Vientulība = vienpatība?

Ir sanācis pietiekami ilgi būt tā, ka viena. Nu ne tikai tā, ka viena bez tā, ko sauc par otro pusi, bet arī tā, ka tiešām viena. Nu tā, ka rodas pat tā izmisuma sajūta, kad liekas – man spīd cauri. Un tad tā vientulīgi vienpatīgi esot sanāk, protams, šo to padomāt. Tā sākotnējā izteikti sāpīgā vientulība, kad gribas ar nagiem skrāpēt sienas un grauzt stiklus, lai tikai nebūtu tik sāpīgi, tā ir tik pamācoša, tik patiesībā pat nepieciešama, lai apzinātos, kas un kā ir, cik kas ir vērts un kāpēc. Un ja iepriekš man likās, ka tā vientulība nobeigs, jo es taču pat veikala augstākos plauktus nespēju aizsniegt, jo es taču viena pati nekad mūžā neiešu uz kino, koncertu, par kaut kādu parastu pastaigu pat neaizdomāšos. 

Bet ar pastaigām viss tikai sākas. Tā vietulība ir tik mokoša, ka sāp miera stāvoklis, tās mokas piespiež sākt kustēties. Un tīri fizioloģiski – sākt kustēties pēc gaisa. Smadzenēm gaiss ir nepieciešams lai domātu. Cik ironiski! Lai domātu, ir nepieciešams gaiss. Tad nu tā tiecoties pie gaisa, sanāk, ka tiecos pēc domām. Domām, kas palīdzētu vai nu sapīties vēl vairāk, vai… atsiet mezglus, kas savijušies mudžekļu mudžekļos. Nu re, un tā vietulīgi esot, tiecoties pēc paša svarīgākā – gaisa/domām, pamazām, satiecos tik tālu, ka ir jau tik silti un smaidīgi. Ir tā, ka vientulība kļuvusi par vienpatību. Iespējams, pārāk liels pieradums pie sevis, pie tās vienatnes, pie savas kārtības, bet tomēr, tas liek justies krietni labāk nekā tad, kad to saucu par vientulību. Vientulība skan kaut kā skumji, nolemti. Vienpatība – tas gan ir kas interesants. 

Savā smaidīgajā un siltajā vienpatībā ir atklāts tik daudz jauna par sevi, ir atklāts, ka pasaule negriežas ap to, vai Tu esi viens vai barā. Pasaule negriežas ap to, cik bieži Tu kādu satiec, cik bieži, ar kādu aprunājies. Tikšanās un runas nogurdina. Ne visas, bet lielākā daļa. Tajā vientulības sāpīgumā radās tādas domas, ko nekad iepriekš nepieļautu – draudzības nav, nav arī ģimeniskas mīlestības. Cilvēks Tu esi viens un pats par sevi. Protams, ir tik fantastiski satikt kādu un no sirds paklusēt, izsmieties, skatīties kaut ko, kaut kur, bezjēdzīgi domāt, fantazēt, ko radīt, tas viss ir fantastiski… ar vienu lielo BET. Cik bieži mēs gribam no otra ņemt tik, cik viņš spēj dot – visu – izcili priecīgo, debešķīgi skaisto un līdz ārprātam sāpīgi skumjo? Cik bieži mēs paši esam gatavi to dot? 

Nu re, un tad nu es sapratu, es savā vienpatībā arī pati varu dot un ņemt. Un ne kādam konkrēti, dot visiem, tiem, kam gribas ņemt. Iedvesmot! Lai nu kā, es ļoti priecājos par cilvēkiem, kam ir sirdsdraugi, kam ir lieliska siltuma sajūta mājās. Man tas viss arī ir… Kaut kad, kaut kur. Bet šobrīd savā vienpatībā, es nudien smaidu un priecājos. Daži to sauc arī par pašpietiekamību. Un tas jau skan pavisam izcili. Iedomājies. Cilvēks ir pašpietiekama būtne!

