Vienkārši mana Mamma…

Viņai bija mazliet pāri 20 kad Viņa apprecējās ar manu tēti. 22 gadu vecumā, Viņas dzimšanas dienā 1.janvārī Viņiem piedzima pirmais un vienīgais dēls – Edgariņš. Es, Viņu otrais bērns, piedzimu pēc diviem gadiem vasaras viducī.

Diemžēl viss nebija tik skaisti kā sākumā izskatījās… Edgariņš nedzirdēja. Ārsti teica, ka Viņam viss esot kārtībā, lai gaidot. Tētis no pārdzīvojumiem sāka dzert, un arvien biežāk kavēja darbu. Naudas trūka. Bija reizes, kad mammīte izmisuma mākta naktīs devās uz netālajiem Āgenskalna mazdārziņiem lai dabūtu mums kaut kādu dārzeni ko ēst. Tad mammīte nolēma iet strādāt grāmatnīcā, lai tētis paliktu mājās ar mums. Tētis palika, bet diemžēl atbildības Viņam bija mazāk kā mammai. Viņš bieži atstāja mūs vienus, lai ietu ar draugiem iedzert. Kā arī sāka nest mantas no mājām ārā, pārdot, pat pūriņus, ko mammīte savām rokām mums bija gatavojusi, un par atmiņu atstājusi.

Kad man bija gadiņš, Edgariņu ielika slimnīcā, Baldonē. Organiski CNS bojājumi.. Mammītei sirds vai lūza, bet Viņai biju es, mazā meitene, par ko vajadzēja rūpēties. Tētis, diemžēl, sāka dzert vēl vairāk. Kādu dienu, kad kaimiņi mani nakts kleitiņā atrada sniegā, pie tam nomālējušos ar zilo grīdas krāsu, mammīte vairs nespēja tētim mani uzticēt. Nu jau Viņa strādāja restorānā „Venta”. Darbā bija jābūt jau 6 no rīta un līdz pat 1 naktī.

Mammīte cēla mani agri un ar taksometru veda pie omītes Torņakalnā, naktī brauca man pakaļ. Viņa negribēja mani atstāt pa visam pie omītes, bet, diemžēl reiz omīte ieteica, lai atstāj mani pie Viņas, kad brīvdienas būs, lai tad paņemot. Opaps nebija tik draudzīgs, Viņš ieteica atdot mani bērnunamā… Protams, mammīte ar omu nepiekrita,

Tad nu mammīte 27.gadu vecumā strādāja praktiski katru dienu līdz vēlai naktij, braukāja pie Edgariņa uz Baldoni, kur Viņam ar katru dienu kļuva arvien sliktāk, un braukāja arī pie manis, izmantojot katru brīvdienu, lai varētu mani ņemt uz mājām. Zinot, ka vectēvs nav apmierināts ar to, ka esmu tik bieži tur, mammīte meklēja man vietu dārziņā, diemžēl pat tajos laikos ar to bija problēmas. Mammīte atrada vietiņu Saulkrastu dārziņā, tur bija iespēja palikt arī naktīs. Diemžēl es tur neiejutos, man bija grūti, un naktīs es negulēju, raudāju.. Mamma izņēma mani no tā dārziņa.

Kad man bija 4 gadi Edgariņš nomira… Mammīte par spīti visām sāpēm turpināja strādāt un rūpēties par mani.

Pirms neilga laika Viņa bija sagājusi kopā ar kādu vīrieti, tas arī bija liels atbalsts grūtajā brīdī. Kad man bija 6 gadi, piedzima mana mazā māsa – Santa. Nu mēs atkal dzīvojām kopā mājās. Es labi mācījos, māsiņa mācījās staigāt, bet patēvs ar savu mammu nolēma braukt uz Ameriku. Bija iespēja. Mammīte atteicās pamest savu zemi un ģimeni, līdz ar to, mēs atkal palikām vienas. Un atkal mammai

nācās mūs vest pie omītes, jo vienas Viņa mūs neriskēja atstāt mājās, jo mums bija krāsns apkure, gāze ar balonu, auksts ūdens…

Pēc trīs gadiem nomira arī mans vectēvs. Viņam bija vēzis, mammīte rūpējās arī par Viņu cik spēja. Diemžēl omīte sabruka pēc opīša nāves, un kļuva ļoti neiecietīga.            

[BANNER]

Mammītei 33 gadu vecumā atklāja kuņģa vēzi, un sirds problēmas, kā arī B vitamīna anēmiju. Viņa nelika mums to nojaust, kamēr manā klātbūtnē, kad Viņa bija atbraukusi pie mums, Viņai apstājās sirds… Omīte reaģēja kā mācēja. Viņai izdevās mammīti atdzīvināt. Paldies Viņai un Dievam. Par laimi, mammas vēlme dzīvot, un atbildība par mums, savām meitām bija stiprāka par slimību un nāvi. Mamma izveseļojās!

