo gēnu pārāk daudz.

Klīst leģendas par tavām kolorītajām īsziņām, kuras tiek arī saglabātas ( Jauki tomēr nošaut rūtaini samtaino kurmīti, nodomā sumpurnis, liegi mauzera stobrā iepūšot vai Sirds šogad ziemos līdz Jāņiem, gaidīšu pie jasmīnkrūma. Atnāksi?). Neesi domājis šīs tevis radītās pērles izdot kādā krājumā?
Zinot, ka es mūžīgi zaudēju mobilos, es vienmēr vienu īsziņu vai, kā es tās saucu – haiku, aizsūtu Andrai Konstei, Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas direktorei. Viņa tās visas ir sakrājusi, tā kā pazaudējis es neko neesmu. Jā, tiešām bija tāda doma, ka vajadzētu to kaut kādā veidā atrisināt. Patiesību sakot, bija jau viens mēģinājums.  Mums ar Ivu Zenni bija izstāde ar nosaukumu Visi mīl sumpurni. Ivs radīja ilustrācijas manām haikām.

Tu esi darījis visu ko un arī visus visādi pārsteidzis. Vai iespējams kaut kas tāds, no kā tu pats būtu mēms aiz pārsteiguma?
Laikam jau nē. Bet ir bijušas labas filmas. Man bija baigais blieziens, kad noskatījos Terija Giljama filmu “Tideland” (2005), es pat īsti pēc tam parunāt nevarēju. Vairāk gan ir tādas lietas, par ko priecājos. Piemēram, biju uz Borisa Bērziņa izstādi Brunči. Tā pati ideja jau ir baigi labā – katru reizi jauna izstādes tēma. Nākamā būs Pirts, ir vēl Muguras. Dzīvē ir kaut kas tik skaists! Es biju Ventspilī uz grāmatas prezentāciju, tur bija tāds laiks! Tu ej pa ielu un saproti, ka tas ir tāpat kā tā izstāde. Ir tik daudz mazu lietiņu, par ko mēs nepriecājamies. Mēs vienkārši nepievēršam uzmanību. Spīd saule, nu un? Cilvēki dienā paiet garām kaut kādām desmit iespējām, par ko priecāties. Jā, visiem ir grūti – jādomā par to, ka nav samaksāts rēķins, sīkajam nopirktas zeķubikses, bet tās problēmas jau paliek tādas pašas, tikai klāt nāk spēja priecāties.

* no krievu valodas – atkal pie jūras.

Saistītie raksti

13 komentāri
  1. Mjaaa, nezinu kuram tur soreiz bija pareizais stimmungs, Vilipsonam vai Kukarainei, bet lasiju un man skudrinas skreja pa muguru, dramatiski laps gabals sanacis.

  2. Ta, ta, es ari nevaru mala stavet, man ar gribas paust savu labpatiku ko sasmelos izlasot so interviju. Vilipsons mana galva ir tada teiksmaina butne, manuprat nedaudz parspileti pataisits par meitu gegeri (un tagadinj vinam sis uzliktais krusts ar janes), bet nenoliedzami sausaligi intrigejoss un caur to ari interesants onkulis 🙂 vislabakajos gados.

  3. Man viņā patīk tas, ka viņš pasaka, kā ir. Ir tik daudz glumiķu, kas kaut ko no sevis stellē, kompleksiani izvēlas paŗāk jaunās, noliedz savu “gribējienu”, bet vienatnē droši vien rausta krāniņu (atvainojos) pie televizora. Un loti labi, ka viņš uz šādas savas nots arī taisa savus darbus. Nu var redzēt, ka tur tiešām ielikts viss, par ko te teikts.

  4. Vīlipsōns ir labs ar to ka neiztaisās. Ko domā to arī saka – apskaužama vērtība mūsdienās.
    visu cieņu!

  5. Lielisks materiāls. Visu cieņu autorei un fotogrāfam. Vilipsons ir un paliek Vilipsons. Ir lieliski, ka ir tādi mākslinieki ar savu “apbružājumu”. Intervija radīja šai dienai īpašu noskaņojumu. Paldies Vilipsonam par viņa darbiem. Tie nu reiz ir tāda pilnība, ka, tajos veroties, katru mirkli atklāj ko jaunu. Nezinu kā tas ir iespējams, bet laikam jau tā arī ir tā māksla. Paldies!

  6. Aplausi Martai un aplausi Vilipsōnam – fantastiski laba intervija. Sen nav lasīts kaut kas tik garšīgs! 🙂

  7. Gāju garām Istabai un redzēju, ka tiešām – pastkastes jau izstādītas, rīt iešu skatīties brīnumus un pameklēšu arī Vilipsōna darbus.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.