Saistītie raksti

8 komentāri
  1. Tieši šim pilnīgi piekrītu. Pašpietiekamība jeb vienpatība ir kaut kas feins. Un kā jau autore raksta, tad nav vajadzīgs kāds pelēkās masas bars vai kāda viena persona līdzās, lai izskaustu sevī sajūtu, kura saucas vientulība. Ar to tikai cilvēks cenšas komplensēt sevī kaut kādus mērķus vēlmes un ko citu, ar cita cilvēka palīdzību. Tomēr, tas nekad nenesīs augļus. Varbūt uz mirkli, bet ne pastāvīgi. Un nav jau runa tikai par to, ka cilvēkam kaut kas pietrūktu, ja cilvēks ir pašpietiekošā stāvoklī pats ar sevi, savām vēlmēm, un visu pārējo, tad nav vienkārši nepieciešams kaut kas no ārpuses, jo tas vienkārši ir traucējošs.
    Un par smaidu un prieku pilnībā piekrītu, jo tad jau vairs nav problēmu par ko sūdzēties un gauzties. Var uz visu pasauli, lietām un citlvēkiem vienkārši paskatīties no malas, nesteidzīgi, rāmi, klusi un mierīgi. Un vienkārši, iziet no šīs spēles, kas saucas mūžīgā vaimanāšana, skriešana, laika trūkums…. Tad jau tiešām paliek tikai skaistais un rūpēm un peleāki ikdienai vienkārši nav vairs jēgas. Principā arī nekad nav bijusi, tikai cilvēki nez kāpēc ir iedomājušies, ka viņu tā saucamās problēmas risinājums ir mekējams citos, nevis sevī. Izprast sevi, palikt ar sevi nozīmē izdzīvot šo zemes dzīvi pašpietiekami un pilnīgi. Nevis tieki skrienot un esot visu laiku mūžīgā nepiepildījuma sajūtās gan attiecībā pret cilvēkie sev līdzās, gan savām vēlmēm, mērķiem un daudz ko citu, kam bieži vien nav nekādas nozīmes.
    Jā, vispirms ir jāiemīl un jāizprot sevi, jo ar citu palīdzību tas nekad neizdosies. Jo vienmēr patiesākās atbildes var rast sevī, nevis ar citu cilvēku palīdzību. Un pašpietiekamība ir tā, kad esi pats ar sevi, kad Tev nav nepieciešams kāds un/vai kādi, lai šeit būtu vienkārši jauki.
    Un kaķenīte turamies, ja…..
    Jo vienmēr sabiedrībā būs nospiedošs vairākums, kam šis būs nepieņemams. Bet tā jau ir tā labākā sajūta, būt atšķirīgam, pašpietiekamam, mīlestībā pašam ar sevi. Un ja tas ir, tad jau vienkārši ir iespējams pārējiem dot, bez kādas motivācijas vai slēptiem iemesliem un mērķiem saņemt ko pretī.
    Lai visiem mierīgs prāts.

  2. Paldies. Biski paliidzeeja Tavs raksts. Tiesi tagad esmu prom, pavisam prom no visiem savejiem, videe, kur esmu pirmo reizi un nepaziistu gandriiz nevienu. Uz salas, uz kuras sobriid esmu vieniigais latvietis. Un briiziem paliek traki skumji un tad saaku domaat par lietaam… kas pie kaa noved, likumsakariibaam, utt… bet prieks dzirdeet, ka tas vientuliibas purvs var paarveersties kaut kaa citaa….

  3. Ilona, Torni, turamies! 🙂 Kaut gan dažreiz jau ir forši arī pasūdzēties, paskumt, bet tas viss palīdz saprast vēlmes, mērķus un iespējas. Bieži vien jau tajā vientulības posmā pamostas tādas pērles, ko pats par sevi nekad nebūtu iedomājies. Pēkšņi kļūsti par mākslinieku, rakstnieku un pats galvenais – brīvu cilvēku.
    Torni, kad uznāk tā skumja, ej pastaigā un kā mazs bērns atver plaši acis, un brīnies, cik daudz skaistā Tu šobrīd vari ieraudzīt, izbaudīt. Tu esi tur, kur esi, mēs citi esam tur, kur mēs esam, bet tieši Tev ir iespēja pamanīt to, ko nevaram pamanīt mēs. Tieši Tu tajā brīdī piepildies un esi ceļā uz savu ideāli skaisto pašpietiekamību. Turies, ir skaisti!

  4. es apskaužu Tevi. ar tādu gaišu balto skaudību. es nu jau gadiem mēģinu iemācīties būt ar sevi.man tas nāk smagi un lēnām. un ļoti grūti. caur cīņu. var jau arī skaisti teikt, ka es tagad – caur ērkšķiem uz zvaigznēm. es mācos. vienpatību. jo vientulība tiešām sāp.

  5. Katrs veido pasauli ap sevi. Ja ir vientulji un smagi, tad jaamaacaas. Pati dziivoju vena. Un nemaz nejuutos vienulji. Man patiik sava kaartiiba, savi dienas rituaali. Man patiik buut ar sevi, patiik, ka nav jaacenshas pieskanjot savas veelmes kaada cita veelmeem. Es varu buut es!

  6. Jā, skaisti, ja esi pašpietiekams. Arī es joprojām novērtēju plusus, ko uzskaitījusi Dina. Bet.. līdz vienam brīdim.
    Češīras kaķenīt – no sirds NENOVĒLU saaugt ar savu vienpatību un pašpietiekamību līdz tādai pakāpei, ka vairs nespēsi savādāk, jo būsi sveša. Novēlu, lai ir kāds, kurš uzvāra tēju..

  7. Cilvēks pierod pie visa, tai skaitā pie vientulības, kad arī bērns ir uzaudzis un nav jau, ka neesi viņam vajadzīgs, bet viņam savs ceļš ejams………..un tad iegādājies draugu – kaķi, lai kāds mājās gaida. Un reiz pienāk laiks, kad nevienu vairs negribi ielaist savā vienpatībā, jo esi ar viņu sadzīvojis, pieradis, sadraudzējies…. Cilvēks nedrīkst dzīvot viens un novēlu visiem nekļūt par rūdītiem vienpatniekiem, žēl, ka es saaugu ar vienpatību…

  8. Katrai monētai divas puses. Ir labi vienai, ir labi divatā. Ir gadījies, ka barā jūties vientuļa, ir bijis, ka vienatnē nejūties viena. Cilvēkam visu vajag sabalansētās devās.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.