Vakardienu pavadīju kopā ar draugu. Bet vakara gaitā runājām par visām lietām, kas ienāca prātā. Muļķības darījām, smējāmies. Un tad sākām runāt par mīlestību. Izdzirdēju no viņa diezgan negaidītu teikumu – mēs esam kopā diezgan ilgi, esam jauni, negribas neko palaist garām. es paliku ļoti domīga, viņš protams, nojauta, ka kaut kas nav. un sāka teikt, ka es esot viņam visllabākā, ka neviena cita nav tāda. Bet domas lidinājas man galvā. Vai tiešām cilvēks var nodzīvot ar vienu mīļoto visu mūžu?
Es atbildi nezinu, bet varu runāt tikai par sevi. Tagad eot kopā ar kādu es apzinos, ka šis cilvēks ir man vienīgais, es nevaru viņu vienkārši samainīt ar citu, kā kaut kādu preci veikalā, kurai beidzies derīguma termiņš. Esmu uzticīga. Es nedomāju par citiem tā, kā domāju par viņu, nevaru nevienā citā saskatīt to, ko viņā. Daudzi var uzskatīt, ka tas tāpēc, ka esmu sieviete. Tāpēc, ka mēs esot daudz uzticīgākas. Bet kāpēc tāds viedoklis? Vai tiešām ir tā, ka vīrieši ir mazāk spējīgi būt uzticīgi savi vienīgajai? Vai tiešam viņi grib izmēģināt visu ar visām, nevis ar vienu?
Es šaubos, ka var nodalīt to, ka vīrieši ir neuzticīgi, bet sievietes uzticīgas. Es neuzskatu, ka visi vīrieši ir vienādi.Domaju, ka ir tādi, kur spēj pretoties kārdinajumam, kuru mēs sievietes viņiem ik uz soļa radam. Iespējams, ka šādu vīriesi ir daidz mazāk nekā tadu, kuri to nespēj. Bet viņu ir. Un kāpec sievietes tiek uzskatītas par tām svētajām, labajām, kuras nekad, nekad neko sliktu neizdarīs? Varbūt tieši sievietei paslīd kāja?
Man vakar teica: "Es vēlos būt kā tu. Tik uzticīgs.Es negirbu domāt par citām, bet neko tur nevaru darīt. " Un šajā brīdi nezināju , ko atbildēt. Domāju, kāpec es tā nejūtos, kāpec manī nav vēlme domāt par citiem? Iespējams, tas tāpec, ka es saprotu, ka to nedrīkstu un sen esmu sev to aizliegusi. Bet vai tas ir pareizi? Kāpec gan mēs sievietes to nevarētu, ja jau gandrīz katrs vīrietis ir spējigs uz tādu darbību?
Viens vienīgais uz visu mūžu?
Ja es esmu kopā ar vīrieti, ar kuru man patiešām ir labi, tad es nedomāju par citiem vīriešiem.
Ļoti bieži vīrieši pārstāj raudzīties apkārt, pieaugot, nobriestot. Kad iestājas zināms vecums, negribas vairs skraidīt apkārt, gribas ko stabilu. Tad arī vairāk novērtē uzticību, attiecības.
Ir vīrieši, kas to spēj arī jaunībā. Ir, kas nespēj nekad. Tad tas jau ir rakstura jautājums. Protams, jābūt gribasspēkam, principiem, vērtību sistēmai, lai zinātu, ko grib un ko drīkst.
Tas pats attiecas arī uz sievietēm. Lai gan tīri bioloģiski mazākā mērā, un tomēr attiecas gan.
Pilnīgas muļķības. Mēs tā nevarētu? Un kā vēl varētu. Neuzskatu, ka sievietes redz ir daudz uzticīgākas nekā vīrieši. Nevar tagad sadalīt dzimumus uzticīgajos un neuzticīgajos. Man ir draugs vairāk kā gadu un šajās attiecībās drīzāk es būtu tā neuzticīgā. Viņš vienmēr man ir uzticīgs. Es nesaku, ka krāpju viņu, tikai dažreiz domāju par citiem, bet ļoti cīnos ar to.