Vēstule panikai

Mīļā panika, (kaut gan Tu man nemaz neesi mīļa)
es zinu, ka Tev patīk, strauji ritmi, gandrīz, kā diskotēkās, kur skan tikai viena veida mūzika, nu tā ar tiem ārprātīgajiem basiem un mākslīgajām skaņām. Un es saprotu, ka Tevi neinteresē, ka man patīk pavisam citādāka mūzika. Bet, lūdzu, padomā par to, ka mēs varētu sadzīvot, ja reizi pa reizei Tu ieklausītos manā mūzikā. Tici man, Tu savējo vairs negribētu klausīties, tā Tev šķistu derdzīga. Piedod, ka tā saku, taču tie Tavi ritmi man uzdzen nelabu dūšu. Nu jā, es jau dzirdu, kā Tu strīdies pretī, ka ritmi jau vieni paši neko nedara. Es taču zinu, nomierinies, negribu strīdēties. Zinu, ka, lai nonāktu līdz nelabajai dūšai, ir nepieciešami vēl daži komponenti. Piemēram, kāds dzēriens. Hm, ko saki? Gribas? Jā, bet Tu jau atkal gribi to sāļo. Atvaino, te nu mums atkal nav pa ceļam, jo man garšo piparmētru tēja, kura nudien nemaz nav sāļa. Es varu Tevi uzcienāt ar to, nes savējo sāļo mājās. Tu saki – vari iztikt bez? Lieliski! Man paliks vairāk tējas, bet Tu, iespējams, bez savas sāļās dziras kļūsi mierīgāka un nedomāsi, ka jāsāk celt tracis. Kaut gan Tev ir zināmi arī citi paņēmieni trača sacelšanai. Un šis ir Tavs drausmīgākais paņēmiens. Es nezinu, kurš Tev ir teicis, ka pareizi elpot nozīmē elsot kā sunītim pēc noskriešanās. Gudrās grāmatās raksta pavisam ko citu – lēni, dziļi un mierīgi – pareizā elpošana. Man nebūtu grūti palasīt Tev priekšā, ja vien Tu ļautu man elpot pareizi. Zini, tāda elsošana liek galvai griezties uz riņķi. Nē, nu gan jau, ka sunītim tā nav, bet mana galva griežas kā tais bērnības karuseļos, kur bija jāapsēžas uz koka ripas, pie kuras piestiprināti metāla stieņi, kuros pamatīgi jāiekrampējas ar abām rokām. Ja labi paveicās, tad pienāca kāds lielais puika, kurš sagrieza karuseli tik spēcīgi, ka visa pasaule rādījās vienā krāsā – bezkrāsā. Zini, kā tas ir? Es apsolos atrast tādu karuseli un Tevi turp aizvest, ja vien Tu apsolies vairs nenākt atpakaļ.
Es laikam pirmīt Tevi saslavēju pārāk agri, jo ir Tev vēl viens drausmīgāks paņēmiens. Tas gan Tev izdodas reti, būsi izlaidusi kādu mācībstundu, kurā par to stāstīja. Bet žetons Tev pienākas par tām pāris reizēm, kad ir izdevies novest līdz tam stāvoklim, kas liek sajusties kā spokam. Tagad Tu droši vien smaidi un korķē vaļā šampanieša pudeli, bet es Tevi varu apbēdināt, man nemaz nepatīk justies kā spokam. Manis pēc Tu vari spokoties, kamēr Tev nelabi paliek, bet tas nudien nav mans mīļākais stāvoklis. Man krietni labāk patīk visu redzēt, dzirdēt un sajust. Redzi, Mīļā Panika, es mazliet cerēju, ka šī sanāks kā atvadu vēstule, jo mums nemaz nav tik daudz kopīgo interešu, es pat teiktu mūsu intereses atšķiras krietni. Varbūt ir laiks doties katrai uz savu pusi? Nu, ko Tu saki par to?

3 komentāri
  1. aprilis…. decembris…. krietns laicinjsh pagajis…. ka skaties uz savu raxtu tagad, pametot acis atpakalj uz savu raxtu? 🙂

    Bet ah ka Tevi saprotu, cik biezhi neesmu gajusi pati tam cauri…… un veljoprojam eju…. jau 5to gadu…… reizem man sanak uzvaret, reizem saluztu zem panikas nastas….. ar laiku sanak pierast….. un garlaicigi nav ari ar tadu dzivot….. un muzhiga strideshanas pashai ar sevim un ka es jauki medzu devet (putniem galva)…… ar visiem saviem dazhadajiem ES…… hum, hum…..
    nezinu vispar kadel te kaut ko tagad komenteju….. un raxtu…. a varbut vnk vert savu blogu valja un raxtit, ta nu izlieku vardus te komentara… labi ka nav ierobezhoto zimju skaits… ta nu spiezhu pa taustinjiem…… un ara list lietus…. pamatigs….. un tas mazliet nomac… bet nekas….. pa dienu toties bija spilgta saule…. ar to sanaca uzladeties, lai parciestu drumo nakti…………

Komentēt Češīras kaķenīte Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.