11.gadu vecumā es kritu bezsamaņā un iegrimu komā. Kad nācu pie samaņas, man bija amnēzija. Atcerējos vien savu vārdu. Man diagnosticēja progresējošus CNS bojājumus, panencefalītu. Mammai teica, ka mani nevarot glābt, Manās smadzenēs bija vērojams regress, tās pamazām mirst. Mammai ieteica pat atteikties no manis, Mamma nepadevās, Viņa izņēma mani no slimnīcas pret savu parakstu., Meklēja palīdzību pa visu valsti, un atrada. Kādu sievieti Skrīveros, Viņa bija spēcīga ārste, bet Viņai bija vāja veselība. Tāpēc mani veda pie Viņas. Sieviete mani izmeklējusi pateica, ka šoreiz izņēmuma kārtā pati brauks ārstēt, jo mani nedrīkstēja pakļaut tādiem pārbraucieniem.

Ārstēšanās bija ļoti ilga… Mani izārstēja kad man bija 15. Ārstēšanās laikā mammīte man bija nolīgusi privātskolotāju, Tikām galā,

Bet dzīvokli Āgenskalnā, kur mana mammīte bija dzimusi un augusi, zaudējām, jo mamma, zaudējusi darbu, netika galā ar parādiem. Iestājoties citā darbā bija iespēja ņemt kredītu mājokļa iegādei, bet mamma teica, ka nevarot tā riskēt, jo, ja nu ar Viņu kas notiks, parāds būs jāatmaksā mums, Viņas meitām. Tas arī bija iemesls, kāpēc mammīte nekad nav lūgusi priekš mums uzturlīdzekļus. Lai tad, kad mēs izaugsim tēvi nevarētu neko no mums prasīt.

Nu jau man pašai ir trīs bērni. Mana mammīte ir 53.gadus jauna, un strādā, Omīte pārcietusi astmu, un nu jau Viņai ir 88 gadi. Omīte atkal ir kļuvusi mīļa, un smaida. Tikai smagi ar veselību. Mammīte ik pēc nedēļas brauc un ved Viņai ēdienu un naudiņu. Palīdz kā var, No mums, meitām neko neņem, ja mēs aizejam ciemos, nekad neaiziesim tukšām rokām. Viņa man ir drošākā banka, ja nebūtu Viņas, man laikam nekad neizdotos iekrāt nevienu latu. Viņa ir gaiša un smaidīga, padomus dod, bet nekad neuzspiež savu viedokli. Viņa ir sieviete, kuru es cienu. Par mīlestību pat nerunājot, tā vienkārši ir tik stipra, ka par to runājot vienkārši nebūtu piemērotu vārdu.

Paldies Dievam, ka man ir tieši mana mammīte, un Viņai ir vislabākais sargeņģelītis – Edgariņš…

11 komentāri
  1. Beigas ir laimīgas, vai tad ar to nepietiek, lai pierādītu, ka skumjas lietas, kādas tās liekas sākumā, patiesībā ir pārvaramas un izdzīvojamas, ja vien ir gana daudz mīlestības un vēlmes kādam to sniegt…Tātad stāsts būtībā nav skumjš, tas vienkārši ir par spēku iz dzīves. Tāpat kā stāsts part Ījabu;)

  2. Izlasot šo te dzīvesstāstu, sapratu no kurienes pati autore mantojusi to dzīvessparu, kāds mājo viņā un neļauj salūzt nekādos vējos, lai cik grūti būtu.
    Man prieks, ka optimisms nav zudis 🙂

  3. Jā, pilnīgi piekrītu Inesei. Arī pašai meitai nav salda dzīve, bet viņa ir stipra kā klints, cīnās ar visām problēmām un tajā pašā laikā viņai pietiek spēka palīdzēt citiem nelaimē nonākušajiem. Un kas nav mazāk svarīgi, neskatoties uz grūtībām, viņa vienmēr ir smaidīga, eleganta un iet ar paceltu degunu. Malacis! Lai arī Tavai mammītei bija grūta dzīve, viņai saņēmusi vislabāko balvu – Tevi! Lai Jums veicas.

  4. Smeldzoši, bet skaisti! Tas parāda sievietes spēku, izturību. Vīrieši varētu tikai pamācīties.

  5. skaisti,tik ,ka jau te tika minēts ka,žēl ,šādu skumju stāstu ir ļoti daudz,bet manuprāt tas tik pierāda ka sievietes ir stiprais dzimums,sieviete ir spējīga nest smagumu uz saviem pleciem ,bet tai pašā laika būt apburoša,citiem,kā arī mīļa saviem piederīgajiem

  6. skaisti,tik ,kā jau te tika minēts ka,žēl ,šādu skumju stāstu ir ļoti daudz,bet manuprāt tas tik pierāda ka sievietes ir stiprais dzimums,sieviete ir spējīga nest smagumu uz saviem pleciem,paciest visu ,bet tai pašā laika būt apburoša citiem,kā arī mīļa saviem piederīgajiem

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.